Eksperts: Kredītu procentu likmes Latvijā un Baltijā ilgstoši ir augstākās eirozonā

Vienīgais ilgtspējīgais risinājums vājās tautsaimniecības kreditēšanas uzlabošanai būtu asāka konkurence banku sektorā, ceturtdien Latvijas Bankas rīkotajās ekspertu sarunās "Kā risināt ieilgušās tautsaimniecības finansēšanas problēmas?" sacīja Latvijas Bankas Pētniecības daļas vadītājs Kārlis Vilerts, prezentējot "Finanšu pieejamības pārskata 2023" secinājumus.

Vilerts uzsvēra, ka tas nav ne ātrs, ne arī vienkāršs process, bet tas ir vienīgais, kas situāciju varētu uzlabot ilgtermiņā.

Vilerts arī atzīmēja, ka darbs ar investoru piesaisti notiek un Latvijas delegācija ir tikusies ar vairākiem potenciāliem investoriem, kuru intereses līmenis ir bijis dažāds. Diemžēl Krievijas iebrukums Ukrainā Latvijas izredzes pavājinājis, bet Vilerts neuzskata, ka situācija ir bezcerīga.

Tāpat Vilerts norādīja, ka nav obligāti jāskatās ārpus valsts robežām - arī Latvijā ir ambiciozi potenciālie tirgus spēlētāji, kas vēlas ienākt finansēšanas tirgū.

Latvijas Bankas ieskatā svarīga ir "augsnes sagatavošana", lai brīdī, kad uzrodas jauns un ambiciozs spēlētājs, tam nebūtu šķēršļu piesaistīt klientus. Latvijas Banka identificējusi virkni šādu šķēršļu, pie kuru novēršanas notiek darbs. Piemēram, norādīja Vilerts, refinansēšanās process pašlaik ir dārgs un piņķerīgs un tādējādi apgrūtina jauna spēlētāja iespējas pie sevis pārvilināt klientu. Ieviešot subrogācijas kārtību Latvijas Banka grib šo procesu pataisīt tik lētu un vienkāršu, cik vien iespējams.

Tāpat Vilerts skaidroja, ka būtu jāmaina nosacījums, ka hipotekāros kredītus ir aizliegts reklamēt, jo jauns tirgus spēlētājs bez reklāmas nevarēšot dabūt sev klientus.

Prezentācijā Vilerts informēja, ka ārējais finansējums uzņēmumiem un mājsaimniecībām Latvijā galvenokārt tiek piesaistīts ar banku starpniecību, tāpēc norisēm kreditēšanas tirgū ir nozīmīga ietekme uz makroekonomisko situāciju valstī. Kopš globālās finanšu krīzes kreditēšanas aktivitāte attiecībā pret tautsaimniecības apjomu Latvijā ir sarukusi vairāk nekā trīskārt - vēl 2011.gadā izsniegto kredītu atlikums bija aptuveni 90% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2023.gada otrajā ceturksnī tas bija tikai 27,1% - aptuveni trīs reizes mazāks nekā eirozonas valstīs vidēji.

Kreditēšanas aktivitāte ir bijusi zema gan mājsaimniecību, galvenokārt mājokļu, gan arī uzņēmumu segmentā, informēja Vilerts. Lai gan lejupvērsta tendence kreditēšanas aktivitātē bijusi vērojama arī Lietuvā un Igaunijā, kredītu apjomu samazinājums tur ir bijis mērenāks nekā Latvijā. Kopš 2011.gada mājokļa kredītu atlikuma attiecība pret IKP Latvijā ir sarukusi par divām trešdaļām, bet Lietuvā un Igaunijā tikai par trešdaļu. Vēl nozīmīgāks kreditēšanas apjoma samazinājums bija vērojams uzņēmumu segmentā.

Vilerts skaidroja, ka viens no zemās kreditēšanas aktivitātes iemesliem ir problēmas ar finansējuma pieejamību, par ko liecina uzņēmumu aptauju rezultāti. Finansiāli ierobežoto uzņēmumu īpatsvars Latvijā ir aptuveni divas reizes lielāks nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Par finansiāli ierobežotiem tiek uzskatīti tie uzņēmumi, kuri pieteicās ārējam finansējumam, bet to nesaņēma, saņēma mazāk, nekā gaidīts, vai arī nepieteicās iespējama atteikuma vai augstas cenas dēļ. ES vidēji par finansiāli ierobežotiem ir uzskatāmi aptuveni 6% uzņēmumu, bet Latvijā - līdz pat 16% uzņēmumu, līdzīga situācija ir arī Lietuvā. Galvenie uzņēmumu neapmierinātības iemesli, piesaistot ārējo finansējumu, ir pārmērīgas ķīlas prasības un augsta finansējuma cena.

Kredītu procentu likmes Latvijā un Baltijas valstīs kopumā jau ilgstoši ir bijušas starp augstākajām eirozonā, atzina Vilerts. Turklāt arī procentu likmju dinamika Baltijas valstīs ir atšķīrusies no citām eirozonas valstīm. No 2014. līdz 2022.gadam kredītu procentu likmes vairākumā eirozonas valstu būtiski samazinājās, bet Latvijā tās nemainījās, savukārt Lietuvā un Igaunijā pat pieauga. Kopš 2022.gada vidus, pieaugot galvenajām Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmēm, kredītu procentu likmes palielinājušās visās eirozonas valstīs.

Vilerts informēja, ka 2023.gada pirmajā pusgadā vidējā nefinanšu sabiedrībām no jauna izsniegto kredītu procentu likme Latvijā bija 5,3%, bet eirozonā - 4,2%. Mājokļa kredītu procentu likmju atšķirības bija vēl lielākas - Latvijā no jauna izsniegto mājokļa kredītu vidējā procentu likme bija 5,5%, bet eirozonā - 3,5%. Līdzīgi augstas procentu likmes vērojamas arī Lietuvā un Igaunijā. Turklāt augstas vidējās kredītu procentu likmes nenosaka atsevišķas bankas, jo ECB procentu likmju statistika liecina, ka teju visām lielākajām bankām Baltijas valstīs no jauna izsniegto kredītu procentu likmes ir starp augstākajām eirozonas banku vidū.

Procentu likmes ir būtiski pieaugušas ne tikai no jauna izsniegtajiem kredītiem, bet arī iepriekš izsniegtajiem kredītiem ar īsu procentu likmes fiksācijas periodu, sacīja Vilerts. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pārliecinoši lielākā daļa kredītu ir ar likmju fiksācijas periodu līdz vienam gadam. Mājokļa kredītu segmentā tie ir ap 90% no kredītiem, bet eirozonā vidēji šādu kredītu īpatsvars ir krietni zemāks. Tas nozīmē, ka kredītu procentu likmju pieaugumu kredītņēmēji Baltijas valstīs izjūt caurmērā straujāk nekā kredītņēmēji citviet eirozonā.

Lai gan bankas Latvijā piedāvā iespēju kredīta procentu likmi fiksēt arī uz termiņu, kas ilgāks par vienu gadu, šādu nosacījumu izplatība ir zema. Vilerts skaidroja, ka daļēji tas saistāms ar faktu, ka periodā no globālās finanšu krīzes līdz 2022.gada nogalei īstermiņa procentu likmes bija tuvu nullei vai zemākas par to, un tas aizņēmēju acīs procentu likmes ilgtermiņa fiksāciju var padarīt mazāk pievilcīgu. Tomēr arī banku piedāvājums garākiem procentu likmes fiksācijas termiņiem mēdz būt ne visai pievilcīgs - Latvijā kredītiem ar procentu likmes fiksācijas termiņu, kas ilgāks par vienu gadu, likmes ir augstākās eirozonā un par vidēji 6,4 procentu punktiem pārsniedz eirozonas valstu vidējo rādītāju.

Iemesli, kāpēc kredītu procentu likmes Latvijā ir tik augstas, varētu būt vairāki, tostarp augstas finansējuma izmaksas pašām bankām, atzina Vilerts. Bankas Latvijā finansējuma piesaistei lielākoties izmanto nefinanšu sabiedrību un mājsaimniecību noguldījumus. Aptuveni 78% no banku pasīviem un aptuveni 92% no ārējām saistībām veido noguldījumi, savukārt pašu kapitāls veido aptuveni 13% un pārējie pasīvi - atlikušos 9%. Tas nozīmē, ka arī finansējuma cena bankām ir cieši saistīta ar noguldījumu izmaksām.

Lai gan noguldījumu procentu likmes pēdējo ceturkšņu laikā ir pieaugušas, īpaši ilgāku termiņu noguldījumiem, tās caurmērā ir bijušas starp zemākajām eirozonā. Vidējā svērtā noguldījumu procentu likme Latvijā 2023.gada pirmajā pusgadā bija 0,24%, bet eirozonā vidēji 0,68%. Samērā zemā vidējā rādītāja iemesls Latvijā ir lielais pieprasījuma noguldījumu īpatsvars kopējā noguldījumu apjomā, par kuriem procenti vairākumā gadījumu netiek maksāti, skaidroja Vilerts. Pašreiz kredītu depozītu attiecība ir tikai ap 65% - no katra depozītu eiro kredītos izsniegti 65 centi.

Vēl viens objektīvs iemesls, kāpēc kredīti Latvijā varētu būt dārgāki nekā citviet, ir salīdzinoši augstāks zaudējumu risks, norādīja Vilerts. Kredītu kvalitāte Latvijā būtiski pasliktinājās globālās finanšu krīzes laikā, kas bankām nesa nozīmīgus zaudējumus.

Tomēr kopš finanšu krīzes 15 gadu laikā banku kredītportfeļa kvalitāte ir būtiski uzlabojusies, uzsvēra Vilerts. Kavēto kredītu īpatsvars ir gadu no gada samazinājies. 2012.gada sākumā aptuveni 12% kredītu mēneša maksājumi tika kavēti vismaz par 90 dienām, bet 2023.gadā šis rādītājs ir tuvu 1%. Arī citi kredītu kvalitāti raksturojošie rādītāji bijuši ar pozitīvu dinamiku, neraugoties uz vairākiem nozīmīgiem ekonomiska rakstura satricinājumiem, tostarp Covid-19 pandēmiju, Krievijas iebrukumu Ukrainā un energoresursu cenu krīzi. Arī pašu banku vērtējumā kredītrisks no jauna izsniegtajiem kredītiem ir visai zems - to apliecina iespējamiem zaudējumiem veidoto uzkrājumu apmērs, kas ir vēsturiski zemos līmeņos.

Tāpēc augstās kredītu procentu likmes Latvijā nevar izskaidrot ne ar finansējuma piesaistes izmaksām, ne arī ar kredītu kvalitāti, uzsvēra Vilerts. Ar abiem šiem faktoriem skaidrojama tikai daļa no banku kredītu procentu likmēm Latvijā, tādējādi netieši norādot uz augstām banku pievienotajām procentu likmēm.

Tāpat Vilerts norādīja, ka Latvijā ir viens no augstākajiem kredītu tirgus koncentrācijas rādītājiem eirozonā. Četru lielāko banku tirgus daļa uzņēmumu kredītu segmentā ir tuvu 80%, bet mājokļu segmentā pat vēl lielāka - tuvu 100%. Tirgus koncentrācija būtiski pieauga 2016. un 2017.gadā, banku sektoram Latvijā piedzīvojot strukturālas pārmaiņas. Turklāt no jauna izsniegto kredītu sadalījums starp bankām neliecina, ka tuvākajā nākotnē būtu gaidāms būtisks koncentrācijas sarukums. Vilerts uzsvēra, ka augsta koncentrācija parasti iet roku rokā ar ne pārāk spēcīgu konkurenci.

Par ierobežotu konkurenci starp bankām liecina arī zemā pārkreditēšanas aktivitāte, informēja Vilerts. Eiropas Komisijas (EK) pētījums liecina, ka Latvijā tiek pārkreditēti tikai 2% no kredītiem, kurus pārkreditējot varētu gūt finansiālu labumu. Citviet ES šis rādītājs svārstās no 13% līdz pat 35%. Arī Latvijas Bankas Kredītu reģistra statistika liecina par ļoti mazu pārkreditēšanas aktivitāti, kuras iemesli saistāmi ar samērā augstām pārkreditēšanas izmaksām, tostarp banku komisijām, maksām par notāru pakalpojumiem un zemesgrāmatas nodevu.

Neskaitot augstās kredītu procentu likmes, lielai tirgus koncentrācijai ir vēl virkne blakņu, teica Vilerts. Valstīs ar augstu koncentrāciju banku sektorā ir vidēji zemākas noguldījumu procentu likmes, kā arī lielāks kredītu ar mainīgajām procentu likmēm īpatsvars. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā gandrīz 90% mājsaimniecību kredītu ir ar likmes fiksācijas termiņu, kas ir īsāks par vienu gadu. Turpretī valstīs ar zemu tirgus koncentrāciju, piemēram, Austrijā, Vācijā, Francijā, mainīgo likmju īpatsvars ir krietni zemāks, kas kredītņēmējus pasargā no procentu likmju svārstību riska.

Vienlaikus esošā tirgus situācija ir bankām visai labvēlīga, atzina Vilerts. Banku pelnītspēja Latvijā un Baltijas valstīs kopumā ir bijusi starp augstākajām eirozonas valstīs, neraugoties uz ļoti vāju kreditēšanas aktivitāti. Proti, lai gan Latvijā banku izsniegto kredītu apjoms attiecībā pret IKP ir aptuveni trīs reizes mazāks nekā eirozonā vidēji, to peļņa ir bijusi starp augstākajām.

Vilerts uzsvēra, ka Latvijas kapitāla tirgus attīstība līdz šim ir bijusi visai gausa. Akciju tirgus kapitalizācija procentuāli no valsts IKP ir ļoti maza salīdzinājumā ar pārējām ES valstīm, turklāt atpaliek arī no Lietuvas un Igaunijas. Arī Latvijas akciju tirgū kotēto uzņēmumu skaits ir neliels - vien 14. Savukārt Lietuvā šādu uzņēmumu skaits sasniedzis 28, bet Igaunijā - 34. Arī akciju tirgus aktivitātes ziņā Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm, 2023.gadā Lietuvas akciju tirgus apgrozījumam pārsniedzot Latvijas akciju tirgus apgrozījumu vidēji 12 reižu, bet Igaunijas pat vairāk nekā 23 reizes. Līdzīga situācija vērojama arī parāda vērtspapīru tirgū. Līdz ar to vāji attīstīta kapitāla tirgus dēļ arī iespējas piesaistīt finansējumu ārpus bankām ir visai ierobežotas.

Vājas kreditēšanas aktivitātes iemesli var būt meklējami gan piedāvājuma, gan arī pieprasījuma pusē, skaidroja Vilerts. Starp piedāvājuma puses faktoriem ekonomists izcēla ierobežotu un dārgu banku finansējuma pieejamību, kā arī maz alternatīvu starp citiem finansējuma avotiem. Savukārt pieprasījuma pusē nereti tiek piesaukta zema uzņēmumu vēlme investēt vai vāja finansiālā situācija, kas liedz uzņemties jaunas saistības.

Vilerts atgādināja, ka līdz globālajai finanšu krīzei visās trijās Baltijas valstīs bija novērojama ļoti līdzīga investīciju dinamika, tomēr kopš 2012.gada investīciju aktivitāte Latvijā ir krietni atpalikusi no aktivitātes Igaunijā un Lietuvā. Investīciju aktivitātes kritumu Latvijā galvenokārt noteicis privātais sektors. Sabiedriskā sektora investīcijas kopš 2011.gada ir bijušas gandrīz tādā pašā līmenī kā periodā no 2004. līdz 2011.gadam - tuvu 5% no IKP, taču privātā sektora investīciju līmenis ir sarucis par ceturto daļu - no 23,3% no IKP 2004.-2011.gadā līdz 17,7% no IKP 2012.-2022.gadā.

EK un ECB apsekojums par finansējuma pieejamību uzņēmumiem liecina, ka, lai gan Latvijā banku kredītiem piesakās samērā liela daļa uzņēmumu, kredītus saņem tikai maza daļa no tiem, informēja Vilerts. Tas netieši liecina par lielu kredītu atteikumu skaitu, kas savukārt var mazināt uzņēmumu vēlmi vērsties pie bankām nākotnē.

Kopš pievienošanās eirozonai 2014.gadā Latvijas uzņēmumu pieprasījums pēc visu veidu ārējā finansējuma, tostarp banku kredītiem, bijis augošs, sacīja Vilerts. Gadu no gada to uzņēmumu skaits Latvijā, kas ir ziņojuši par augstāku pieprasījumu pēc banku kredītiem, ir pārsniedzis to uzņēmumu skaitu, kuri ziņo par pieprasījuma krišanos.

Augstāks pieprasījums pēc ārējā finansējuma kombinācijā ar ierobežotu pieejamību izraisa uzņēmumu finansējuma trūkumu, skaidroja Vilerts. Gandrīz katru gadu kopš 2014.gada kā Latvijā, tā arī pārējās Baltijas valstīs ir vērojams finansējuma trūkuma pieaugums, kas apvieno pārmaiņas finansējuma nepieciešamībā un pieejamībā. Piecu gadu laikā kopš 2018.gada Baltijas valstīs par finansējuma trūkuma pieaugumu ir ziņojuši vidēji 8% uzņēmumu gadā, kaut arī eirozonā šajā pašā periodā finansējuma trūkums ir galvenokārt mazinājies, pieaugot tikai Covid-19 pandēmijas, Krievijas iebrukuma Ukrainā un energoresursu cenu krīzes laikā.

Latvijas Bankas rīcībā esošie Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dati liecina, ka 2021.gadā teju katrs trešais uzņēmums Latvijā saimniecisko darbību veica ar negatīvu pašu kapitālu. Proti, uzņēmuma saistības pārsniedza tā aktīvu vērtību, jaunu saistību uzņemšanos padarot teju neiespējamu. Lai gan šādu uzņēmumu skaits joprojām ir liels, pēdējos 10 gados ir vērojamas pozitīvas tendence - uzņēmumu ar negatīvu pašu kapitālu īpatsvars ir sarucis no 41% 2014.gadā līdz 31% 2021.gadā.

Banku kreditēšana ir cieši saistīta ar uzņēmumu finansiālo veselību, skaidroja Vilerts, norādot, ka nozarēs, kurās lielākā daļa uzņēmumu ir ar pozitīvu pašu kapitālu, arī kredītus saņemošo uzņēmumu īpatsvars ir caurmērā augstāks. Turpretī nozarēs, kur liela daļa uzņēmumu ir ar negatīvu pašu kapitālu, banku kredītus saņemošo uzņēmumu īpatsvars ir ļoti mazs.

Vienlaikus Vilerts atzina, ka būtiska finansiālās situācijas uzlabošanās nozarē negarantē kredītus saņemošo uzņēmumu īpatsvara pieaugumu. VID dati liecina, ka nozares, kurās uzņēmumu ar negatīvu pašu kapitālu īpatsvars saruka visvairāk, nebūt nav tās, kurās kreditēšanas aktivitāte augusi visstraujāk. Vilerts pieļāva, ka vājā finansiālā situācija globālajā finanšu krīzē atspoguļojas zināmā nozaru stigmatizācijā, kas, pat neraugoties uz finansiālās situācijas uzlabošanos, liedz tām piekļūt banku kredītiem.

Vilerts arī norādīja, ka jaunu mājokļu būvniecība Latvijā ir bijusi gausa un nozīmīgi atpaliek no Lietuvas un Igaunijas. No jauna uzbūvēto mājokļu platība uz iedzīvotāju Latvijā ir aptuveni 0,2 kvadrātmetri, savukārt Lietuvā un Igaunijā aptuveni 0,5 kvadrātmetri. Arī mājsaimniecību investīciju apmērs Latvijā ir krietni zemāks nekā kaimiņvalstīs un eirozonā vidēji. Ja uzbūvētā jaunu mājokļu platība uz iedzīvotāju Latvijā būtu līdzīga Lietuvas vai Igaunijas rādītājiem, kreditēšanas apjoms būtu par aptuveni 6-7% no IKP lielāks nekā pašreiz un sasniegtu Lietuvas rādītāju.

Vilerts norādīja, ka mājsaimniecību finansiālā situācija un spēja uzņemties saistības ir būtiski uzlabojusies. Mājsaimniecību neto bagātība ir pieaugusi, palielinoties mājsaimniecību aktīviem un samazinoties saistībām. Pieaudzis arī to mājsaimniecību īpatsvars, kuru ienākumi pārsniedz izdevumus, tādējādi ļaujot veidot uzkrājumus. Labvēlīgu darba tirgus apstākļu rezultātā mājsaimniecību uzkrājumi ir noturīgi augoši. Tādējādi Latvijas mājsaimniecību kredītspēja ir augsta. 2021.gadā mājsaimniecību saistību un ienākumu attiecība bija zemākā eirozonas valstīs. Tas Vilertam liek domāt, ka pie vājās aktivitātes nav vainojama mājsaimniecību spēja aizņemties.

Ekonomists skaidroja, ka dzīvojamā fonda straujāku attīstību ierobežo vairāki apstākļi un šķēršļi. Pirmkārt, tā ir samērā ilga un smagnēja būvprojektu saskaņošanas gaita un neskaidrība par būvprojekta saskaņošanu - atbilstoši nekustamo īpašumu attīstītāju darbības praksē gūtajiem novērojumiem laiks, kas nepieciešams būvniecības dokumentācijas saskaņošanai Rīgā, ir būtiski ilgāks nekā Viļņā un Tallinā.

Otrkārt, lai gan mājsaimniecību finansiālā situācija kopumā ir uzlabojusies, saglabājas lielas atšķirības starp dažādu iedzīvotāju grupu pirktspēju, atzina Vilerts. Jauno mājokļu cenas ir būtiski augstākas nekā padomju laika mājokļiem, un darījumi ar padomju laika mājokļiem aizvien veido lielāko daļu no mājokļu pirkuma darījumiem Rīgā. Treškārt, mājokļu būvniecības tempu 2014.gada beigās un 2015.gadā mazināja vairāki notikumi Latvijas nekustamo īpašumu tirgū - saistībā ar Zolitūdes traģēdiju veiktie būvniecības procesa prasības pastiprinošie grozījumi noteikumos.

Vienlaikus zināma ietekme, kas noteikusi vāju mājokļu tirgus aktivitāti, ir bijusi arī kredītu cenai un pieejamībai, pauda Vilerts. Ekonomists akcentēja, ka Latvijā pat visdrošāko mājokļa kredītu procentu likmes ir daudz augstākas nekā vidējās kredītu procentu likmes vairākumā citu eirozonas valstu. Tas ierobežo mājsaimniecību vēlmi uzņemties saistības.

Tāpat Vilerts norādīja, ka uzskatāma problēma ir kredītu pieejamība reģionos. Rīgas un Pierīgas reģionā mājokļa kredītu atlikums 2020.gadā bija aptuveni 16% no teritoriju IKP, taču citos Latvijas reģionos tas bija krietni mazāks - Latgalē tikai 3% no novada IKP. Turklāt reģionālās atšķirības mājokļu kreditēšanā pēdējos gados būtiski pieaugušas.