Par Nacionālās attīstības plāna labajām un sliktajām pusēm, par kontrabandu, kas traucē valstij elpot, par nepieciešamajiem soļiem nodokļu jomā un citām aktualitātēm šī Neatkarīgās intervija ar Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektori Līgu Meņģelsoni.
– Kā jūs vērtējat Nacionālās attīstības plāna (NAP) projektu, kas tajā labs, kas slikts?
– NAP tika veidots sadarbībā, strādājot vairākām desmit dažādām institūcijām un organizācijām, tāpēc nevar teikt, ka tas pēkšņi uzradies no kaut kurienes un atsūtīts mums pa faksu no debesīm. Plāna rakstītājiem tā bija tāda kā «neiespējamā misija» – uzklausīt visus. Visi arī tika uzklausīti, atšķirībā no iepriekšējā NAP tagad arī visas ministrijas bija iesaistītas plāna izstrādē. Kas no uzklausīšanas sanācis, tas sanācis.
Arī iepriekšējais inteliģentā veidā tika aprakstīts, kas ir mūsu vērtības, ka jāceļ dzīves kvalitāte, taču plāns palika nerealizēts. Tāpēc šoreiz mēs, Latvijas Darba devēju konfederācija, bijām uzstājīgi, ka plānā jābūt konkrētam vadmotīvam – ekonomikas izrāviens – un septiņu gadu plānošanas periodam, lai tas ir kā biznesa plāns ar konkrētiem mērķiem, konkrētām summām, termiņiem un finansējuma avotiem.
Pirmajā redakcijā tur bija tālu līdz tādai konkrētībai, bija lielas batālijas un plānā tika stumti iekšā citi plāni, bet pēc tam jau parādījās gan finansējuma avoti, gan valsts attīstības budžeta daļa, gan Eiropas Savienības fondi, gan ārējās investīcijas.
– Jūs pieminējāt prioritātes. Deviņdesmitajos gados mums bija viena valdība, kura pat lepojās, ka tai ir 12 prioritāšu...
– Prioritāšu nedrīkst būt pārāk daudz. Skaidri jāsaprot, kas jādara pirmkārt, kas otrkārt, kas treškārt. Nevar būt 10–12 prioritāšu. Valsts prioritātei jābūt uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. Ja vide nebūs labvēlīga, mēs varam domāt jebkādus plānus, bet ekonomisko izrāvienu nepanāksim. Ar labvēlīgu vidi mēs saprotam vispirms jau prognozējamu un sabalansētu nodokļu politiku – nodokļiem jābūt samaksājamiem, sistēmai jābūt vienkāršai un nodokļu izmaiņām jābūt prognozējamām. Jāmazina arī administratīvie šķēršļi uzņēmējiem, lai tie varētu veikt uzņēmējdarbību, nevis nodarboties ar valsts un pašvaldības iestāžu regulāru apmeklēšanu. Jau vairākus gadus ar Valsts kanceleju administratīvo šķēršļu jautājumu risinām, un kaut kādi mazi soļi šajā virzienā ir veikti. Pierādījums tam ir Efektīvas pārvaldības gada balva un tās pretendenti. Vismaz izpratne, ka tā turpināt nedrīkst, ir panākta, pateicoties intensīviem sabiedriskās domas veidošanas pasākumiem kā konferencēm, darba grupām, semināriem, ārvalstu ekspertu piesaistei utt. Tādēļ jāstrādā vairāk ar politisko līmeni, kas varētu pieņemt drosmīgākus soļus valsts un pašvaldību pārvaldīto jomu struktūru izmaiņām. Jautājums publiskā sektora vadībai ir, kā motivēt publiskajā sektorā strādājošos optimizēties, ja tas skar katra paša darba vietu?
– Vēl par nodokļu politiku. Kādai tai vajadzētu izskatīties?
– Nodokļu politika ir kļuvusi prognozējamāka, ja neskaita dažu politiķu priekšlikumus veikt nepārdomātas izmaiņas. Piemēram, diskutējot par mikrouzņēmumu nodokļa režīmu, ir jādomā par tā uzlabošanu, nevis tikai pēc viena taksācijas gada jāpieņem lēmums, ka tas nekam nav derīgs. LDDK ir pierādījumi tam, ka šis režīms ļāva uzsākt uzņēmējdarbību un palikt Latvijā, mazināja bezdarbu, veicināja nodarbinātību, kā arī ļāva iziet no ēnas. LDDK sadarbībā ar MVU turpina strādāt, lai pilnveidotu šo regulējumu, risinot sociālā nodokļa maksāšanas un nodokļa pārdales problēmas un turpinot rosināt atvieglojumus uzņēmējdarbības uzsākšanai un saimnieciskās darbības veikšanai.
LDDK noslēgtā vienošanās, kuru ar Finanšu ministriju parakstījām pirms gada, par stratēģiju, par nodokļu nepacelšanu un samazināšanu pie ekonomiskās aktivitātes pieauguma ar nelielām atkāpēm tiek pildīta. Var teikt, ka tā ir izpildīta par kādiem 90%.
Bet visgrūtākais, par ko mums ir joprojām jāpārliecina gan politiķi, gan ierēdņi, – darbaspēka nodokļu mazināšana. Politiķu retorikā parādās apgalvojumi par darbaspēka nodokļa mazināšanu, bet kas tad ir izdarīts? Veikti ir mazi, mazi mikrosolīši, piemēram, par 1% samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli. Uzņēmēji uzskata, ka tas nedos iecerēto efektu – nodrošinās aktīvāku investīciju pieplūdumu Latvijas ekonomikai.
Mēs saprotam, ka nevaram celt uz augšu gan neapliekamo minimumu, gan atvieglojumus par apgādībā esošajiem. Bet ko var darīt? Ja ir jāizvēlas, tad atvieglojumi par apgādībā esošajiem būtu tā daļa, kas jāpalielina. Tas ir par bērniem. Šāda rīcība dotu divus efektus. Proti, ģimenēm ar bērniem vairāk naudas tiktu atstāts viņu pašu kabatās, kā arī tā būtu zināma priekšrocība tiem, kuri strādā legāli. LDDK iestājās par straujāku atvieglojumu pacelšanu par apgādībā esošajiem no 70 uz 100 latiem, kas iedotu katrai ģimenei ar bērniem par vienu bērnu kādus 7,2 latus, un tā jau ir jūtama summa. Taču šābrīža lēmums ir pacelt no 70 uz 80 latiem, kas ir 2,40 par bērnu. Politiķi demonstrē rīcību, taču soļi ir tik mikroskopiski, ka nav gaidītās ietekmes.
– Politiķu runās bija modē paust, ka jāsamazina nodokļu slogs darbaspēkām un jāpārliek tas uz nekustamajiem īpašumiem. Cik tas ir nopietni? Tas pats darbaspēks arī kaut kur dzīvo – no viena gala viņam atvieglos nodokļu slogu, otrā uzliks.
– Jāņem vērā visi kritēriji. Nekustamā īpašuma nodoklis ir tas, ko var salīdzinoši viegli iekasēt, taču jāņem vērā visi slazdi, kuros var iekrist. Ja tas ir ģimenes vienīgais un pamata mājoklis, tad noteikti ir jābūt kādai atruna – nodokļa likmei jābūt mazākai nekā tad, ja nekustamo īpašumu ir daudz un ar tiem notiek tirgošanās.
– Vai plānotas vēl kādas prasības izvirzīt politiķiem nodokļu jomā?
– Ir pagājis pietiekami ilgs laiks no iepriekšminētās vienošanās par nodokļu politikas stratēģiju, tādēļ ir jāvienojas par jauniem virzieniem nodokļu politikā. Pirms krīzes LDDK jau bija uzsākusi sarunas ar valdību par reinvestētās peļņas atbrīvošanu no nodokļiem, bet tā nerealizējās, jo ekonomiskā krīze piespieda celt nodokļus. Tādēļ viens no mūsu priekšlikumiem ir Finanšu ministrijas vadībā izstrādāt nodokļu politikas pasākumus, kas plānojami 2014.–2016. gada periodam, iekļaujot tos valsts budžetā šim periodam. Viens no priekšlikumiem ir ieplānot papildu stimulus UIN ietvaros, piemēram, atbrīvojot visas investīcijas, it īpaši inovāciju un zinātnes jomā (fiskālās telpas ietvaros). Tas ir ļoti būtisks atbalsts ražotājiem un veicina to konkurētspēju, ja tie tiek atbalstīti jaunu iekārtu ieguldījumu veikšanā vai esošo iekārtu modernizācijā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"