Valdošā koalīcija gatavo piedāvājumu valstij parādā palikušajiem cilvēkiem, ka atlaidīs daļu no valsts uzliktajiem maksājumiem tiem, kuri sāks strādāt par legālu un pie tam par lielu algu.
Valdošo koalīciju parādu daļējas atlaišanas virzienā dzen Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Par piedāvātā darījuma juridisko formu izvēlēti grozījumi Civilprocesa likumā. Pirmajā lasījumā Saeima tos pieņēmusi jau pagājušā gada novembrī, taču tālāk likuma grozītāji atdūrās pret patiesību, ko skaļi pateikt uzdrošinājās Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins. Kas to būtu domājis, ka nav iespējams sadalīt 700 eiro mēnesī starp nodokļu daļu saņemošo valsti un tālāk vēl 3-4 cilvēkiem tā, lai tā viņi visi varētu no šīs naudas izdzīvot tagadējos Latvijas apstākļos. Un parādniekiem nav jēgas vienoties ar valsti par parāda soda procentu atlaidēm apmaiņā pret nodokļu slogu. Neizpildāmo uzdevum izpildei tiek meklēti aizvien jauni vārdiskie noformējumi, lai tie izklausītos kaut cik ticami. Juridiskās komisijas 7. maija sēdē atklājās, ka no novembrī pieņemtā likumprojekta varianta nekas daudz pāri nav palicis, bet arī jaunais variants vai varianti ticamību neizraisa. Tomēr likuma grozīšana droši vien notiks līdz Jāņiem. Jau tagad tiek solīts gadu pēc likuma grozījumu spēkā stāšanās pētīt šo grozījumu sekas. Varbūt tādu nebūs vispār, bet varbūt tās nāksies labot. Ar daudz lielāku entuziasmu likuma grozījumu projekta virzītāji tika uzklausīti Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisijas 14. maija sēdē.
Likuma grozīšanas varianti tiek gatavoti Tieslietu ministrijas izveidotā darba grupā. Tā konstatējusi, ka parādu slogs izspiedis no legālās ekonomikas, kā arī no Latvijas daudzus cilvēkus, kuru situācijas ļoti atšķirīgas. Jau uzreiz skaidrs, ka viņu ievilināšanai Latvijas nodokļu maksātāju pulciņā viens vienīgs paņēmiens nederēs. Tāpēc tagad uzmanība koncentrēta uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) parādniekiem. Viņiem tiks piedāvāts darījums arī ar tādu mērķi, lai pēc viņu atsaucības vai neatsaucības šādam darījumam varētu spriest, kā vērsties pie citām parādnieku grupām.
UGF valsts vārdā izmaksā uzturlīdzekļu izmaksu bērnus aprūpējošiem pieaugušajiem, ja viens no vecākiem vai abi vecāki maksājumus nenodrošina. 99% gadījumu tas nozīmē naudas izmaksu šķiras ģimenes bijušajai sievai. Tālāk fonds uzdod tiesu izpildītājiem piedzīt izmaksāto naudu un soda procentus no uzturlīdzekļus bērnam nemaksājoša vecāka, kas gandrīz kā sinonīms bērna tēvam. Maksājumu apjoms mēnesī ir 107,50 eiro par bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem un 129 eiro mēnesī turpmākajos gados līdz bērna 18 gadiem ar pagarinājumi līdz 21 gadam, ja bērns mācās. Tādā veidā par 2022. gadu fonds izmaksājis 53,3 miljonus eiro, neieskaitot 1,2 miljonu, ko fonds samaksājis pats sev par darbu. Kopš 2004. gada strādājošais fonds uzkrājis prasības 560 miljonu - tātad vairāk nekā pusmiljarda eiro apmērā. Prasības vērstas pret 42 100 parādniekiem.
No kopējā parādnieku skaita 30,3% parādā fondam līdz 5 000 eiro un 19,7% - no 5 000 līdz 10 000 eiro. Tātad uz pusi no fonda parādnieku iespējams likt cerības, ka viņi varētu savus parādus nomaksāt un kauna pleķus no savām biogrāfijām pilnībā izdzēst. Palīgā viņiem nākusi Eiropas Centrālā banka ar naudas drukāšanu un tās izraisīto inflāciju. Pateicoties tai, pieci līdz desmit tūkstoši eiro vairs neizklausās pēc kosmiskām summām pat no mazāk atalgoto Latvijas iedzīvotāju viedokļa. Pilnīgi iespējams, ka šo inflācijas pavērto iespēju logu ir pamanījusi LDDK un tālāk ierēdņi. LDDK vismaz nomināli pārstāv tos uzņēmējus, kuri nav ieinteresēti vienoties ar saviem darbiniekiem par nelegālu un tāpēc par mazāku atlīdzību. Šie uzņēmēji deklarē, ka negrib saistīties ar cilvēkiem, kuri pamatoti norāda uz neiespējamību paziņot valstij viņu reālās algas. Tad taču tiesu izpildītāji no šīs algas atstās viņiem pusi no minimālās algas, par kādu strādājošs cilvēks Latvijā izdzīvot nevar. Tikpat ieinteresēti nodokļu maksātāju skaita pieaugumā ir ierēdņi, kuri dzīvo uz nodokļu rēķina.
Tieši tagad abas šīs grupas - lieluzņēmēji un ierēdņi - steidzas izmantot gadījumu, kad parādu faktiskā vērtība dilst, jo parādnieki var dzēst parādus ar mazvērīgāku naudu. Agrāk vai vēlāk valsts būs spiesta paaugstināt arī izmaksājamo uzturlīdzekļu minimumu un tādējādi uzpūst parādu nominālvērtību, attiecīgi samazinot parādnieku izredzes un tāpēc arī vēlēšanos izkārpīties no parādiem.
UGF ir sagatavojusi sava parādnieka kolektīvo portretu, pēc kāda var spriest, ka vairākums UGF parādnieku ir parādu ziņā profesionāļi, kuri valsts piedāvājumu nepieņems. Saskaitīts, ka 75-80% UGF parādnieku nav ne mantas, ne oficiālas darba vietas un 16% parādnieku atrašanās vieta nav zināma. Uzturlīdzekļu parādi veidojot tikai 24% no viņu kopējiem zināmajiem parādiem, kas varbūt nav visi viņu parādi. 15% parādnieku atzīti par invalīdiem, 7% - par maznodrošinātajiem. 53% parādnieku ir savulaik krimināli sodīti, tajā skaitā 41% sodīts ar brīvības atņemšanu.
Finanšu ministrija cer, ka reāli būtu legalizēt tikai 10% parādnieku reālos ienākumus, kuru oficiāli vai nu vispār nav, vai kuri ir minimālās mēnešalgas apmērā. Tādā gadījumā valsts nodokļu ieņēmumi pieaugšot par 27 miljoniem eiro gadā.
Tagadējie tikumi neļauj uzņēmējiem oficiāli maksāt mazāk par minimālo algu, kuras atpalikšana no vidējās algas valstī un nozarē tiek izskaidrota tā, ka šie cilvēki nestrādājot pilnu darba laiku. Ja šādiem darbiniekiem ir jaunas ģimenes, tad viņi stāsta, ka viņi - pamatā vīrieši - veicot mājas darbus, atbrīvojot viņu jaunās sievas (partneres) pelnīt naudu, no kuras tiesu izpildītāji neko neatņems. Valsts ieņēmumu dienests šiem stāstiem netic, jo ievērojis, ka tiklīdz VID sāk pārbaudīt kādu uzņēmumu ar šādiem darbiniekiem, tā viņi uzreiz tiek atlaisti no darba, lai neatklātos acīm redzamais, ka īstenībā viņi tiek nodarbināti pilnu darba laiku un vēl vairāk par to.
Ekonomikas ministrija apliecina, ka UGF parādnieka kolektīvo portretu redzējusi, bet tomēr izvirzījusi UGF parādniekus par lielāko grupu, kas varētu papildināt legāli nodarbināto skaitu Latvijā. UGF parādnieki varētu dot 30 tūkstošus nodarbināto līdzās 15 tūkstošiem augstskolu studentu, 12 tūkstošiem pirmspensijas vecuma un 8 tūkstošiem pensijas vecuma cilvēku, 9 tūkstošiem cilvēku ar īpašām vajadzībām u.tml.
Šobrīd tas ir vēl tikai topošs solījums, ka turpmāk UGF parādniekiem neatņems visu naudu virs minimuma, kas noteikts pēc jau pieminētās formulas “puse no minimālās algas + 105 eiro par apgādībā esošu bērnu”. No starpības starp šo minimumu un pieteikto algu atņemšot tikai 30% vai pat mazāk, ja pārādnieks par to vienosies ar tiesu izpildītāju. Jo īpaši Tieslietu ministrijas ierēdņi izrādīja pārliecību, ka vīrieši bērnus radīt spējīgā vecumā Latvijā mēnesī pelnot vismaz divus tūkstošus eiro, no kuriem apmēram 500 eiro atdošot kā nieku, lai nodzēstu savu parādu. LDDK pieturas pie apmēram šādas pašas versijas. Ar to droši vien pietiks, lai likumprojektu pataisītu par likumu neatkarīgi no A. Judina brīdinājuma, ka patiešām esot Latvijā arī cilvēki, kam 500 eiro ir visi mēneša ienākumi (minimālās algas atlikums pēc nodokļu atrēķināšanas), nevis tik cēliem mērķiem kā savu bērnu barošana un savas biogrāfijas uzlabošana vienkārši atdodama naudas summa.
