Pirmdiena, 6.februāris

redeem Dace, Dārta, Dora

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Kā Būt Laimīgai

Pamest Rīgu, lai laukos kļūtu par cilvēku

© No personīgā arhīva

Jauns gads daudziem no mums saistās ar jaunu sākumu. Mazāki un lielāki solījumi ļauj ticēt, ka mainīsim savu dzīvi un varbūt pat kļūsim labāki. Iespējams, daudziem šāds solis ir kāda sena sapņa piepildījums. Karolīna Tarvida savu sapni sāka realizēt pirms četriem gadiem, nolemjot kopā ar ģimeni pamest Rīgu un pārcelties uz dzīvi laukos. Jaunā pieredze palīdzējusi sievietei pilnībā mainīt savu vērtību sistēmu un gūt iekšēju mieru.

Karolīnas stāsts nav par lielu saimniecību un pievēršanos lauksaimniecībai. Viņa kopā ar ģimeni nolēma pārcelties uz laukiem, lai tuvāk iepazītu dabu un caur to arī sevi, jo Rīga nespēja sniegt pilnvērtības sajūtu. Lai gan jaunā sieviete ir pārliecināta par sava lēmuma pareizību, pārcelšanās posms nebūt nav bijis viegls.

Notikums: Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati rāda, ka, salīdzinot 2000. ar 2019. gadu, Rīgā no pārējās Latvijas ir ieradušies par 20,3 tūkstošiem iedzīvotāju vairāk nekā pārcēlušies uz citu vietu Latvijā. Tomēr sabiedrībā manāma arī tendence, ka arvien vairāk jaunu ģimeņu izvēlas dzīvi pilsētā pamest un pārcelties uz laukiem.
Reakcija: Pirms četriem gadiem Karolīna kopā ar ģimeni pieņēma lēmumu pārcelties no galvaspilsētas uz laukiem, lai būtu tuvāk dabai un apstādinātu pilsētas dzīves “skrējienu”.
Arguments: Lauki Karolīnai palīdzējuši ne tikai dziļāk iepazīt dabu un pavadīt vairāk laika ar dēlu, bet arī gūt pašpietiekamības sajūtu.

No personīgā arhīva

Pārcelšanās un jauni izaicinājumi

Karolīna bērnībā dzīvoja laukos, taču, kā pati smej, visi ceļi vienmēr veduši uz pilsētām gan skolas, gan mammas darba dēļ. Pēc astoņiem Rīgā nodzīvotiem gadiem, Karolīnas ģimene pieņēma liktenīgu lēmumu un pārcēlās uz laukiem.

“Man vienmēr sirdī bija lielais sapnis par dzīvi laukos, savā mājiņā. Vēl lielāks sapnis bija, ka tas varētu būt tāds kopienas projekts,” atklāj Karolīna un neslēpj, ka pirms lēmuma pieņemšanas bijis arī daudz šaubu, kas novilcinājušas tā pieņemšanu. Arī draugi, lai gan bijuši atbalstoši, argumentējuši, kāpēc dzīve Rīgā ir labāka. “Tad man pieteicās dēls Gabriels, kas bija pēdējais punktiņš uz “i”. Uz laukiem pārcēlāmies pusgadu pēc viņa piedzimšanas. Principā viņš bija izšķirošais punkts, kas ļāva pieņemt galējo lēmumu par pārcelšanos, jo es neredzēju bērna dzīvi pilsētā,” skaidro jaunā sieviete.

Lēmuma pieņemšana bija tikai viens no soļiem - bija jāatrod arī atbilstoša dzīvesvieta un šis process prasījis pusgadu. Pārcelties grasījās ne tikai Karolīna ar vīru un dēlu, bet arī sievietes māte un vecmamma, kuras arī esot “izmalušās” pa Rīgu un vēlējušās atgriezties pie lauku dzīves. Tā kā iekrājumu ģimenei nebija, lai iegādātos savu īpašumu, viņi meklēja sludinājumus ar īres vai pieskatīšanas iespējām. “Tajā brīdī tādu nebija daudz. Ja tādi parādījās, tad nereti dzīvesvieta bija sliktā stāvoklī, kur ar bērnu neiesi, vai vajadzīgi pārāk lieli ieguldījumi,” stāsta Karolīna.

Pirmajā mājvietā ģimene sajutusi spiedienu no saimnieces puses, tāpēc nolēma pārcelties uz Līvānu tipa māju Ērgļu pusē, kur nodzīvoja pusotru gadu. Tagad jau gadu Karolīna dzīvo Madonas pusē, Liezēres pagastā, Lubejā, kas atrodas septiņus kilometrus no Gaiziņkalna.

Pārcelšanās process bijis liels izaicinājums, jo apmešanās lauku mājā nozīmēja arī jaunu mantu nepieciešamību. “Bieži vien daudz kas ir lieks. Ievācoties īrētā mājā, jārēķinās arī ar īpašnieka mantām. Tas bija liels izaicinājums pašai ar sevi un iemācīties atvadīties no liekajām mantām,” norāda Karolīna un smej, ka beidzot šajā jautājumā var uzelpot. Diemžēl šajā laikā izjukusi arī Karolīnas laulība, taču Gabriela tētis joprojām daudz palīdz ikdienas dzīvē.

No personīgā arhīva

Jaunā dzīve - lauku miers, daba un cilvēki

Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc Karolīna vēlējās dzīvot laukos ir pašpietiekamības un atbildības sajūta. Viņa uzsver, ka viņai bijis svarīgi iemācīties tikt galā ar dažādām ikdienišķām problēmām, kuras nav pilsētā: “Lai nav tā, ka vienā brīdī, man izslēdzas elektrība un es vairs ne ar ko netieku galā. Nevaru pat ēst uztaisīt. Lauki rada pašpietiekamības sajūtu, te es varu kļūt par cilvēku!”

Visgrūtāk Karolīnai bija atradināties no pilsētas ikdienas skrējiena. Bijis grūti iemācīties atslābināties un “vienkārši būt”, taču šobrīd viņa spēj apgalvot, ka ir to panākusi un laukos jūtas daudz mierīgāka. Pirms pārcelšanās jaunā sieviete arī pametusi algotu darbu un līdz šim tādā nav atgriezusies.

Ikdienas darbus šeit Karolīna uztver kā atslodzi: “Lauku darbi nāk uzreiz klāt, jo dabiski veidojas vēlme veidot dārziņu, kādu puķīti iestādīt. Protams, bija jāiemācās arī kurināt māju, jo lielākoties ir malkas apkure. Līdz ar to ir jādomā arī par malkas sagādi. Tomēr man tas pat īsti nebija izaicinājums, jo man patika un joprojām patīk to darīt.” Daudz laika jaunā sieviete kopā ar dēlu velta tieši dabas izzināšanai un atklāj, ka dzīve šeit ļāvusi to daudz labāk iepazīt un izprast. Piemēram, svētkus ģimene tagad svinot pēc dabas cikla, nevis sarkanajos datumos.

Mājas darbos daudz palīdz arī mājas saimnieks un bijušais vīrs. Turklāt, kā uzsver Karolīna, viena no lauku specifikām ir izpalīdzīgie cilvēki, kuri vienmēr gatavi kaimiņiem palīdzēt. Mainot dzīvesvietu, mainījās arī sievietes draugu loks. Karolīna apgalvo, ka laukos cilvēki ir atvērtāki un patiesāki, turklāt arī sarunas esot daudz dziļākas. Jaunos iedzīvotājus kaimiņi uzņēmuši ļoti draudzīgi un daudzus ikdienai nepieciešamos produktus Karolīna iegūst tieši no viņiem.

No personīgā arhīva

Kovida laiks laukos un nākotnes plāni

Šeit kovida ietekmi jūt mazāk un, lai gan ikdienā Karolīna seko līdzi notikumiem, šķietot, ka laukos cilvēki dzīvojot mazliet citādākā realitātē. “Lauku cilvēki uz to raugās mierpilni un nekrīt panikā. Viņi zina, ka viņiem ir savs dārziņš, savs mieriņš. Mēs te viens otru netraucējam, ļaujam būt. Tie ierobežojumi mūs skar stipri mazāk, nekā pilsētās,” atklāj Karolīna.

Vai Karolīna kādreiz atgriezīsies Rīgā, viņa nezinot, jo dzīve mēdz pārsteigt: “ Bet šobrīd, cik tas ir atkarīgs no manis, tad es neredzu ne vēlmi, ne sajūtu tur atgriezties. Mans mērķis ir vēl vairāk saplūst ar dabu. Visas šis pārvākšanās un māju mainīšanas ļāvušas man izprast, kādu māju vēlos sev un, cik daudz man vispār ir vajadzīgs.”