Ne vienmēr meditācija, joga, elpošana der visiem, jo ne visi spēj būt mierā uzreiz. Pirmos soļus apzinātības virzienā var veikt, ne tikai stāvot uz vietas, bet arī kustībā. Apzinātā pastaiga ir Francijā dzimusi jogas prakse – afgāņu soļošana, ko tā atklājējs mēdz dēvēt arī par ritma pastaigu.
Arī pati reizēm esmu teikusi, ka dodos tādā kā pastaigā meditējot, ar to domājot, ka reizēm aiztaisu acis, reizēm pievēršos kādam saules staram vai smilšu graudam, tā apzinoties to, kur esmu, ko daru, kas notiek man apkārt. Apzinoties, bet nepieķeroties. Tomēr tas, ko Eiropā un pasaulē pazīst kā afgāņu soļošanu, ir konkrēti izstrādāta iešanas un elpošanas tehnika, kas palīdz garus kilometrus noiet apbrīnojami viegli un vienkārši, tā, kā to spēj afgāņu tuksnešu klejotājcilšu pārstāvji. Tā ir meditatīva pastaiga, nevis pastaiga meditējot.
Francijā šī apzinātās iešanas māksla, kas dēvēta arī par meditatīvo vai ritma pastaigu, kā arī par pārgājiena jogu, pazīstama kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Plašāku pasauli ar to iepazīstināja francūzis Eduārs Stīglers savā 1990. gadā iznākušajā grāmatā Atjaunošanās ar afgāņu soļošanu (Régénération par la marche afghane). Viesodamies Afganistānas galvaspilsētā Kabulā, viņš bija pamanījis, ka kamieļu audzētāji pēc 12 dienu iešanas, kurās pieveikti 700 kilometri, pilsētā ieradās svaigi kā gurķīši. Francūzis ievēroja, ka viņi elpo tikai pa degunu un pēc tik gara ceļa nejūtas noguruši. Kā tas iespējams? Tehniski pareizi, ritmiski elpojot un tādējādi apzināti un pilnvērtīgi ieelpojot iespējami daudz gaisa.
Šī elpošanas un soļu sinhronizācija jeb pārgājiena joga Alpos, piemēram, uz Francijas un Šveices robežas, pieejama tūristiem arī zinošu gidu un skolotāju uzraudzībā. To var apgūt tā sauktajos zaļajos maršrutos arī citur. Treneri, kas to māca, apgalvo, ka no tuksneša nākusī prakse uzlabo veselību un der ikvienam - bez vecuma, dzimuma vai citiem ierobežojumiem. Tomēr tā, bez šaubām, atšķiras no jebkuras ierastas pastaigas. Kaut arī tehniski to var apgūt ikviens, tajā ir svarīgs meditatīvs elements - ir jācenšas nedomāt. Parastā pastaigā neviens neliedz aizdomāties par nākamās dienas plāniem vai sākt šaubīties par gludekli, kurš varbūt palicis ieslēgts. Apzinātajā pastaigā jādomā tikai par soļiem un elpu.
Instrukcija tiem, kuri vēlas doties meditatīvajā pastaigā:
Bez tādiem ieguvumiem veselībai kā sirdsdarbības un asinsrites stiprināšana, regulāra afgāņu soļošana palīdz mazināt stresu, uzlabo miegu un muguras stāvokli. Nu gluži tāpat kā daudzas citas ne mazāk veselīgas fiziskās aktivitātes. Afgāņu soļošana ir meditācija, kamēr, piemēram, Ziemeļvalstīs dzimusī nūjošana, kas radusies no slēpošanas, vairāk akcentē pareizas ķermeņa un roku kustības, mazāk - elpošanas ritmu, kas patiesībā cits citu neizslēdz. Ritms ir svarīgs jebkurā pastaigā. Jautājums, vai to apzināmies un pievēršam tam uzmanību.
Zinātnieki pierādījuši, ka pastaigām ir arī liela nozīme prāta spēju stiprināšanā. Tās uzlabo atmiņu, uztveri, koncentrēšanos un iztēli. Regulāras un pareizas pastaigas ir arī profilakse pret trauksmi un depresiju, kā arī vecuma demenci un Alcheimera slimību.
Cukura diabēta slimnieki, kas vismaz divas stundas nedēļā dodas pastaigās, dzīvo ilgāk, vēsta ASV Slimību un profilakses centrs.
Veselīgākais soļošanas ātrums ir četri kilometri stundā.
Vairākās pasaules un Eiropas valstīs pēdējos desmit gados aktivizējušās tādas veselīga dzīvesveida kustības, kas veicina staigāšanu, došanos pārgājienos un pastaigās gan veselības, gan ietekmes uz vidi dēļ.
Kaut arī pastaigas un pārgājieni ar nūjām cilvēcei nudien nav nekas jauns, nūjošana kā sportiska aktivitāte kļuva slavena pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās. Tāda iešana ar slēpju nūjām sākotnēji bija vasaras treniņi slēpotājiem. Par mūsdienu nūjošanas dzimteni tiek uzskatīta Somija. Tomēr tikai pēc desmit gadiem veikalu plauktos parādījās pirmās fitnesa nūjošanai paredzētās nūjas, turklāt to pirmie ražotāji un tirgotāji 1988. gadā bija amerikāņi. Tomēr to, ko šodien saprot ar vārdu nūjošana, plašāka sabiedrība uzzināja tikai 1999. gadā.
Ne vienā vien reliģijā un garīgajā mācībā ir svarīgi ieskatīties sevī, kas ne vienmēr ir paveicams viegli un uzreiz.
Ir nepieciešams klusums, laiks un koncentrēšanās uz sevi, lai stresa pilnajā laikmetā spētu nomierināt prātu.
Ļoti palīdz arī ritms - sirds ritms, bungas, mūzika, tautasdziesmas.
Ir reliģijas, kas lūgšanās skaita ritmiskas mantras, piemēram, “Om” vai “Līgo” dziedājumi.
Tikpat labi tās varbūt arī pērlītes vai krellītes, kas jāsaskaita.
Ritmiska ieiešana sevī iespējama, arī sperot soļus un skaitot tiem līdzi ieelpu un izelpu.
