Augstā inflācija un kredītlikmju pieaugums ir ievērojami patukšojuši iedzīvotāju makus, samazinot iespējas veikt uzkrājumus nākotnei, taču šāda situācija nav akmenī iecirsta, turklāt lielai sabiedrības daļai aizvien atliek nauda, ko noguldīt. Līdz ar to var kliedēt ik pa laikam izskanošos mītus, ka Latvijas iedzīvotāju kabatas ir pilnībā iztukšotas.
Par to, ka Latvijas ļaudīm aizvien ir ko uzkrāt, liecina arī statistika. Ļoti interesanti, ka pērn gada ceturtajā ceturksnī, proti, laikā, kad inflācija bija tuvu savam maksimumam, salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu gadu iepriekš Latvijas mājsaimniecību noguldījumu apjoms bija pieaudzis par 509 miljoniem eiro. Tas būtu vairāk nekā 270 eiro uz katru valsts iedzīvotāju. Var nešķist daudz, taču pērnais gads pa ilgiem laikiem sevi ir pieteicis ar recesijas atnākšanu. Interesanti, ka noguldījumi bankās ir pieauguši arī salīdzinājumā ar trešo ceturksni, kad septembrī inflācija sasniedza savu pīķi, gada pēdējo triju mēnešu periods ir nesis iedzīvotāju noguldījuma apjomu kāpumu. Kopumā pagājušā gada ceturtā ceturkšņa izskaņā Latvijas mājsaimniecības mūsu valstī strādājošajās kredītiestādēs bija noguldījušas 10,34 miljardus eiro.
Tas, ka iedzīvotāji turpina veikt uzkrājumus arī augstas inflācijas laikā, pilnīgi noteikti var attaisnoties. Kaut vai tāpēc vien, ka straujam patēriņa cenu pieauguma tempam parasti seko deflācijas periods, kas var būt dažāds gan garuma, gan cenu krituma apjoma ziņā. Ir ļoti liela iespējamība, ka centrālo banku ilgstoši veiktais procentu likmju pieaugums novedīs pie patēriņa “lūšanas” un tam var sekot pat ļoti ilgstošs un cenu krituma ziņā visai ietilpīgs deflācijas periods. To var pamatot ar domu, ka patēriņš tika ilgstoši “kurināts” gan ar vēsturiski zemākām procentu likmēm, gan dažādām tiešām vai mazāk tiešām naudas injekcijām gan iepriekšējā desmitgadē, gan Covid-19 pandēmijas laikā, bet tagad šo patēriņa inerci un tās radīto inflāciju neizdodas apslāpēt pat ar ļoti strauju procentu likmju celšanu un tam sekojošu kredītu sadārdzināšanos. Tomēr, visticamāk, lūzums tiks panākts, taču patēriņa pieaugums būs piepūties burbulī, kuram plīstot notiks straujš kritums, kas novedīs arī pie deflācijas. Attiecībā uz uzkrājumiem viss ir atkarīgs no potenciālā naudas izlietošanas mērķa. Laikā, kamēr inflācija ir augsta, ir iespēja naudu “nokurināt”, pērkot sadārdzinātas ilgtermiņa preces. Ja vien tām nav tūlītēja nepieciešamība un nauda tiek iztērēta tikai tāpēc, ka ir augsta inflācija, šāds lēmums ir neracionāls. To var salīdzināt ar mēģinājumu ielēkt jau aizejošā vilcienā, neraugoties uz to, ka nākamais būs drīz un, iespējams, ar lielāku komfortu. Līdz ar to svarīgi ir sev uzdot jautājumu, vai bailēs no inflācijas pirkums netiek izdarīts brīdī, kad tas jau ir par vēlu un šo pašu pirkumu drīzumā varēs veikt lētāk. Tieši tāpēc uzkrājumu veidošana ir svarīga arī augstas inflācijas apstākļos. Protams, zemās banku noguldījumu likmes ir visai nepatīkamas, taču īstermiņa uzkrājumiem ir grūti atrast drošu alternatīvu. Savukārt, ja ir runa par uzkrājumu veikšanu vismaz vairāku gadu periodā, tad iespējas ir plašākas, un par tām turpinājumā.
Naudas nominālā vērtība no inflācijas nesarūk, mainās tikai preču un pakalpojumu cenas, un pēc inflācijas lēciena sekos periods, kura laikā lielāko daļu preču varēs nopirkt pat lētāk. Sevišķi nepareizs lēmums ir strauja patēriņa cenu pīķī iegādāties mājokli vai citu nekustamo īpašumu. Ja vien mājoklis nav nepieciešams pašu vai ļoti tuvu cilvēku dzīvošanai, bet šādā laikā tiek iegādāts investīciju objekts, tad, visticamāk, šis ieguldījums radīs zaudējumus. Droši vien vairumā gadījumu arī tad, ja mājoklis tiks izīrēts. Ir jāsaprot, ka patēriņa burbuļa laikā īres cenas ir augstas, vienlaikus aizvien augstākas kļūst arī aizdevumu likmes. Taču, burbulim plīstot un sākoties ekonomikas lejupslīdei, arī īres cenas var strauji kristies, bet tajā pašā laikā mājokļa pircējs ir spiests sadzīvot ar augstām kredītu procentu likmēm, kuru samazināšanās notiks, taču ne tik ātri, cik kritīs ekonomika. Tādējādi šādā brīdī nopirkts mājoklis ar domu nezaudēt naudas vērtību var novest pie lieliem papildu izdevumiem, kas būtībā nozīmē, ka nauda tāpat būs zudusi, to tāpat būs apēdusi inflācija, jo pirkums tiks veikts par sadārdzinātām cenām, turklāt kabatas tukšos arī pieaugušās aizdevumu likmes. Nelaikā izdarot pirkumu, zaudēt var dubultā. Tajā pašā laikā šo pašu naudu var turēt kontā un pagaidīt, līdz patēriņa cenu skrējiens pierimst un centrālā banka veic procentu likmju samazināšanu, kam sekos kredītu likmju kritums. Šo visu jau esam piedzīvojuši pagājušajā desmitgadē, un pilnīgi droši var teikt, ka no nekustamā īpašuma pirkšanas viedokļa lielāks ieguvējs ir tas, kas to veica nevis 2007. vai 2008. gadā, kad arī inflācija aulēkšoja, bet gan 2011.-2012. gadā vai vēl kādus gadus vēlāk, kad patēriņa bums jau bija pierimis. Diezgan ticams, ka tendenču un cikliskuma ziņā šīs desmitgade var būt ļoti līdzīga iepriekšējai. Latvijas gadījumā vienīgi varam cerēt, ka šobrīd vērojamā pasaules patēriņa burbuļa plīsums nenesīs tik fundamentālu kritumu kā 2008.-2009. gadā un ar saprātīgu finanšu plānošanu krīzi varēsim pārdzīvot ar krietni mazākiem pārbaudījumiem.
Tradicionāli viena no populārākajām izvēlēm uzkrājumu veidošanā ir zelts un citi dārgmetāli, jo, sākoties ekonomiskajām problēmām, cilvēkam ir instinktīva vēlme turēties pie kaut kā “taustāma”. Ir bailes, kad papīra naudas vērtība zudīs, taču, ja ir runa par pēdējā laika krīzēm, kurām neseko inflācija kā deviņdesmitajos gados, bet gan deflācija, tad var teikt, ka parastā nauda ir labākais, kas var būt. Tas tāpēc, ka, krīzes laikā krītoties dažādu finanšu aktīvu vai ilgtermiņa preču cenām, šo pašu naudu var likt lietā un izdarīt nepieciešamos pirkumus. Noteikti ir jāuzmanās no kriptovalūtām, jo tirgus pieredze liecina, ka tās ir uzskatāmas par augsta riska ieguldījumu un kārotās peļņas vietā var nākties samierināties ar lieliem zaudējumiem, jo tieši “riska aktīvi” ir tie, kuri, naudai aizplūstot no finanšu tirgiem, krīt pirmie. Tikmēr zelts nesola pilnīgi drošu patvērumu. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka dzeltenais metāls kalpo par glābšanas riņķi laikā, kad notiek straujš patēriņa cenu kāpums. Vienlaikus tas ir līdzeklis ekonomiskās nedrošības, politisku saspīlējumu un karu gadījumos. Var teikt, ka esam šo visu jau piedzīvojuši, tomēr zelta uzvedība ne vienmēr ir attaisnojusi cerības. Ja runājam par pēdējo laiku, tad zelts sāka pieaugt cenā vienīgi brīdī, kad parādījās bažas par to, kas notiks ar pasaules banku sektoru, laika posmā no 8. marta līdz 4. aprīlim kāpjot par 11,2%, pēc ilgāka laika atgriežoties virs 2000 ASV dolāru atzīmes par Trojas unci. Taču šajā ekonomikas ciklā zelts nebija nekāds palīgs, lai pasargātu uzkrājumus no inflācijas. Ja paraugāmies uz situāciju, tad šī investīciju metāla cena, lai arī piedzīvojusi svārstības, tomēr gada griezumā faktiski kritusies tikai par pāris dolāriem. Arī ja paraugās garākos termiņos, zelts sevi pārāk neattaisno. Vienlaikus pastāv iespēja, ka dzeltenais metāls sasniegs jaunu vēsturisko cenu rekordu. Taču šāda cenu līmeņa sasniegšana vēl nenozīmē, ka ieguldījums ir bijis tik veiksmīgs, lai apsteigtu inflāciju. Ja paraugāmies uz desmit gadus ilgstošu laika posmu, tad saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes inflācijas kalkulatoru patēriņa cenu indekss laika posmā no 2013. gada februāra līdz šim pašam mēnesim šajā gadā pieauga par 44,2%, tajā pašā laikā zelta cena biržā ir pakāpusies par 16,4%. Turklāt tas ir kāpums, salīdzinot vērtības desmitgades cikla sākumā un beigās, taču šajā laikā ir bijuši brīži, kad minētā investīciju metāla cena ir bijusi uz pusi zemāka nekā patlaban. Patlaban šķiet, ka viens no retajiem ieguldījuma veidiem, kas ilgtermiņā apsteidz inflāciju, ir investīcijas akciju tirgos vai ar tiem saistītajos finanšu instrumentos, piemēram, ieguldījumu fondos, kuru vērtība mainās no norisēm akciju tirgos. Piemēram, ASV fondu tirgus indekss “Standard & Poor’s 500” (Latvijā ir pieejami ieguldījumu fondi, kuru ieguldījuma daļu cenas mainās proporcionāli šī indeksa svārstībām) minētās desmitgades posmā ir kāpis par 162%. Protams, neviens nezina, vai nākamā desmitgade būs tikpat veiksmīga, taču var droši rēķināties ar to, ka akciju tirgus ir ekonomikas daļa, savukārt ekonomikas un tās ietvaros esošie uzņēmumu finanšu rādītāji “pievelkas” līdz inflācijas procentiem un galu galā arī apsteidz tos.
