Šodien Smiltenē notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) 26. kongress. Neatkarīgā sarunājas ar LPS priekšsēdi Andri Jaunsleini par to,ka attīstība ir panākama, dažādiem varas līmeņiem sadarbojoties un ieklausoties, nevis mēģinot direktīvi piespiest «muļķus» rīkoties tā, kā «priekšnieki» uzskata par pareizu.
– Vislatvijas deputātu sapulces gadadienai veltītajā LPS un Latvijas Zinātņu akadēmijas rīkotajā konferencē ne viens vien rūdīts pašvaldību cilvēks teica, ka deviņdesmito gadu sākumā pašvaldības bija tuvāk tautvaldībai nekā tagad. Vai tā ir?
– Domāju, ka tā ir. Daļēji – objektīvu iemeslu dēļ. Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš ir visai unikāls. Uzvara pašvaldību vēlēšanās 1989. gada decembrī nodrošināja uzvaru arī Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada martā. Jāsaka godīgi: pastāvēja liela varbūtība – ja mēs nebūtu vinnējuši pašvaldību vēlēšanās, tad arī AP, iespējams, nebūtu ievēlēta tādā sastāvā, kas spēj nobalsot par neatkarību. Runājot ar citu valstu kolēģiem, man nav nācies dzirdēt, ka citur pašvaldībām būtu bijusi tik liela loma neatkarības atjaunošanā. Līdz ar to pašvaldības uzņēmās arī ļoti daudz atbildības šajā procesā. Tajā laikā AP un valdība balstījās tikai uz pašvaldībām. To, lai parlamenta vai valdības pieņemtie lēmumi nebūtu tikai deklaratīvi, bet reāli, nodrošināja vietējās pašvaldības. Tāpēc tām bija ļoti liela ietekme. Cilvēki nebaidījās uzņemties atbildību. Droši varam teikt, ka tik daudz tiesību un atbildības, cik pašvaldībām bija neatkarības procesa atjaunošanā, līdz Saeimas vēlēšanām, pēc tam nav bijis. Jo objektīvi nostiprinājās parlaments un centrālā vara.
– It kā centrālajai varai nebūtu jāmazina vietējās varas loma. Tostarp bijušais Rīgas Centra rajona municipālais līderis Ilmārs Kreituss teica, ka tie, kas Rīgā pie valsts stūres, kļuvuši vienmēr «gudrāki», bet pašvaldības ir reanimācijas stāvoklī.
– Manuprāt, politikā viss balstās uz uzticību. Pat ne profesionālismu. Uz uzticību. Līdzko rodas uzticības deficīts, parādās mēģinājumi regulēt situāciju direktīvi. Politiskais spektrs pašvaldībās ir ļoti plašs un savādāks nekā parlamentā. Redzējums vietējā līmenī var atšķirties no to partiju redzējuma, kuras uzvarēja Saeimas vēlēšanas.
– Tātad centrālā vara attiecībās ar vietējo varu par prioritāriem tur partijiskos, nevis, teiksim, labas pārvaldības kritērijus?
– Domāju, ka jā.
– Vai nebūtu laiks abos varas līmeņos atmest partijisko par labu sadarbībai? Citādi direktīvais kļūst marasmatisks. Māris Pūķis minētajā pasākumā īpaši izcēla normatīvismu un birokratizāciju… Turklāt tika sacīts, ka pat kontrole tiek pievērsta nevis lietu jēgai, bet formālajai «pareizībai». Ja jau LPS grasās par to pieņemt vienu no kongresa rezolūcijām, tad jums tas droši vien ir pamatīgi piegriezies.
– Protams, lielāko efektu panāksim sadarbojoties. Bet, ja nav uzticības, tiražējam birokrātiskas procedūras. Cerot tādā veidā piespiest tevi rīkoties tā, kā mēs uzskatām par pareizu. Un līdz ar to parādās arī vēlme vērtēt ne pēc būtības, bet pēc procedūras. Būtība vairs nevienu neinteresē. Faktiski tas ir ceļš uz nekurieni.
Kāpēc es uzsvēru vēsturi? Tie cilvēki, kuri deviņdesmitajos gados ienāca pašvaldībās un kuriem vairākumā nebija nekādas nomenklatūras pieredzes, balstoties uz elementārām, vispārcilvēciskām, morālajām vērtībām, pieņēma pareizus lēmumus. Ja skatāmies no laika distances, neatrodam būtiskus kļūdainus lēmumus, kas tolaik tikuši pieņemti. Un, tā kā lēmumi bija pēc būtības pareizi, sabiedrība uzticējās pašvaldībām un atbalstīja tās. Turklāt lēmumi tika pieņemti, rēķinoties ar vietējiem faktoriem. Tagad šis aspekts centrālās varas attieksmē ir retums. Valsts varas stilā varētu nebūt attieksme: es priekšnieks, tu muļķis... Ja tiešām gribam valsts attīstībā kaut ko sasniegt, tad tas ir panākams sadarbojoties un ieklausoties. To mēs iespēju robežās mēģinām labāk vai sliktāk darīt.
– Kā šie jūsu centieni atspoguļojas īstenotajā administratīvi teritoriālajā reformā (ATR)? Vai tā ir novedusi pašvaldības visdabiskākajā, tautvaldībai visefektīvākajā situācijā?
– Reformu noteica gan objektīvi, gan subjektīvi apstākļi. Objektīvie: jaunu tehnoloģiju ienākšana, dzīves modeļa izmaiņas, iedzīvotāju skaita kritums, demogrāfiskās problēmas...
Subjektīvi ir tas, ka pastāvēja politisks uzstādījums. Katra politiskā partija tiek veidota, lai piedalītos vēlēšanās un iegūtu varu. Citādi tām nav nekādas jēgas. Bet – kā tai iegūt varu pašvaldībās, ja partija fiziski nespēj organizēt savus atbalstītājus, teiksim, 600 pašvaldībās? Tātad, ja samazinām pašvaldību skaitu, ja palielinām procentu barjeru, nosakām, ka sarakstus var iesniegt tikai partijas... tad gūstam iespēju darboties koncentrētāk un mūsu izredzes vairojas. Tas nav vērtējums, tas ir tikai objektīvs situācijas raksturojums.
Pozitīvais: lielākās teritorijās varam izvēlēties profesionālākus cilvēkus, varam koncentrēt un dotēt lielākus līdzekļus, īstenot lielākus projektus un profesionālāk tos piesaistīt... Protams, ja ir lielāka teritorija, mēs redzam lietas kopumā.
Tajā pašā laikā esam aizgājuši prom no cilvēka. Vai mēs kā deputāti tagad redzam cilvēku vajadzības tik labi kā tad, kad deputāts bija no tā paša pagasta? Varu teikt droši – tik labi noteikti neredzam.
Mēs koncentrējām pakalpojumus tālāk, projām no cilvēka. Valsts institūcijas aiznesām uz centru. Mums, varai iznāca ekonomija – viss koncentrētāk, jāalgo mazāk cilvēku... Bet mēs nerēķinājām, cik šis attālinājums izmaksā sabiedrībai. To var ilustrēt arī ar slaveno skolu reformu. Esam bijuši spiesti slēgt pietiekami daudzas skolas... Bet, pārvietojot skolēnus kaut kur citur, mēs nerēķinām, ko tas izmaksā ģimenei, ko tas izmaksā pašvaldībai un kā tas ietekmē mazu bērnu, kuram divas stundas jāatrodas autobusā, lai tiktu līdz skolai. Ja reforma tiktu veikta godīgi, tad mums pie tās veikšanas būtu jāliek klāt šis aprēķins. Bet mēs stāstām, cik mums ir ieekonomēti skolotāji. Nerunājam par to, ka nevaram atrast izmantojumu tukšajām skolu ēkām, par to, cik izmaksā pārvadāšana, par to, ko zaudējusi ģimene un bērns, kura dēļ tas viss faktiski ticis darīts.
Turklāt šodien nevar pateikt, vai reforma nav atstājusi iespaidu uz cilvēku aizbraukšanu no Latvijas. Tāpēc, ka reforma sakrita ar ekonomisko krīzi, un neviens nevar precīzi izvērtēt, vai tas ir ekonomiskās krīzes ietekmē vai tā ir ATR ietekme kā tāda. No pašvaldību puses mēs patlaban mēģinām mazināt reformas negatīvo ietekmi.
– Kā jūs vērtējat jauno pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli?
– Jaunais modelis nenodrošina ilgtspējīgu pašvaldību finansēšanu. Valsts līdz ar šo modeli distancējas no galvenā principa – centrālās varas, valsts līdzatbildības par reģionālo attīstību.
Ja nenovērš piedāvātā modeļa trūkumus (iespēju samazināt pašvaldību nodokļu ieņēmumu daļu valsts kopbudžeta ieņēmumos; ignorēto Eiropas vietējo pašvaldību hartas nosacījumu, ka pašvaldību ieņēmumiem pamatā jāveidojas no pašvaldībai piekrītošajiem nodokļiem un nodevām; to, ka daļai pašvaldību netiks nodrošināts funkciju izpildei nepieciešamais minimālais finansējums; pašvaldībām, kam lielāki ienākumi, tiks atņemts pārāk daudz, atņemta iespēja attīstīties...), daļai pašvaldību finansēšanas iespējas pasliktināsies.
Finanšu izlīdzināšanas modelis pastāv, lai: – rūpētos par teritorijām, kurām ir zemi ienākumi; – sniegtu atbalstu krīzes situācijās. Līdzšinējā formula, kuras pamatā ir jēdziens «finanšu nepieciešamība», nodrošināja, ka krīzes situācijā (zaudējot ienākumus, darba vietas...) tu spēj veikt savas funkcijas. Tas nostrādāja, kad Krievijas krīzes rezultātā piejūrā tika slēgti daudzi zivju konservu uzņēmumi un piejūras pašvaldības, kur bija lieli ienākumi, palika bez tiem.
Jaunais modelis, kura formulas pamatā ir jēdziens «nosacītais iedzīvotājs», to neparedz. Saskaņā ar jauno modeli tavā rīcībā atstāj 40% līdzekļu, 60% ņem ārā izlīdzināšanai. Nav mehānismu, kas tevi aizsargā krīzē. Mēs uzskatām, ka tas ir nepareizi, un piedāvājam attiecīgos mehānismus saglabāt. Līdz šim, ja tavi ienākumi bija virs 110% noteiktās finanšu nepieciešamības, tu biji donors, maksātājs izlīdzināšanas fondā. Bet tev tomēr neatņēma visu. Bija noteikts, ka tev neatņems vairāk kā 35% no tā, kas pāri tiem110%. Lai paliek motivācija kaut ko darīt, motivācija attīstībai. Jaunajā modelī nekas tāds nav paredzēts. Mēs piedāvājām arī jaunajā modelī saglabāt 20% robežu. Ir pilnīgi muļķīgi ieviest sistēmu, kura atņem visu, kura nemotivē mani neko darīt.
– Ja centrālā vara ar šo modeli izrāda gribēšanu distancēties no atbildības par reģionu attīstību, varbūt gaidāma arī izlīdzināšanas izmaiņām un ilgtermiņa riskiem atbilstoša funkciju pārdale?
– 2004. gadā, kad stājāmies ES, centrālajai varai vajadzēja daudzas lietas, ko var izdarīt vietējās pašvaldības, nodot tām. Līdz ar finanšu resursiem šo funkciju veikšanai. Centrālā vara tad varētu vairāk koncentrēties uz Latvijas interešu pārstāvību un aizstāvību ES. Faktiski funkciju pārbīde nav notikusi. Centrālā vara tagad mēģina vienlaikus gan pārstāvēt Latvijas intereses, gan veikt sev neraksturīgas funkcijas centralizēti. Tātad – neņem vērā vietējos apstākļus. Tādēļ pašvaldībām nākas visu laiku nodarboties ar centrālās varas kļūdu labošanu. Klasisks piemērs – mums ir ļoti zems pensiju līmenis. Pabalstu sistēmu, lai cilvēks varētu izdzīvot, nodrošina pašvaldības.
Bet arī pašvaldības tagad diezgan skeptiski skatās uz pienākumu pārņemšanu. Jo neredz, vai dos līdzi resursus. Un, ja neņem vērā mūsu piedāvājumus, tad jaunais izlīdzināšanas likums no centrālās varas puses ir uztaisīts ļoti labi. Tas var funkcionēt pat, ja valsts nedod nevienu eiro. Ja viss paliek uz pašvaldību pleciem. Izņemam no turīgām pašvaldībām un pārliekam uz nabagām. Valsts vispār var nepiedalīties.
– Vai pašvaldību iespējas gūt pašu ienākumus tiek pienācīgi respektētas?
– Viens no aktivitātes traucēkļiem ir tas, ka ar normatīvismu un mēģinājumu bezmaz līdz pēdējam paņemt nost resursus, tiek atsista motivācija kaut ko darīt. Jo motivācijai kaut ko darīt jābūt cieši saistītai ar ienākumiem. Turklāt manā kā pašvaldības rīcībā ir pārāk maz ietekmes līdzekļu, ar kuru palīdzību es spēju atbalstīt vietējo biznesu (samazinot nekustamā īpašuma nodokli u.tml.). Ir lietas, ko es nespēju atrisināt. Piemēram, maģistrālo ceļu savienojums ar pašvaldības ceļu izbūvi. Tas ir centrālās varas pārziņā, un, ja centrālā vara šajā ceļu savienojumu tīklā neinvestē, es to nespēju izdarīt.
Nākamais – tiek uzstājīgi popularizēts uzskats, ka valstij un pašvaldībai nevajadzētu nodarboties ar uzņēmējdarbību. Izņemot to, ka tā ir privātā monopola lobēšana, es šajā viedoklī neko citu neredzu. Iznāk, ka mēs baidāmies no konkurences. Gribam panākt, lai valsts un pašvaldība neko nedara. Manā izpratnē – visi var brīvi, bez ierobežojumiem piedalīties... Mums taču ir speciāli konkurences uzraugi, kuriem jāskatās, vai privātais, valsts, pašvaldība pārkāpj konkurences noteikumus.
Ko šobrīd uzņēmējs var iesākt, piemēram, paaugstināta riska teritorijās? Banka viņam kredītu nedod, jo bankas uzskatā viņš atrodas neperspektīvā teritorijā. Iznāk, ka, izņemot valsti vai pašvaldību, neviens cits tur nekādu uzņēmējdarbību nevar attīstīt. To dara citās valstīs. Pašvaldība nostājas blakus privātajam, sāk uzņēmējdarbību, pārliecina, ka tas ir iespējams, un nodod biznesu viņam. Tas ir normāls risinājums, normāla prakse. Un ko man darīt, ja privātais manā teritorijā rīkojas slikti? Man ir aizliegums darīt pašam un man nav ietekmēšanas līdzekļu... Ir piemēri, kad slikti strādājuši gan valsts, gan privātais, gan pašvaldība... Un ir piemēri, kad tie visi strādājuši labi. Mūsu uzdevums ir popularizēt labākos piemērus un pēc iespējas samazināt ierobežojumus, kuri neļauj efektīvi un labi strādāt.
– Par ko lēma LPS 26. kongress?
– Zināmā mērā mēs par šiem akcentiem nupat runājām. Pašvaldībām ir jābūt tiesībām piedalīties uzņēmējdarbībā. Uzņēmējdarbības atbalsts un ierobežojumu samazināšana nodrošinās attīstību. Nebūs darba vietu – nekā nebūs. Pārējais viss ir pakārtots.
Mēs nevaram apiet izglītības reformu. Pamattēze te ir vienkārša – mūsu bērniem jāsaņem konkurētspējīga izglītība. Pārējam – skolotāju algām, skolu atrašanās vietai... jānodrošina tas pirmais. Piemēram, mēs uzskatām, ka jaunais pedagogu finansēšanas modelis radīs papildu finanšu slogu pašvaldībām un būs iemesls skolotāju aiziešanai no darba. Mēs aicināsim valdību un Saeimu: – palielināt atskaitījuma likmi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa pašvaldībām; – lai nodrošinātu mācību procesa nepārtrauktību, paredzēt lielāku elastību pedagogu izvēlē un izglītības standartu piemērošanā; – apzināties, ka finansēšanas modeļa reforma nerisina galvenos izglītības strukturālo pārmaiņu jautājumus. Lai patiešām nodrošinātu kvalitatīvas pārmaiņas cilvēku, darbaspēka prasmē un motivācijā, kongresam tiks piedāvāts pieņemt arī izglītības strukturālajai reformai tieši veltītu rezolūciju.
Normatīvisms un birokratizācija, ja tiešām gribam tās samazināt, ir lietas, kas visu laiku jātur dienaskārtībā. Kontrolējošo institūciju ieguldījums ir ļoti svarīgs, taču pārmērīgs regulējums ved nevis pie ekonomijas, bet pie izšķērdēšanas.
Turklāt mēs vēlamies, lai tiktu saskaņots Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanu cikls, nosakot vienam pašvaldības sasaukumam piecu gadu termiņu. Tas ir racionāls ierosinājums, kurš saistīts gan ar ekonomiju un vēlētāju aktivitāti, gan – pamatā – ar efektīvākas un saskaņotākas (sa)darbības iespēju laikā starp vēlēšanām.