Kā Būt Laimīgai

Aktrises un runas pasniedzējas Zanes Daudziņas dzīvē, šķiet, ir viss, kas nepieciešams labai dzīvošanai – laimīga laulība daudzu gadu garumā, forši pieauguši dēli, piepildīta profesionālā dzīve. Sākoties pandēmijai, realizējies vēl viens Zanes sapnis – dzīve laukos, kur iespējams saplūst ar dabas diktēto ritmu. Zane gan atzīst – idille nepastāv. Lai mēs justos labi, ir jāpieskata savs prāts un emocijas. Tas ir vissmagākais darbs, bet tas arī sniedz visdāsnākos augļus.

Pietiekami ilgs naktsmiers tradicionāli ir viens no mediķu ieteikumiem imunitātes stiprināšanai, taču daļa cilvēku miega nozīmi joprojām nenovērtē. Tikmēr zinātnieki savos pētījumos miega un imunitātes saistībai pievēršas arvien vairāk, un viņu uzmanības lokā ir nonācis melatonīns, tautā saukts par miega hormonu.

Ne vienmēr meditācija, joga, elpošana der visiem, jo ne visi spēj būt mierā uzreiz. Pirmos soļus apzinātības virzienā var veikt, ne tikai stāvot uz vietas, bet arī kustībā. Apzinātā pastaiga ir Francijā dzimusi jogas prakse – afgāņu soļošana, ko tā atklājējs mēdz dēvēt arī par ritma pastaigu.

Pagājušā gada izskaņā, kad vairākkārt tika pārcelts mans avioreiss uz Rīgu, bet kādā ceturtajā reizē lidkompāniju tukšajās kalendāra ailēs parādījās iespēja rezervēt lidojumu pēc trim mēnešiem, manī beidzot bija apsīkusi vēlme kaut ko plānot. Es biju Gruzijā, un vienīgais, ko patiesi gribēju, bija... apklust.

Jaunais dzīvesveids ir dzīvot mājās vairāk nekā jebkad agrāk. Un gribas, lai ir mājīgi, lai mājās būšana dara laimīgu un priecīgu, vai ne? Nav brīnums, ka viena no tendencēm, kas spilgti iezīmējās pagājušajā gadā, ir aizraušanās ar telpaugiem, īpaši pilsētnieku vidū. Kā augi var palīdzēt justies labāk?

Pētījumi rāda, ka vīrusa laiks Latvijā daudzos radījis bailes un trauksmi, tomēr daļa sabiedrības situāciju uztvērusi kā iespēju. Acīmredzot es vairāk piederu pie pēdējiem, jo vīrusa otrā viļņa ārkārtējo situāciju ar stingrajiem ierobežojumiem nolēmu izmantot kā laiku, lai veiktu terapeitisku ķermeņa attīrīšanos.

Vai zini to izjūtu, kad dzīvei kāds atņēmis krāsas? Pirmo reizi šī apjausma mani apmeklēja nepilnu 30 gadu vecumā. Toreiz sāku iet dabā, rakstīt un publicēties. Šķita, ka dzīve nokārtojas.

Vairākus gadus Lita Rubene man bija zināma kā cilvēks, kurš vienmēr bijis klāt meditācijas retrītos Jura un Ingas Rubeņu izveidotajā Elijas namā. Šovasar viņu iepazinu vairāk, jo ciemojos Lūžņas stacijā, kur Lita un viņas vīrs Filips attīsta garīgo prakšu centru. Izrādās, ka Covid-19 ierobežojumu dēļ stacija ir vienīgā vieta pasaulē, kur šogad noticis jaudīgs vīzijas meklējumu jeb Vision Quest retrīts dabā un pati stacijas saimniece tajā ir piedalījusies. Lita arī ir pirmā sieviete no Latvijas, kura ir piedalījusies pazīstamā dzīļu psihologa Bila Plotkina Animas Vision Quest.

Viņa jau vairākus gadus ir līdzgaitniece cilvēkiem, kas mēģina sākt peldes ledus aukstā ūdenī. Brigita Mironova - Ledus skolas dibinātāja un pārdošanas trenere. Ja būtu jāraksturo ar vienu pašu vārdu, ko Brigita iedvesmo, es teiktu - drosmi. Ne tikai nodarbošanās dēļ, bet tāpēc, ka viņa runā par savas dzīves notikumiem, par kuriem lielākā daļa cilvēku klusē vai stāsta anonīmi. Bet, ziniet, kas ir apbrīnojamākais? Brigita nav upuris - katru traumatisko notikumu viņa spējusi pārvērst pieredzē, kas rāda tālāko ceļa virzienu, lai dzīve kļūtu labāka.

Visiem noteikti nav nepieciešama vētra, lai iztīrītu galvu, izventilētu plaušas un piepildītu sevi ar jaunu enerģiju. Vienam pietiek ar rāmu, iepriekš paredzētu pūsmiņu, citam vajag pēkšņu brāzmu, kas... kā nākusi, tā arī nozudusi.

Piedzīvojums, brīvība, satraukums, baiļu pārvarēšana, adrenalīns, ātrums, tauriņi vēderā, lidojuma sajūta, meditācija, sevis pilnveidošana, kopības izjūta – tie ir tikai daži iemesli, kāpēc es un daudzi citi brauc ar moci. Mocis ir mana iedvesma, mans dziednieks, skolotājs, mans instruments, kas tik dabiski papildina visu to, kas man dzīvē patīk. Man patīk tāda izaugsme, kurai es neredzu gala, man patīk piedzīvojuma garša, un katrs izbrauciens ar moci, pilnīgi katrs, ir piedzīvojums.

Izlasot virsrakstu, pirmā doma droši vien ir: tam jābūt kaut kam saldam un siltam. Taču ne viss ir tā, kā izskatās.

Sandra Dzenīte-Cālīte ir Zvannieku mājas dvēsele. Par to nekādu šaubu nav. Viņā klausoties, sevi pieķeru domājam – kā vienā cilvēkā var būt koncentrēts tik daudz gaišuma un vieduma?

Man šķiet, ka Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādēs cilvēki mēģina aizbēgt no tās dzīves, kurā ir ikdiena, rūpes un arī sāpes. Uz mirkli patverties košā un fantastiskā pasaulē, tādā kā paradīzes dārzā, kur nekas nenomāc krāsu sulīgumu un saules gaismas spilgtumu. Kur vienmēr, šķiet, ir priecīgi. Šī glezniecības pasaule ir arī Kristīnes pašas patvērums brīžos, kad jādziedē salauzta sirds vai jātiek pāri grūtām situācijām. Tomēr gleznošana ir arī stāsts par Kristīnes dzelžaino raksturu: itin nekas nav spējis viņu izšūpot tiktāl, lai viņa ik dienu vairākas stundas nestāvētu pie sava molberta un negleznotu. Nevienam un nekam tādas varas pār Kristīni nav.

Jauns gads daudziem no mums saistās ar jaunu sākumu. Mazāki un lielāki solījumi ļauj ticēt, ka mainīsim savu dzīvi un varbūt pat kļūsim labāki. Iespējams, daudziem šāds solis ir kāda sena sapņa piepildījums. Karolīna Tarvida savu sapni sāka realizēt pirms četriem gadiem, nolemjot kopā ar ģimeni pamest Rīgu un pārcelties uz dzīvi laukos. Jaunā pieredze palīdzējusi sievietei pilnībā mainīt savu vērtību sistēmu un gūt iekšēju mieru.

Zane Grēviņa, gardēžu aprindās plašāk pazīstama kā Našķoties Zane, popularitāti ir iemantojusi ar savu recepšu blogu naskoties.com, kā arī noderīgiem virtuves padomiem sociālajā tīklā Instagram, kur Zanei seko vairāk nekā piecdesmit tūkstoši cilvēku. Zanes pirmā grāmata “Našķoties” dienasgaismu ieraudzīja 2019. gadā un tika atzīta par pagājušā gada pirktāko grāmatu Latvijā, bet neskatoties ne uz ko Zane ir vienkārša un sirsnīga meitene, kura uzskata, ka “mīlestība iet caur vēderu.”

Līga Uzulniece ar labdarību nodarbojas jau divdesmit gadus. Tas ir viņas sirds darbs. Viņa jūt misijas apziņu, ka ir nepieciešams palīdzēt līdzcilvēkiem. Viņas veidotie projekti iepriecina gan jaunus, gan vecus cilvēkus. Tos cilvēkus, kuriem ikdiena ir grūta un smaga. Līga aizgāja no labi apmaksāta darba, lai pilntiesīgi nodarbotos ar lietām, kas ir tuvas viņas sirdij. Vēlme palīdzēt citiem viņai nāk dabiski, tas ir mammas un apkārtējo cilvēku nopelns.

Iespējams, šis laiks ir īstais brīdis, lai ieviestu pārmaiņas arī savā drēbju skapī. Kā izvērtēt to, kas skapī atrodas, lai beidzot izveidotu... patiesu garderobi? Patiesu pret sevi pašu un savu dzīvesstilu?

Ja pirms krīzes budžeta plānošanai nepievērsi lielu uzmanību, tad pēdējo mēnešu notikumi spilgti pierādīja: ir pēdējais brīdis rūpīgi sekot līdzi finansēm un plānot tās. Lūk, septiņi soļi, ko varam izdarīt savai finanšu veselībai šodien, lai tiktu pie lielāka miera.

Rīdziniece, bet nu jau 13 gadus Ventspili par savām mājām sauc Ivita Zaķe, kura ir basketboliste no matu galiņiem līdz papēžiem. Ivita Zaķe ir profesionāla basketbola trenere, kura kopš bērna kājas ir augusi kopā ar basketbolu un turpina dzīvot ar un ap basketbolu.

Deju skolas “Dzirnas” vārdu, šķiet, ka Latvijā zina ikviens, pat, ja ar dejošanu nav saistīts. Šobrīd deju studijas telpās valda neierasts klusums. Ja agrāk labirintam līdzīgos gaiteņus un plašās zāles pirms nodarbībām piepildīja bērnu čalas un dimdošie soļi, tad tagad te sastopami tikai pasniedzēji un administrācijas darbinieki. Ārkārtējā situācija ir pilnībā mainījusi deju pasniedzēju ikdienu, kuriem tagad jāsaprot, kā izdarīt neiespējamo – ieinteresēt, iemācīt un aizraut bērnus dejot caur datora ekrānu.

Maija Milbrete nolēma nestrādāt, lai mainītu dzīvi, bet Anda Kārkliņa nodibināja savu uzņēmumu Anonymous Publishing. Abas sievietes dalās pieredzē par lēmumu krasi mainīt savu dzīvi.