„Noslēguma vakarā es piecēlos no galda, aizgāju uz autoostu un aizbraucu uz Tomsku. Domāju: ja jau esmu tik tālu atbraucis, man jāatrod vieta, kur dzīvoja mana opapa izsūtītā ģimene. Agri no rīta biju Tomskā, tur atradu taksometru, izstāstīju šoferim, kāpēc esmu atbraucis uz Tomsku, un viņš mani aizveda uz to ciemu, kur dzīvoja mani vecvecāki,” atceras Raimonds Tiguls, mēģinot atrast saknes, no kurām aug viņa mūzika. Šodien, 7. augustā, Raimonds atkal – nu jau desmito gadu pēc kārtas – koncertēs Talsu Tiguļkalnā: brīvā dabā, atraisītā gaisotnē, deviņpadsmit ozolu aplī, ar mūziku, siltu kā vasaras novakars...
Diriģents Māris Sirmais reiz izteicās, ka Raimonds Tiguls savā mūzikā esot atradis latvieša gēnu.
Man prieks, ka Māris manu mūziku tā novērtē, bet es par saviem darbiem negribētu izteikties...
Mūzika seriālam „Likteņa līdumnieki” - „Četri vēji”, kora dziesmas „Dod, Dieviņi” un „Lec, saulīte”, ko dziedāja dziesmu svētku kopkoris. Divas pēdējās, aptaujājot koristus, izrādījās teju tikpat mīļas kā Raimonda Paula „Manai dzimtenei”. Atklājot Ventspils koncertzāli „Latvija”, jūs sniedzāt klausītājiem oratoriju „Jūras grāmata”. Ikvienā no šiem skaņdarbiem varēja apjaust dvēseles skaidrību un varenību... Mārim Sirmajam gan jau būs taisnība par to latvieša gēnu.
Jāmeklē saknes tam visam...
Esmu dzimis laukos, Talsu paugurainē, „Mūrnieku” mājās. Visa bērnība pagāja lauku darbos: bija siena pļaušana, grābšana, zārdošana... Tagad siena zārdus var redzēt ļoti reti: lielākoties sienu satin ruļļos. Man bija labs kontakts ar opapu, viņš daudz stāstīja par savu bērnību. Mēs braucām zirga ratos, un viss, kas bija apkārt, man izskatījās kā laimīgā zeme...
Runājām par Otro pasaules karu, par izsūtījuma gadiem. Sibīrijā nonāca opaps ar saviem bērniem - tostarp ar manu tēvu, toreiz mazu, četrgadīgu puiku. Pirms gadiem sešiem biju Krasnojarskā - ciemos pie latviešiem. Bet mana opapa ģimene bija izsūtījumā Tomskā. No Krasnojarskas līdz Tomskai ir tāds gabaliņš, ko braukt...
Noslēguma vakarā es piecēlos no galda, aizgāju uz autoostu un aizbraucu uz Tomsku. Domāju: ja jau esmu tik tālu atbraucis, man jāatrod vieta, kur dzīvoja mana opapa izsūtītā ģimene. Agri no rīta biju Tomskā, tur atradu taksometru, izstāstīju šoferim, kāpēc esmu atbraucis uz Tomsku, un viņš mani aizveda uz to ciemu, kur dzīvoja mani vecvecāki. Tas bija vēl pārsimt kilometru no Tomskas... Es pat atradu kādu senu sievieti, kurai bija vairāk nekā 90 gadu: viņa atcerējās manu omīti. Tad, kad es vēlāk rakstīju savu mūzikas gabalus, tas viss bija izfiltrējies caur mani...
Tās tiešām ir saknes. Bet jūsu tēvs agri aizgāja mūžībā...
Opaps aizgāja 90. gadu sākumā, un tēvs ar lielu entuziasmu pārņēma saimniekošanu. Viņš bieži spēlēja saksofonu lauku ballītēs, daudz strādāja. Taču arī viņš aizgāja 1996. gadā... Pēc tam man bija smags laiks, kopā ar mammu mēģinājām glābt saimniecību. Kādus divus gadus tirgoju pienu.
Mācījāties mūzikas skolā?
Jā. Bet neviens mani nespieda to darīt. Nereti braucu kopā ar tēvu uz ballītēm, uz mēģinājumiem. Man patika tas viss process - ģitāras, bungas... Čaļi iedeva arī man kaut ko pamēģināt. Tas man sāka patikt arvien vairāk. Talsos astoņdesmitajos gados bija nodibināts Jāņa Osīša bērnu diksilends „Talsu sprīdīši”. Tur spēlēju. Koncertu bija daudz, braucām spēlēt pat uz Maskavu, uzstājāmies koncertzālē „Rossija”. Toreiz vēl notika Latvijas dienas, mēs uzstājāmies kopā ar Zigmaru Liepiņu un „Opus”, ar „Ornamentu” un „Elpu”. Pēc tam mācījos Ventspils mūzikas skolā, vēlāk - Mūzikas akadēmijā pie Pētera Plakida.
Vai jūtat savā mūzikā kādas ietekmes?
Savulaik, astoņdesmiot gadu vidū, mammas brālēns, mākslas zinātnieks Jānis Borgs atveda videoierakstus ar Braienu Īno (Brian Eno) - viņa mūzika man šķita tik neparasta... Un pirmais darbs, kas man iznāca, bija albums „Moonlight Sound Design”. Mūzikas kritiķi to nodēvēja par pirmo latviešu ambientās mūzikas albumu. Es pat nebiju tā domājis, bet tā sanāca. Normunds Šnē iespēlēja oboju, Deniss Paškevičs - saksofonu, Kārlis Auzāns - čellu. Tā bija instrumentālā mūzika, bet, lai to „paskaidrotu”, es uzrakstīju dzejoli angļu valodā - tādu kā priekšvārdu. Lai cilvēki saprastu, kādā virzienā es domāju. Šis mūzikas ieraksts pēc tam tika izdots arī Vācijā - vinila platē.
Klausoties jūsu mūziku, man šķiet, ka tā ir... skumja. Varbūt latvietis tiešām ir vairāk skumjš nekā priecīgs?
Alvis Hermanis reiz esot teicis, ka ikviena cilvēka dzīve ir skumīgs stāsts... Bet es nedomāju, ka šis stāsts ir nelaimīgs.
Vistuvākais, manuprāt, būtu apzīmējums: gaiši skumīgs stāsts.
Jā. Lielās, kosmiskās skumjas, kas ir neizbēgamas. Jautājumu ir daudz, bet atbilžu nebūs nemaz...
Bet kas jums šķiet interesants mūsdienu mūzikā? Es, protams, nerunāju par „čimčidrilku” mūziku ar trim akordiem.
Trīs akordos jau nav ne vainas. (Smejas.) Arī no trim akordiem var sanākt brīnišķīgi skaņdarbi. Reizēm esmu pat apbrīnojis ārkārtīgi skaistas dziesmas no trim vai četriem akordiem. Tas ir tas pats, ko arhitektūrā dēvē par „less is more” (mazāk ir vairāk - angļu val.): ar minimāliem līdzekļiem iegūt maksimālu rezultātu.
Bet, runājot par mūziku, ko klausos... Ir dienas, kad neklausos neko. Visbiežāk klausos, braucot ar auto. Man telefonā ir pleiliste ar kādiem 200 skaņdarbiem, sākot no klasikas, beidzot ar popmūziku. Skaņdarbi, kas man bijuši svarīgi kādā dzīves posmā, sākot no Arvo Pērta, beidzot ar „Depeche Mode”.
Ja tik plašs diapazons, vai skatāties arī, piemēram, Eirovīziju dziesmu kontekstu? Tur starp bezgaumīgiem šoviem mēdz gadīties arī dārgakmeņi. Šogad, piemēram, pirmās vietas ieguvēji - itāļu rokgrupa „Måneskin”. Absolūti izcils sniegums.
Jā, skatījos. Man patīk pārskriet pāri piedāvājumam, ko katra valsts ir uztaisījusi un kā tas viss skan. Itāļi bija - cepuri nost! - uz visa tā fona viņi bija lieliski. Izskatījās tā, ka uz kaut kādu konkursiņu atbrauc lielās zvaigznes un parāda, kā visam jāskan. Pārējie vienkārši pazuda. Neviens viņus vairs neatceras.
Bet arī jums ir panākumi, par kuriem gan maz esat runājis. Es domāju „Amerikas gadījumu”.
Nu jau kādus trīs gadus man ir līgums ar Amerikas lielāko nošu izdevēju, un ir mani sacerēti skaņdarbi, kurus dzied visā Amerikā... Stāsta sākums saistāms ar albumu „Moonlight Sound Design”. Māris Sirmais 2010. gadā piedāvāja uzrakstīt skaņdarbu korim, jo viņš ar savu kori veidoja Mēness dziesmu ciklu. Biju tikko atgriezies no Šveices: manās rokās bija nonācis instruments, ko sauc par „hang”. Ļoti interesants instruments, ar īpatnēju, meditatīvu skaņu. „Hang” spēli var noklausīties šeit:
Nu, lūk, un Māris ieteicās, ka varētu kora dziesmas ierakstam izmantot arī manu jauno instrumentu. Paņēmu savu dzejoli, kas bija ierakstīts manā pirmajā albumā, un sacerēju šim dzejolim mūziku. 2012. gadā šo dziesmu atskaņojām Ņižņijnovgorodā koru festivālā. Izmantoju arī „hang”. Kāds vietējais jauneklis nofilmēja uzstāšanos un ielika šo video internetā. Pamanīju, ka feisbukā daudzi mani sāka uzrunāt, sak, vai es nevarot iedot notis šim skaņdarbam. Mana sieva mani pamudināja atbildēt uz šīm vēstulēm, un tad kāds amerikāņu diriģents atrakstīja man ziņu: pie mums, Mineapolē, būs kormūzikas koncerts, brauc pie mums un piedalies ar šo instrumentu!
2017. gadā aizlidoju uz ASV un nokļuvu ASV koru kongresā, kas notiek ik pēc diviem gadiem. Koris, kura diriģents mani uzrunāja, bija augstu novērtēts, un viņi dziedāja manu dziesmu milzīgā koncerthallē. Es spēlēju „hang”. Pēc dziesmas bija klusuma brīdis, jo pirms tam ievadvārdos tika pateikts, ka dziesma veltīta manam aizgājušajam tētim. Jutu, ka viņi bija pamatīgi gatavojušies šai uzstāšanās reizei...
Pēc koncerta pie manis pienāca kāds nošu izdevējs un piedāvāja izdot manas notis. 2018. gadā skaņdarba notis tika izdotas, un tad to sāka dziedāt visās Amerikas augstskolās. To dziedāja arī Ņujorkas Kārnegija zālē - tur notika manas dziesmas pirmatskaņojums, tur arī es spēlēju savu „hang”. Tas viss izvērtās tik neticami skaisti...
Vai šā brīža situācija - kovidpandēmija, tās radītie aizliegumi un ierobežojumi - ir kaut kādā veidā ietekmējusi jūsu ikdienu, domāšanu, attieksmi?
Es bieži sazinos ar rakstnieci Noru Ikstenu, un mēs esam secinājuši, ka rakstniekiem un komponistiem tā ir ikdiena - tāda mājsēde. Tu sēdi mājās un raksti mūziku. Vai romānus. Vai stāstus. Mainījies ir tas, ka nav notikuši vairāki koncerti, taču man visu laiku ir, ko darīt. Protams, ir nozares, kas no pandēmijas cietušas nopietni, arī mūziķi, kuri pelna lielākoties ar koncertiem.
Vai Tiguļkalns, kur notiks jūsu koncerts, ir kaut kādā veidā saistīts ar jūsu uzvārdu?
Jā. Vistiešākajā veidā. Tur kādreiz dzīvoja mana opapa vectēvs, tur bija Tiguļu mājas, un no šīm mājām kalns ir ieguvis savu vārdu. Maģiska vieta...
Vai ir kāds mūziķis, ar ko jūs vēl gribētu spēlēt kopā? Ir jau daudzi, ar kuriem esat muzicējis, bet - kāds ir jūsu sapnis?
Ļoti gribētu muzicēt kopā ar Pīteru Geibrielu (Peter Gabriel).
Lai jūsu sapnis pārtop īstenībā.
Paldies.
