Reizniece-Ozola: valdības risks, ja premjere pēc kāda laika izdomātu, ka slogs viņai ir par smagu
Par karstajiem kartupeļiem, stājoties ekonomikas ministres amatā, intervija ar Danu Reiznieci-Ozolu (ZZS).
Reizniece-Ozola:
– Par jums tika runāts kā par potenciālu izglītības ministri, vadījāt Saeimā izglītības komisiju – tagad ekonomikas ministre. Esat plaša profila speciāliste un varētu vadīt jebkuru ministriju?
Dana Reizniece-Ozola:– Ministru izvēle ir teju kā rulete, lielā mērā atkarīga no tā, ko politiskais spēks pēcvēlēšanu sarunās izcīna, līdzsvarojot smago un nosacīti vieglāku nozaru vadību. No smagajām ministrijām ZZS saglabāja Labklājības ministriju un uzņēmās Veselības ministriju, tādējādi izglītība palika Vienotībai. Izglītība ir pārāk svarīga nozare, lai tā turpinātu strādāt tādā gaitā kā šobrīd un taupības režīmā, kas tika ieslēgts krīzes gados, joprojām neatgriežot nozarei atņemto finansējumu. Bijusī izglītības ministre Ina Druviete sarēķināja, ka nākamgad vajadzīgi apmēram 111 miljoni eiro – tur nav nekā lieka. Zinām, ka nākamgad prioritāte ir aizsardzība un droši vien citām nozarēm būs jāsavelk jostas. Tādā situācijā izglītības nozare jāvada cilvēkam, kurš ir no vienas partijas ar premjeru un finanšu ministru, tad varbūt būs vieglāk pārliecināt par nepieciešamo finansējumu.
– Tāda cerība jau bija iepriekšējā valdībā gan ar Izglītības un zinātnes, gan Veselības ministriju, bet šī kombinācija nedeva rezultātu, turklāt jaunā izglītības ministre Mārīte Seile nav partijas biedre, tikai Vienotības izvirzīta.
– Jā. Līdzīgi jau arī I. Druviete darbojās kā vientuļais kareivis, viņai nebija milzīga atbalsta partijā. Bet ceru, ka būs jauns cilvēks, kurš ir uzņēmies lielu atbildību un risku, un jācer, ka maciņa turētāji būs saprotoši.
– Esat profesionāla šahiste, studējusi jurisprudenci, tulkošanu, uzņēmējdarbības vadību, kosmosa vadību. Kas jūs īsti interesē, kas ir jūsu joma? Kā bērniem prasa – «par ko gribat kļūt, kad būsiet liela»?
– Iepriekšējās darbavietās un arī Saeimā manas prioritātes bijušas saistītas ar izglītību un uzņēmējdarbības atbalstu. Abas šīs lietas ir cieši saistītas, investori primāri arī jautā, vai ir pieejams kvalificēts darbaspēks. Tās lietas ir simbiozē, tādējādi arī ekonomikas joma man ir tuva, un priecājos, ka man jāvada tieši EM ar visām tajā uzkrātajām problēmām – nebūs nekāda ieskriešanās perioda, jāsāk aktīvi darboties nevis jau pirmajā dienā, bet jau pirms tam.
– Lai novērstu potenciālo interešu konfliktu, kad jūsu padotībā nonāks jūsu vīra vadītā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), to nodos premjeres pārraudzībā?
– Valsts pārvaldes iekārtas likums paredz veidus, kā to sakārtot. Situācijas, kad ministram ir tieša ietekme uz LIAA vadītāju, ir salīdzinoši maz – komandējumi, atvaļinājumi, pieņemšana darbā – tas tagad deleģēts premjerei. Ar viņu to iepriekš pārrunājot, teicu, ka tas ir mans nosacījums, lai es uzņemtos šo amatu.
– Vai tā ir laba prakse – viena cilvēka dēļ mainīt strukturālas lietas?
– Strukturālas lietas netiek mainītas, tā ir esošo instrumentu izmantošana. Esmu arī konsultējusies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, lūdzot skaidrot preventīvos pasākumus un riskus – darīšu visu iespējamo, lai tos novērstu. Bet praktiski var iztikt bez interešu konflikta.
– Ja LIAA neko neievāra.
– Cerams.
– ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis izteicies, ka šī nez vai būs ilglaicīga valdība. Ko redzat kā valdības riska faktorus?
– Izveidotā koalīcija ir diezgan stipra, prot atrast kompromisus. Pusotru nedēļu strādājot pie valdības deklarācijas, visi diskutablie jautājumi tika atrisināti. Risks varētu būt tiešām, ja premjere pēc kāda laika izdomātu, ka slogs viņai ir par smagu.
– Par to jau dzirdēts vairākkārt. Tiek gatavots viņai atkāpšanās ceļš?
– Tās šobrīd ir tikai spekulācijas. L. Straujuma ir uzņēmusies šo amatu, un nedrīkst orientēties uz to, ka tā ir pagaidu valdība dažiem mēnešiem – tas nav nopietns darbs un man nav pieņemami! Latvijā jau tā pārāk bieži ir mainījušies ministri, sanāk viens solis uz priekšu, divi atpakaļ.
– Jūsu karstākais uzdevums būs atrisināt bankas Citadele pārdošanas ķezu pēc tam, kad līgumu parakstīt atteicās Privatizācijas aģentūras valdes locekļi. Drosmīgi vai bezatbildīgi?
– Nezinu detaļas, bet skaidrs, ka Citadeles pārdošanas process netika vadīts profesionāli, pirmkārt, atstājot sev ļoti maz laika, otrkārt, ierobežojot konkurenci, tādējādi samazinot iespējas cīnīties par labākiem nosacījumiem. Labs signāls nav arī tas, ka pirms līguma parakstīšanas atbildīgās personas un darījuma arhitekti – Vienotība premjeres vadībā un atbildīgais ministrs Vjačeslavs Dombrovskis – neskaidro sabiedrībai līguma nosacījumus, skaidri pasakot, ka šis ir labākais piedāvājums, ko ar pilnu atbildību gribam un varam pabeigt. Arī tas, ka cilvēki, kam ir jāparakstās, pēdējā brīdī atkāpjas no amata, liek šaubīties, vai viss ir kārtībā.
– V. Dombrovskis ātri dabūja citus valdes locekļus, no tiem Ģirts Freibergs paudis, ka viņam nevajadzēšot vairāk par divām dienām, tātad – lai izvērtētu līgumu, un viņš būšot vien tehnisks parakstītājs. Ātri jāpabeidz lieta šai vai jāatstāj jaunajai valdībai?
– Nezinu, kurš ir tāds supercilvēks, kas var dienas laikā iepazīties ar materiāliem, pie kuriem profesionāļi strādājuši mēnešiem! Tas nav labs signāls. Tā ir darījuma arhitektu pilna atbildība, ja viņi uzskata, ka laika faktors ir tik svarīgs, ka nevar pagaidīt un ļaut jaunam ministram iepazīties.
– Jūs kā tikko apstiprināta ministre gribat teikt: stop! Es iepazīšos un pabeigšu šo lietu, vai labāk lai paši tiek galā un jūs nākat pie tīra galda?
– Ne viens, ne otrs variants nav labs. Ja darījums tiks pabeigts, man būs jāizvērtē, vai tas ir korekti veikts, un jāskaidro sabiedrībai, jo līdz šim viss tika turēts milzu slepenībā, it kā runa būtu nevis par banku, bet atomzemūdeni. Tas rada telpu dažādām spekulācijām un aizdomām. Tā ir vadības kļūda. Man arī nav skaidrs, vai darīts viss, lai vienotos ar Eiropas Komisiju (EK) par iespējamu pārdošanas termiņa atlikšanu, vai ir nopietni izvērtēta iespēja uzticēt pārdošanu EK, kādas varētu būt konsekvences, vai ir bijusi pietiekama konkurence pircēju atlasē. Noteikti būtu vērts mēģināt, piemēram, runāt ar EK par termiņa atlikšanu. Jānoskaidro arī, kādi būtu nosacījumi, iespējamie riski un ieguvumi, ja procesu uzturētu EK. Bet, ja šis ir labākais darījums, tad tas jāturpina.
– Vismaz par cenu Straujuma neteica, ka tā ir labākā, bet «tāda, kāda tā ir».
– Tas ir jocīgi. Es arī neredzu nevienu, kurš ir sekojis procesam līdzi un ar pilnu atbildību var teikt: šis ir labākais!
– No izskanējušās informācijas ir kaut kas, kas jūs dara bažīgu vai vismaz uzmanīgu? Cena, pārdošanas procesa novilcināšana, tikai viena pretendenta atstāšana, investori, pārpārdošanas nosacījumi...
– Jā, jautājums ir par cenu un investoriem. Ja arguments ir, ka šie investori izvēlēti kā ģeopolitiski stratēģiski partneri, tad ir svarīgi, lai viņi maksimāli ilgi strādā ar banku, nevis lai tas viņiem ir īstermiņa projekts, kas ātri tiek pārdots.
– Finanšu ministrija secinājusi, ka ekonomikas izaugsme šā gada trešajā ceturksnī nesasniedz gaidīto, tā jau jāskata ar lupu (0,4%). L. Straujuma paudusi, ka šai valdībai būs ambiciozs mērķis, kas iekļauts arī valdības deklarācijā – 5% izaugsme. Kā?
– 5%? Skaidrs, ka ir vēlme sasniegt ekonomisko izrāvienu, bet realitāte ir cita. Šobrīd galvenais, lai izaugsme būtu stabila un pozitīva. Lai šo saimniecību varētu sakārtot un nebūtu jāceļ nodokļi, esam paredzējuši, ka nodokļu ieņēmumiem jāsasniedz viena trešdaļa no IKP, pamatā to panākot ar ēnu ekonomikas apkarošanu, bet nodokļu maiņa bez jau zināmajiem pasākumiem vai nodokļu paaugstināšana nav plānota.
– Jūs iebilstu pret jebkādu nodokļu celšanu?
– Jau iebildu pret mikrouzņēmuma nodokļa paaugstināšanu no nākamā gada sākuma līdz 11% esošo 9% vietā un panācu, ka valdības deklarācijā ierakstīts, ka tas tiks pārvērtēts. Arī topošais finanšu ministrs to apsolīja, ņemot vērā to, ka mikrouzņēmuma nodoklis ir instruments, ar kura ieviešanu 2010. gadā no pelēkās ekonomikas izvilka lielu daļu cilvēku, no otras puses, to izmanto arī ne pārāk godprātīgiem mērķiem, piespriežot darbiniekus maksāt mazākas sociālās iemaksas.
– Viena lieta ir IKP celšana ar nodokļu iekasēšanu, cita – ar tautsaimniecības stimulēšanu. Uzņēmēji prasa nopietnu tautsaimniecības attīstības programmas īstenošanu ar reālu investīciju piesaisti, kas motivētu radīt darba vietas, noturētu te cilvēkus. Ir piedāvājums?
– Investīciju vide ir komplekss pasākums. Pirmkārt, to ietekmē nodokļu stabilitāte, ar ko pēdējos gados neesam izcēlušies, otrkārt, cilvēkresursu pieejamība, ko ietekmē izglītības kvalitāte. Mani mulsina tas, ka vārdos visi tam piekrīt, bet, arī tagad, strādājot pie valdības deklarācijas, tikko rodas nojausma, ka kāda no izglītības reformām varētu prasīt papildu finansējumu, parādās kolēģu atturība.
– Baisu ietekmi uz ekonomiku V. Dombrovskis zīmējis saistībā ar EK klimata un enerģētikas politikas ietvaru, kas negatīvi ietekmēšot mūsu konkurētspēju un varot prasīt pat tādus absurdus lēmumus emisiju samazināšanā kā, piemēram, aizliegt degvielas automašīnu izmantošanu, mājlopu turēšanu vai gāzes apkuri mājokļos. Taisnība?
– Tā būs svaru bumba pie mūsu kājām, un politiķu uzdevums ir visaugstākajā līmenī cīnīties par to, lai nosacījumi nebūtu ierobežojoši kā tagad, kad par atskaites punktu ņem 2005. gadu. Tad Latvija bija rūpnieciski un lauksaimnieciski mazattīstīta.
– Kā var operēt ar tik veciem datiem!
– Operē ar datiem, kas ir izdevīgi lielajām vecajām dalībvalstīm. Un tas ir jautājums par mūsu politiķu spēju cīnīties par to, lai mūs ņem vērā. Esam viena no zaļākajām valstīm, pārdodam savas emisiju kvotas. Ja piekritīsim šiem EK nosacījumiem bez skaidriem kompensācijas mehānismiem, tad energoietilpīga ražošana un lauksaimniecība būs sprukās. Tur V. Dombrovskim ir pilnīga taisnība. Visos formātos jācīnās, lai mums nebūtu jāuzņemas saistības, kas ir pretrunā ar mūsu tautsaimniecības attīstību. Te ir arī jautājums par mūsu zinātnieku potenciāla izmantošanu, lai viņi veiktu aprēķinus un iedotu politiķiem līdzi materiālus, ar kuriem argumentēti cīnīties.
– Vēl viens nokaitēts jautājums – elektroenerģijas tirgus atvēršana no 1. janvāra. Esat izteikusies, ka jāsamazina atbalsts lielajām TEC. Cik reāli?
– Jā, diemžēl ar 1. janvāri elektroenerģijas cena pieaugs, jo cenas pieaugumu veido obligātā iepirkuma komponente (OIK), kas ir iepriekšējos gados uzkrāta, ar kuru mēs maksājam par zaļās enerģijas ražošanu. Latvijā lielā mērā šo maksu saņem lielās TEC, kuras nestrādā ar atjaunojamajiem energoresursiem, bet ar dabasgāzi. Elektrības cena biržā veido tikai apmēram trešdaļu no kopējās elektrības cenas. Samazināt OIK nav vienkāršs uzdevums, bet kopā ar speciālistiem vērtēšu iespējas. No otras puses, ja runājam par zaļās enerģijas īpatsvaru tautsaimniecībā un minētajām EK saistībām, tad šie TEC projekti var tikt izmantoti arī kā mūsu jau līdzšinējais ieguldījums.
– Pēc Zolitūdes Maxima traģēdijas veikti grozījumi Būvniecības likumā, kas stājās spēkā oktobrī un nosaka stingrāku kontroli, augstākas prasības, birokrātiju. Nozares pārstāvji bažījas, ka jau tā trūkstošie speciālisti pametīs valsti vai nozari, jo būvnieki ar vidējo profesionālo izglītību vairs nevarēs vadīt būvobjektus. Ar grozījumiem viss izdarīts, lai arī praksē tie strādātu drošības un kvalitātes labā?
– Mēs esam ieinteresēti, lai būvniecības process notiktu maksimāli droši, un kvalitātes latiņa ir jāceļ. Saprotamas ir arī nozares iebildes, bet likums ir pieņemts, un laika gaitā raudzīsim, vai nepieciešamas korekcijas. Svarīgi, ka tiek atjaunots Valsts būvniecības kontroles birojs, kam jāstrādā maksimāli profesionāla speciālista – pieredzējuša būvinženiera, nevis kāda jurista vai ekonomista vadībā. Vēl gan likuma iedzīvināšanai jāpabeidz virkne Ministru kabineta noteikumu, kuru izstrādē maksimāli jāiesaista praktiķi.
– Kā vērtējat valsts uzņēmumu padomju atjaunoša nu, pret ko agrāk iebildāt? Samierināsieties?
– Lēmums ir pieņemts, bet man šķiet nepareiza argumentācija – nebija mērķis pēc būtības uzlabot valsts kapitālsabiedrību darba uzraudzību, bet izpildīt nosacījumus, lai Latvija varētu kļūt par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsti. Redzēsim, vai padomes atkal nekļūs par partiju barotavām un tās tiešām būs kā instruments profesionālai kapitālsabiedrību pārvaldībai.
– Spēsiet atmaksāt vairāk nekā 30 tūkstošu eiro parādsaistības un izdzīvot ar «trūcīgo ministra aldziņu», vai, kā saka Ilze Viņķele, kā citi ministri, dzīvosiet no nedeklarētiem ienākumiem?
– Manas vienīgās parādsaistības ir par dzīvokli Ventspilī, ko kā jauns cilvēks pēc studijām, sākot strādāt, biju spiesta uzņemties. Ja līdz šim izdevās sabalansēt savu budžetu ar deputāta algu, kas ir nedaudz mazāka kā ministram, tad izdosies arī turpmāk. Kamēr Latvijas iedzīvotājiem algas būtiski neaug, nav korekti runāt par 1700 eiro algu kā mazu un nepietiekamu.
– Profesionālajam šaham pielikts punkts?
– Saprotu, ka vairs nebūšu sava laika pavēlniece, bet ceru, ka izdosies kādu lodziņu atrast arī sirdslietām, jo, lai dotu enerģiju, tā no kaut kurienes jāgūst. Šahs ir viens no maniem enerģijas avotiem.
– Latvijas šaha izlase ar jums vēl var rēķināties?
– Pagaidām jā.