Parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par Ostu likuma grozījumu atcelšanu 8. aprīlī ir noslēgusies. Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotā provizoriskā informācija no parakstu vākšanas vietām Latvijā un ārvalstīs liecina, ka parakstu vākšanā no 10. marta līdz 8. aprīlim piedalījušies 7290 jeb 0,47% vēlētāju, kas ir 4,71% no tautas nobalsošanas ierosināšanai nepieciešamā parakstītāju skaita.
Tas nepārsteidz, jo kopš 2012. gada, kad tika mainīta parakstu vākšanas kārtība, kādā veicama likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta ierosināšana un Saeimas atsaukšanas ierosināšana, Latvijā nav noticis neviens referendums. 2012. gadā bija nejēdzīgais referendums par valodu. Uz šā pārdzīvotā trakuma viļņa valdošā elite nosprieda pasargāties no referendumiem kā sugas un izlēma pacelt referendumu ierosināšanas latiņu tik augstu, lai tautai tā būtu neaizsniedzama.
Tomēr
7290 cilvēkiem ir pieticis tik daudz spītības, spēka, prāta un atbildības izjūtas, lai autu kājas un ietu parakstīties pret likuma grozījumiem. Ņemot vērā visus pretvējus, tas ir liels skaitlis.
Ostu likuma grozījumi ir diezgan komplicēta tēma, kurā nepieciešama iedziļināšanās.
Centrālā televīzija un citi valdību balstošie mediji par parakstu vākšanu klusēja vai retumis ierūcās, ka parakstu vākšanai CVK tērēs briesmīgi milzīgu naudu. Liela daļa sabiedrības nemaz nezināja, ka tāda parakstu vākšana notiek.
Parakstu vākšana notika laikā, kad Ukrainā asiņainais Putins apkauj civiliedzīvotājus. Tajos brīžos, kad cilvēki paņem atelpu no domāšanas par Ukrainu, viņi lēš, vai sanāks naudiņa cepamajai eļļai un kā samaksāt par elektrību.
Valdošo partiju politiķi viņu amatos un administratīvajos resursos droši jāj baltos zirgos uz 14. Saeimu ar Ukrainas karogu, bet visas viņu riebeklības un zaglības sērgas laikā atceras vien retais. Par ostām lielākā daļa latvju kaut ko atminas tādā mērcē, ka Ventspils un Rīgas ostās mudžējuši mītiskie oligarhi, kas to vien darījuši kā korumpējušies. Tāpēc labā valdība ir rīkojusies un veikusi ostās briljantdaiļas reformas. Bēdīgi, ka latviešu politiķi un ekonomiskie grupējumi savos kašķos un kariņos ir aizkašķējušies tik tālu, ka rodas bažas par ostām - tās būtībā ir okupējuši iebrucēji no valdības, domājot, ka tajās visur mētājas lieli labumi. Nekas nebūs jādara, un nauda birs no gaisa. Pašvaldības no ostām ir padzītas. Turklāt Ostu likums tiek grozīts graujošā veidā tieši šajā laikā, kad ir noticis baismīgs vēsturisks lūzums - nekas vairs nebūs kā agrāk, un tā būs ilgi, nekādas tranzīta kravas no Krievijas un Baltkrievijas varbūt ilgi vairs nenāks, un visai ticami, ka arī no Kazahstānas un Ķīnas caur Krievijas un Baltkrievijas toksisko teritoriju kravas nevarēs vest.
Šajā laikā vajadzētu ļoti nopietnu darbu ostās - lai tajās pavisam neapstājas attīstība. Vajadzētu atrast jaunas nišas uzņēmējdarbībā, vajadzētu kādas spožas idejas, piemēram, kā izmantot ostu teritorijas jaunajos apstākļos, kā padarīt tās pievilcīgas kravu un pasažieru kuģiem, kā piesaistīt investorus.
Tā vietā ar jaunajiem grozījumiem Ostu likumā turpmāka attīstība tiek sagrauta, lai neteiktu, ka iznīcināta.
Stājoties spēkā grozījumiem Ostu likumā, Ventspils zaudēs 42 procentus savas teritorijas. Rīgā šī proporcija nav tik liela, tomēr arī Rīgā ostas zeme ir prāva - 1900 hektāru. Šīs teritorijas bez atlīdzības pāries valsts kapitālsabiedrības īpašumā. Agrāk kā līdzvērtīgi partneri piedalījās gan valsts, gan pašvaldība. To mērķis bija ne tikai gūt peļņu un sniegt ostas uzņēmējiem pakalpojumus, bet arī radīt infrastruktūru ostu attīstībai, lai arī rīdzinieki un ventspilnieki gūst no ostām labumu.
Ar Ostu likuma grozījumiem viss īpašums pāries valstij, bet Ventspils un Rīgas pašvaldībām tiks piedāvātas mazākuma akcionāru tiesības. Ostas strādās kā komersanti. Bet komersanta mērķis ir viens - gūt peļņu. Iznāk, ka ostu pārvaldes konkurēs ar uzņēmumiem, kuriem līdz šim sniedza savus pakalpojumus. Tas skan absurdi, taču no likuma tā izriet.
Grozījumu apspriešanas gaitā Zaļo un zemnieku savienības un citu opozīcijas partiju deputāti līdz aizsmakumam norādīja uz daudzajām pretrunām, nejēdzībām un vienkārši muļķībām, kas tiek iedētas likumā un kuru dēļ nākotnē celsies nepārvaramas ķibeles. Taču valdošās partijas saskaņā ar seno tradīciju viņos pat neklausījās.
Tāpēc tagad būs tā, ka ostu pārvaldīs nevis pilsēta kopā ar valsti - ar līdzvērtīgiem nosacījumiem, kā tas bijis vienmēr, bet tikai valsts dažu ministriju personā, starp kurām noteicošā loma būs Satiksmes ministrijai. Kādreiz svarīgi bija gan vides un tranzīta aspekti, gan ekonomika un finanses, to visu analizēja un vadīja attiecīgās ministrijas kopā ar pašvaldību. Tagad viss nonāk Satiksmes ministrijas kontrolē un zem Jaunās konservatīvās partijas (JKP) ministra Tāļa Linkaita, kurš savu mazkompetenci un mazspēju jau ir daudzkārt pierādījis.
Nav dzirdēts, ka jaunajam īpašniekam būtu kāda koncepcija, kādi attīstības plāni, lai gan tiem būtu jātop mērkaķa ātrumā un to aprisēm būtu jābūt jau tagad. Viena situācija bija pirms kara, bet cita situācija ir pašlaik. Taču Tālis Linkaits mikroblogošanas tviterī priecājas, ka pēdējā laikā pieauguši pārkrauto kravu apjomi, kas, iespējams, ož pēc tā, ka ir komersanti, kas izmanto Latvijas dzelzceļu, lai apietu rietumvalstu sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju.
Pat ja JKP oktobrī savu ietekmi zaudēs un Satiksmes ministrija nonāks citas, saprātīgākas partijas kontrolē, ar to nekas nebūs līdzēts, jo tieši pārvaldības modelī ir mērķtiecīgi sistēmiska kļūda. Piemēram, Roterdamā, kas ir plaukstoša megaostas pilsēta, ir tāds pats pārvaldības modelis, kāds bija Rīgā un Ventspilī. Ar to atšķirību, ka ostas īpašumu kontrolpakete pieder Roterdamas pašvaldībai, bet trešdaļa valstij. Valsts piedalās ar investīcijām.
Jo kam citam, ja ne pašvaldībai, labāk zināms, ko elpo pilsētas iedzīvotāji. Elpošana ir ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē - jo cilvēkiem jāsadzīvo ar smakām, putekļiem vai trokšņiem, ko rada saimnieciskā darbība, un ostai ar pilsētu ir jāsadzīvo, un cilvēkiem ir jākompensē viņu dzīve un darbība saimnieciskā vidē.
Rīgas un īpaši Ventspils pašvaldībai, kas zaudējusi gandrīz pusi savas teritorijas, būtu jānodrošina kārtība un drošība pilsētā, taču kā tas būs iespējams, ja tas vairs nav pašvaldības ziņā? Latvijas Republikas Satversme paredz pašvaldībai tiesības pārvaldīt savu administratīvo teritoriju tās noteiktajās robežās, kā arī brīvi rīkoties ar sev piederošu īpašumu saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 77. pantu un Eiropas vietējo pašvaldību hartu. Taču Saeimas valdošie spēki šos likumu ruļļus laikam nav lasījuši.
Tāpat ir lietas, kur rodas kolīzijas starp saimnieciskās darbības un dabas aizsardzības vajadzībām. Te intereses ir jāsabalansē.
Visu veidu intereses bija pamazām sistēmiski sabalansētas, izmantojot to pārvaldes modeli, kāds bija agrāk, bet tagad, tēlaini izsakoties, labi strādājošs pulkstenis ir nomests zemē un samīdīts, bet vietā nāk tāds, ka viena ministrija skatīsies debesīs un aptuveni noteiks, cik ir pareizs laiks.
Ja nu gadījumā notiks brīnums un 14. Saeimā iekļūs politiķi, kuriem ir smadzenes, tad viņu pašam pirmajam darbam būs jābūt Ostu likuma grozījumu atcelšanai un iesviešanai papīrgrozā. Jāatgriežas pie iepriekšējā pārvaldes modeļa un likumā jāievieš tādas valsts un pašvaldības īpašuma attiecības kā Roterdamā.
