«Pagājušā gada nogale nebija viegla, bija ļoti daudz depresīvu momentu un eksistenciālu pārdomu par to, ko un kāpēc darīt, un – vai vispār darīt… No nepieciešamības kaut kur izlikt šo emociju gammu es rakstīju mūziku, un šī mūzikas radīšana bija ļoti dziedinoša. Ja es to nebūtu darījis, man viennozīmīgi būtu bijis daudz, daudz grūtāk pārdzīvot šo laiku,» atzīst komponists, ģitārists, kvinteta «Rihards Lībietis Orchestra» dibinātājs un vadītājs Rihards Lībietis (30).
Oktobra izskaņā klajā nācis Riharda Lībieša otrais oriģinālmūzikas albums «Līnijas un miniatūras», kurā iekļautas desmit instrumentālas kompozīcijas un kurš idejiski līdzinās mūziķa pirmajam albumam «RL Elektronix», kas tika izdots 2015. gadā.
Savukārt ceturtdien, 11. novembrī, pulksten 18 ģitārists kopā ar savu grupu «Rihards Lībietis Orchestra» būs Latvijas Radio 1. studijā, kur uzstāsies tiešraidē «LV džeza sērijā 2021». Tiešraides biļetes iegādājamas «www.aula.lv». Jaunajā koncertprogrammā «Ārpus Tepat» grupa atskaņos oriģinālskaņdarbus no sava šogad maijā izdotā albuma «Willful Blindness».
Atšķirībā no pērnā rudens, kas nāca ar neskaidrību un nedrošību par nākotni, šis jums ir radošā darba ražas ievākšanas laiks - iznākuši divi krāšņi mūzikas albumi.
Precīzāk būtu teikt, ka diezgan ražīgs bija pēdējais pusotrs gads, kas pavadīts, rakstot mūziku un veicot ierakstus. Kad pagājušā gada nogalē sākās pandēmijas otrā viļņa ierobežojumi un tika atcelta koncertdarbība, tieši tik tikko bijām paguvuši studijā ierakstīt «Rihards Lībietis Orchestra» jauno albumu «Willful Blindness». Paralēli tām emocijām, kas nāca līdz ar neziņu par nākotni, manī radās arī pārliecība, ka šis ir tas brīdis, kad vajadzētu sākt rakstīt vēl jauna albuma mūziku. Tā izveidojās «Līnijas un miniatūras». Lai gan tā koncepts manī dzīvoja jau krietnu laiku pirms pandēmijas, tieši pēdējā gada notikumi un sajūtas - īpaši vientulība, nedrošība un neskaidrība par nākotni, noteikti arī melanholija - lika aizdomāties, ka šis emocionālais fons ar atsevišķiem uzplaiksnījuma momentiem ļoti labi iekļaujas «Līnijās un miniatūrās». Katrs skaņdarbs ir kā maza miniatūra - piedzīvojums ar stāstu, ko klausītājs dažās minūtēs var sajust, iepazīt un izbaudīt. Līniju un miniatūru tematika dažādos veidos parādās arī vairāku albumā iekļauto skaņdarbu nosaukumos, piemēram, «Caurvīt paralēles», «Pārmijas», «Sirds līnija», «Čukstu miniatūra» un citos.
Ko jūs saviem klausītājiem gribat pateikt ar šo albumu?
Man un manai komandai, kas strādājām pie šī albuma, ir ļoti svarīgi pateikt, ka viss nav tik slikti, kā varētu šķist. Lai arī šī mūzika ļoti precīzi raksturo to, kas tagad notiek Latvijā un pasaulē, tā sniedz klausītājam gan mierinājumu, gan uzlādējošu un iedvesmojošu emociju lādiņu. Un šis pozitīvais lādiņš nav uzbāzīgs, bet ir jūtams un caurvij visas albuma kompozīcijas.
Sākotnēji domāju, ka «Līnijas un miniatūras» būs mans solo albums, tomēr jau mūzikas radīšanas procesā bija skaidrs, ka šī mūzika pieprasa lielāku plašumu un nokrāsas. Tādēļ pirmais, ko uzrunāju, bija bundzinieks Toms Kagainis, kurš vairākos skaņdarbos iespēlēja bungas un radīja dažādus skaņas efektus. Vēl pēc laika, jau kopīgiem spēkiem veidojot kompozīcijas, kļuva skaidrs, ka vēlamies pieaicināt arī atsevišķus viesmāksliniekus. Un tā šajā albumā piedalās arī čelliste Erna Daugaviete, vijolniece Olga Bučinska, flautiste Ieva Rūtentāle, pianists Matīss Repsis un kā pārsteigums instrumentālās mūzikas albumā viena skaņdarba kulminācijā parādās arī Beātes Zviedres maģiskais tembrālais vokāls. Albums ir ierakstīts studijā «No Fuss Audio» Tukumā, kā arī «AMFO Music» studijā Rīgā, un tā skaņu režisors, miksa un māstera veidotājs ir Valērijs Černejs.
Ko klausītājiem piedāvāsiet ceturtdien, 11. novembrī, kad kopā ar savu grupu muzicēsiet tiešraidē Latvijas Radio 1. studijā?
Mēs izpildīsim oriģinālskaņdarbus no šogad maijā izdotā albuma «Willful Blindness» un arī mūsu klausītāju lokā jau populāras kompozīcijas no iepriekšējiem albumiem. Šoreiz dažādu apstākļu dēļ muzicēsim nedaudz citādā sastāvā. Jau esošajiem grupas dalībniekiem - man, Gintam Smukajam (ģitāra) un Jānim Polim (bass) - pievienosies arī Toms Kagainis ar sitaminstrumentiem un Jānis Pauls ar čellu. Ar to šis koncerts būs unikāls, jo šādā sastāvā mūs vēl neviens nav dzirdējis un, ļoti iespējams, arī nākotnē vairs nevarēs dzirdēt. Bet jebkurā gadījumā - būs raksturīgie sildošie ritmi, karstasinīga mūzika, kas ir tieši tas, ko novembrī vajag! Protams, koncerts studijā bez skatītāju klātbūtnes ne tuvu nav tas pats, kas spēlēt koncertu dzīvajā, tomēr tas ir tuvākais iespējamais, tāpēc esam tiešām priecīgi, ka mums būs tāda iespēja.
Abi albumi ir uzsākuši ceļu pie saviem klausītājiem. Ko tālāk?
Es vēl izbaudu albumu izdošanas pēcgaršu, turklāt ir vēl vesela kaudze ar darbiņiem, kas saistīti ar albumu «Līnijas un miniatūras». Principā tas ir studijas projekts, bet mēs gribam izveidot arī koncerta sastāvu un pie pirmās iespējas spēlēt šo mūziku arī dzīvajā. Šobrīd šis albums ir pieejams tikai digitāli, dzirdams lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs, tostarp «Spotify». Savukārt nākamā gada vēlā pavasarī mēs plānojam to izdot arī vinila plates formātā, un pie tā vēl rit pēdējie darbi. Bet, līdzko būs nospēlēts 11. novembra koncerts, plānoju nedaudz atpūsties. Domāju, ka esmu to pelnījis, jo šis laiks tiešām bija ļoti intensīvs.
Kāda jums ir vislabākā atpūta?
Nesen aizdomājos, ka tajā brīdī, kad tiek rakstīta jauna mūzika, sanāk daudz uz to koncentrēties, un tas patērē gana daudz psihoemocionālās enerģijas. Pa to laiku nedaudz novārtā paliek instrumenta tehniskās varēšanas pilnveidošana. Tāpēc pirmais, ko šajā laikā gribētu darīt - ieiet kārtīgā sava instrumenta vingrināšanās rutīnā. Līdz ar to tā būs atpūta galvenokārt no jaunas mūzikas radīšanas. Lai radītu jaunu mūziku, ir jāatjauno enerģija, jārod jaunas tehniskās prasmes un jāsakrāj jauni stāsti, ko stāstīt. Man ir ļoti svarīgi, ka mūzika, ko rakstu, ir dziļi personisks vērojums par to, kas notiek. Nav iespējams nepārtraukti radīt, ir jāsakrāj spēki un jāsaprot, par ko tieši vēlos runāt un kā tieši to pateikt, lai tas būtu vēl labāk nekā iepriekš. Protams, mēģināšu atpūsties arī tādā formātā kā vairāk būt dabā, būt mājās kopā ar sievu, ģimeni, vienkārši padarot kādus mājas darbus, kas iekrājušies pa šo laiku, kamēr rakstīju mūziku.
Kāds ir jūsu personiskais vērojums par to, kas šoruden notiek pasaulē un Latvijā?
Ļoti sarežģīts laiks. Priekšplānā iznākusi un ļoti jūtama sabiedrības konfrontācija, nedaudz jūtams arī tāds kā sīkmanības uzvaras gājiens. Mēs esam sašķēlušies, sadalījušies vairākās nometnēs, un tas nerada labu sajūtu. Jaunajā albumā man ir skaņdarbs ar nosaukumu «Šķelšanās», kas labi raksturo šo manu vispārējo sajūtu. Singls vēsta par vēlmi uz mirkli izrauties no rutīnas, paslēpties no sabiedrības un izmukt no pilsētvides, kā arī par to, ka, izvēloties paskatīties uz dzīves situācijām ar iekšēju mieru un no malas, problēmas bieži vien kļūst risināmākas un mazāk nozīmīgas. Līdz ar jauno albumu ir publicēts arī šī singla videoklips, kas veidots sadarbībā ar radošās apvienības «Colortime» video mākslinieku Arvi Belovu.
Es ļoti ceru, ka tas viss kādreiz beigsies, ka atkal atgriezīsimies normālā pasaulē, ka spēsim pārvarēt visas šīs grūtības, negācijas, kašķus un zemiskās tieksmes un spēsim iziet no šīs pandēmijas daudz stiprāki. Es kā mākslinieks tam naivi ticu. Bet varbūt tas nav naivi, varbūt mums visiem vienkārši ir jātic, ka mēs kā cilvēki varam tiekties uz kaut ko augstāku, uz kaut ko vairāk. Mūsos katrā ir ļoti liels attīstības potenciāls, un es uzskatu, ka mums ir jāmēģina atrast mieru sevī, nevairot negācijas, bet citam citu iedvesmot nebaidīties, darīt un iet tālāk. Un, lai arī šoruden situācija ir krietni citādāka, nekā daudzi no mums cerēja, ir jāturas pie gaismas un labā! Es ļoti vēlos, lai šis kārtējais piespiedu apstāšanās laiks iespēju robežās palīdz uz lietām paskatīties no malas un neaizmirst to, kas ir patiesi svarīgs.
Mūzikai ir dziedinošs un iedvesmojošs spēks. Kas jūs pašu iedvesmo darīt un iet tālāk? Kādu mūziku klausāties, lai emocionāli noturētos līdzsvarā?
Es klausos visdažādāko mūziku, un atsevišķos dzīves posmos tā ļoti mainās. Piemēram, rakstot «Līnijas un miniatūras», iedvesmojos no postroka un filmu mūzikas, īpaši komponistu Tomasa Ņūmena, Tonija Andersona un Oulavūra Arnaldsa darbiem. Bet šobrīd, kad tas ir izdarīts, man ir neliela pauzīte no kādas konkrētas mūzikas, un es klausos meditācijas mūziku, kurā ir pēc iespējas mazāk informācijas. Bet, jā, pandēmijas laikā sajūtas ļoti mainās. Ir brīži, kad prasās paklausīties kaut ko ļoti kinematogrāfisku vai kaut ko instrumentālu un domas raisošu, vai vienkārši «veco» rokmūziku - «Guns N’ Roses», «Aerosmith». Un jūs ļoti pareizi pateicāt - mūzikas svarīgākā funkcija ir dziedinošā. Tas tiešām ir apbrīnojami, ka tā var būt - uzliekot kādu konkrētu skaņdarbu īstajā brīdī, visa diena var mainīties par 180 grādiem.
Iesakiet, lūdzu, «Neatkarīgās» lasītājiem vienu skaņdarbu no sava jaunā albuma, ko paklausīties, lai dienā, kad noskaņojums ir tikpat pelēks, kāds šonedēļ laiks aiz loga, to izmainītu par 180 grādiem.
Labs jautājums. Es domāju, ka «Dzīvības musturs» («Pattern of Life») varētu būt labs variants. Lai mums visiem spēks un veselība!