“Skola ir vēstnesis, proti, mēs esam izpildītāji. Ja vecākiem kaut kas nepatīk, lūdzu, vērsieties ar vēstuli pie ministru prezidenta, pie Saeimas priekšsēdētājas. Lūdzu, netraucējiet man strādāt, jo es izpildu leģitīmi pielemto, un direktoram pārmest to, ka viņš piekrīt likumdošanai, ir vienkārši bezkaunība,” teic Siguldas valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns, analizēdams skolas un vecāku saskarsmi. Par to un par daudz ko citu – šodien intervija ar Rūdolfu Kalvānu.
Cik pedagogu patlaban trūkst Siguldas ģimnāzijā?
Šobrīd - neviena netrūkst, bet no 1. janvāra būs viena vakance. Situācija gan nav saistīta ar pandēmiju vai vakcinēšanos, vienkārši - pedagogs izlēma mainīt darbavietu.
Jums laimējies neiekļūt to skolu skaitā, kur pietrūkst ļoti daudzu pedagogu.
Siguldas novadā situācija nav slikta. Protams, ir skolas, kur pietrūkst divu vai vairāk pedagou, un katra šāda situācija ir sāpīga.
Ja pareizi saprotu, jūsu skolā visi pedagogi ir vakcinējušies.
Laiks, kas bija dots, lai šo lietu sakārtotu, noritēja sparīgi. Diemžēl no viena kolēģa mums nācās šķirties: man nekādā veidā neizdevās viņu nedz nošarmēt, nedz pierunāt uz vakcinēšanos. Taču jau pēc divām nedēļām šī vakance tika aizpildīta.
Izskatās, ka jums viss - kā mēdz teikt skolēni - ir šokolādē. Bet ir taču skolu direktori, kuri burtiski nonākuši izmisumā: daudzas stundas nenotiek, aizvietotāji ir pārslodzē, vecāki stresā... Ko darīt?
Tas izmisums nav saistīts tikai ar kovidu vai pienākumu vakcinēties. Ir problēmu komplekss, kas nomāc direktorus, tostarp sarakste un attiecības ar daļu vecāku, kuriem nav nedz empātijas, nedz tolerances, nedz izpratnes par problēmu kompeksu: viņus interesē tikai viņu pašu bērns. Tā ir patērētāju domāšana, sak, kāpēc tu man nenodrošini to un to, man tas viss pienākas, man ir tiesības, bet tev ir tikai pienākumi un tā tālāk... Tas viss direktoram paņem spēkus, jo viņam jāatbild uz vēstulēm, iesniegumiem un īsziņām, jāiesaista klases audzinātājs... Vienvārdsakot, jādzēš ugunsgrēks.
Otrs iemesls izmisumam ir tas, ka ne vienmēr iespējams aizvietot mācībstundas, un to kādreiz pārmet uzraugošās institūcijas. Saprotu, ka visiem ir viens likums un viena kārtība, tomēr būtu labi, ja šīs uzraugošās institūcijas pievērtu acis uz dažiem normatīvajiem sīkumiem...
Nākamais jautājums ir saistīts ar komunikāciju pašvaldību līmenī. Nav tā, ka visi pašvaldību politiskie vadītāji un amatpersonas vienmēr atbalsta skolu direktorus problēmu risināšanā. Skolu direktori un vietnieki nereti iet vadīt stundas, līdz ar to pusdarīti paliek administratīvie pienākumi. Tad pašvaldība kļūst pikta: skolu dokumentācija nav laikus aizpildīta, ir kaut kādi budžeta pārvaldības jautājumi, kaut kādi fondi un tamlīdzīgi.
Un tad vēl arī kovidtestēšana. Joprojām ir saskare ar daļu vecāku, kuri uzskata, ka viena vai otra testēšanas metode ir slikta, ka viņu bērnam jānodrošina intīma testa veikšana un ka pret viņu bērnu jābūt īpašai attieksmei. Vecākiem ir tieksme nostāties pozā pret Ministru kabineta lēmumiem, parādot savu izpratni par lietu kārtību. Un skolas direktors, protams, ir primārais un galvenais, kuram jāatbild uz šiem vecāku zvaniem un iesniegumiem. Slodze pieaug arī šajā jomā. Tā ir patērētāju sabiedrības iezīme: uzsvērt “man” un “es”, nevis “mēs” un “mums”. Šādus cilvēkus interesē tikai subjektīvais labums un komforts.
Bet nevar noliegt, ka varneši ir pieņēmuši un iedzīvotājiem uzspieduši ļoti daudzas aplamas lietas, tāpēc arī vecāki turas pretim, cik vien var. Tā ka diez vai viņiem tādu attieksmi var pārmest.
Tā varētu būt. Bet jāņem vērā, ka skola ir vēstnesis, proti, mēs esam izpildītāji. Ja kaut kas vecākiem nepatīk, lūdzu, vērsieties ar vēstuli pie ministru prezidenta, pie Saeimas priekšsēdētājas. Lūdzu, netraucējiet man strādāt, jo es izpildu leģitīmi pielemto, un direktoram pārmest to, ka viņš piekrīt likumdošanai, ir vienkārši bezkaunība.
Taču tas joprojām notiek. Vecāki nereti saka: kāpēc jūs klausāt tiem ministriem, kāpēc jūs dejojat pēc valdības stabules? Uz visiem šiem jautājumiem ir jāatbild, savukārt - ja netiek atbildēts, tad vecāki sūdzas dažādās iestādēs, jo direktors nav atbildējis Iesniegumu likuma noteiktajā kārtībā!
Tas, ka skolās trūkst pedagogu, ir jau hroniska kaite. Bet - vai esat domājis, kāpēc trūkst? Prestiža dēļ?
Arī prestiža dēļ. Un to mēs varam saskaldīt vairākās daļās. Viena daļa ir nule pieminētā komunikācijas problēma, proti, pārspīlētās vecāku tiesības attiecībā uz izglītības procesu. Prestižs, pievilcīgs amats ir tāds, kam ir zināma vara, ietekme un autoritāte. Ne vienmēr tam jābūt saistītam ar milzīgu atalgojumu. Prestiža profesija ir tā, kurā es varu darīt to, ko es vēlos, un neviens - izņemot tiešo vadītāju - man nevar norādīt, kā man rīkoties tajā vai citā gadījumā.
Deviņdesmitajos gados, kad atguvām valsti, skolas direktors un pedagogs bija tie cilvēki, kurus respektēja, no kuriem pat bija tādas kā veselīgas bailes, un, ja skolotājs ko pateica, tad tā tam būs būt. Bet sabiedrība transformējās, līdz ar to transformējās arī bērnu tiesības, personas aizskārumi utt. Tas viss transformējās uz to, ka jūs, skola, nodrošināt publisko pakalpojumu par nodokļu maksātāju naudu, tāpēc jums jādejo tā, kā jums saka, nevis tā, kā jūs izdomāsiet. Tu esi publisko pakalpojumu sniedzējs, tāpēc turi muti. Ja tev saka - šī grāmata manam bērnam ir nepareiza, stundas sākas par agru vai par vēlu -, tad maini to, jo tu man nodrošini pakalpojumu!
Šādās diskusijās pedagogus ne velti salīdzina ar ārstiem. Vai tad ķirurgam jūs arī sakāt: nē, nē, griez labāk te - drusciņ pa kreisi! Nesakām. Jo tur mēs neko nesaprotam. Bet pedagoģijā, redz, mēs visi visu saprotam. Tāpēc varam pateikt: manam bumbulītim nepatika šodienas stunda, viņam nepatika mājasdarbs, tāpēc - skolotāj, maini savu stundas plānu, uzdod citu mājasdarbu!
Arī šī visatļautība, kas tiek vērsta pret skolotāju, veido šīs profesijas prestižu. Jo prestižs nozīmē to, ka es pats savā amatā nosaku, ko un kā man darīt, un pārējiem jāpakļaujas. Jā, tas izklausās autoritāri, bet veselīgā līmenī tam tā ir jābūt.
Ja būtu šis prestižs, jaunus cilvēkus tas piesaistītu vairāk. Savukārt cilvēkus, kuri ir gados, tas atturētu no priekšlaicīgas aiziešanas pensijā. Zinu gadījumus, kad vecāku spiediena dēļ skolotāji aiziet no darba, jo ne katrs to var izturēt. Šī nicinošā attieksme pret tiem, kuri sniedz publiskos pakalpojumus, ir kā sērga, bet vēl trakāk ir tas, ka jaunās paaudzes cilvēki nereti piesūcas ar šo stilu: viņi redz, ka viņu vecāki nicinoši izturas pret skolotājiem, pret policistiem, pret medicīnas darbiniekiem... tātad es arī varu!
Es skolā pasaku: būs tādas un tādas stundas, būr tādi pulciņi. Un nebūs tā, ka skolēni nāks un teiks: mēs negibam šo klases audzinātāju! Vai šādi “prasījumi” kaut mazliet liecina par pedagoga profesijas prestižu?
Vēl viens jautājums, kas attiecas uz prestižu, ir par pedagogu sociālajām garantijām, par veselības apdrošināšanu.
Un - pēdējais, bet ne mazsvarīgākais jautājums - pedagogu sagatavošana. Varu izteikt komplimentus savai Alma Mater - Latvijas Universitātei -, bet arī šī augstskola nav visspēcīga. Ja gribam, lai valstī netrūktu konkrētas nozares speciālistu, mums jāpārkāpj pāri iedomātai vienlīdzībai un jāiedod lielāki bonusi kādai vienai grupai - iepretim kādai citai.
Ko jūs ar to domājat?
Pedagogu programmām iedodam divreiz vairāk budžeta vietu, tostarp arī neklātienei, un neskatāmies uz to, ka, piemēram, arhitektiem, juristiem vai žurnālistiem nebūs budžeta vietu, jo viņu netrūkst. Bet pedagogu ir par maz. Lai šādu apmācības mērķi sasniegtu, ir jābūt politiskai gribai, lai bez kautrēšanās pateiktu: šīs profesijas speciālistu mums pietrūkst, tāpēc viņu apmācībai dosim vairāk.
Laika gaitā diemžēl ir mainījies ne tikai skolotāja profesijas prestižs, bet arī specifika: pagājušais mācību gads bija viena vienīga tālsēde, šogad ir dažādi varianti. Tomēr šīs attālinātās mācības bērnos veido pilnīgi ačgārnu priekšstatu par pasauli, arī izglītības kvalitāte krītas.
Attālinātais mācību process ir tikai kompromiss un pagaidu risinājums. Tas ir zināšanu un prasmju noturēšanas minimums, lai bērniem tās neslīdētu uz leju, bet runāt par kvalitāti ir ļoti grūti... Ir ļoti reti izņēmumi, kad jaunietis pats sevi tiktāl disciplinē, lai patstāvīgi un nopietni apgūtu zināšanas. Protams, pēc pagājušā mācību gada daudzas skolas ir spēcīgi uzaudzējušas “muskuļus” attālināto mācību jomā: ir daudz materiālu, tiek apgūtas tehnoloģijas, arī skolotāji jūtas komfortablāk datorvidē.
Bet jauniešu pašvadīta mācīšanās, darba organizācija mācību dienai mājās - tas nav tik vienkārši. Mājās ir daudz traucējošu stimulu - TV, datorspēles, draugi, sociālie tīkli, kafija, kaķi un suņi -, skolotājs var stāvēt kaut vai uz galvas, tas neko nemainīs. Vēl viena attālināto mācību blakne ir bērnu sociālemocionālais stāvoklis. Un tas daudzos gadījumos vieš satraukumu.
