Latvijas Banka (LB) savāktie dati par komercbanku izvairīšanos izsniegt hipotekāros kredītus reģionu iedzīvotājiem kompromitē Latvijas darba devējus un valsti kopumā vairāk, nekā kompromitē tieši komercbankas.
LB organizēto “ekspertu sarunu” kārtējā tēma bija formulēta jautājuma veidā: “Kā veicināt mājokļu kreditēšanu reģionos?” Šo septembra beigās notikušo pasākumu LB bija gatavojusi ar lielu jaudu - šovasar rīkojusi izbraukumus uz Latvijas reģioniem, lai ar vietējiem uzņēmējiem un pašvaldību pārstāvjiem pārrunātu Latvijas ekonomikas aktualitātes un finanšu pakalpojumu pieejamību, tajā skaitā mājokļu iegādes kreditēšanu. LB darbinieki atgriezušies Rīgā ar atziņu, ka daudzviet Latvijā uzņēmējdarbības vidi būtiski ietekmē kvalitatīvu mājokļu trūkums un mājokļu kredītu nepieejamība. Publiski apspriest šo problēmu LB bija uzaicinājusi Liepājas domes priekšsēdētāju Gunāru Ansiņu, bankas “Luminor” Privātpersonu kreditēšanas vadītāju Kasparu Lukačovu un valsts finanšu institūcijas “Altum” valdes priekšsēdētāju Reini Bērziņu.
Sarunu ievadīja LB Monetārās politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītājs Kārlis Vilerts (attēlā), no kura sacītā jāizceļ atzinums, ka “raugoties statistikā, sakarība starp kreditēšanu un pašvaldības ekonomisko aktivitāti ir diezgan vāja. To vislabāk var ilustrēt ar pāris konkrētiem piemēriem. Liepājā, Valmierā, Smiltenes novadā, kur ekonomiskā aktivitāte ir augsta, kur ir salīdzinoši augsts ienākumu līmenis un salīdzinoši zemi bezdarba rādītāji, kreditēšana ir diezgan vāja. Tas pats attiecas un Līvānu novadu, Saldus novadu, Dobeles novadu un citiem piemēriem. Jā, ekonomiskajai aktivitātei ir nozīme, bet tā nav izšķirošais faktors. Daudz svarīgāks ir ģeogrāfiskais novietojums. Pierīgas reģiona pašvaldībās neatkarīgi no turības līmeņa kreditēšanas aktivitāte ir diezgan augsta.”
Ar pašvaldību turību šajā gadījumā tika saprasta katras aplūkotās pašvaldības daļa no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvijas gadījums īpatnējs ar to, ka ar pašvaldību reālo turību šim radītājam sakars vai nu nejaušs, vai apgriezti proporcionāls. Proti, pašvaldību ieņēmumu pamats taču cilvēku ienākumu nodokļa maksājums pēc dzīves, nevis pēc darba vietas. Rezultātā visbagātākās pašvaldības ir tās, kas piedāvā ar ražošanu (ar dūmiem, smakām, trokšņiem utt.) nesabojātu vidi tiem, kuri var sev tādu vidi atļauties. Tātad cilvēkiem, kuri labi nopelna citur. Labākajā gadījumā pašvaldības turīgums un augsta vieta IKP radīšanā var sakrist tā, kā sakrīt Mārupes novadam, kura IKP augstā līmenī notur Rīgas lidosta. Novadam nekas nav jāiegulda, bet tikai jāsamierinās ar lidostu, kur kopprodukts iet rūkdams gaisā šo vārdu burtiskā nozīmē.
Protams, piedāvāt guļamrajona pakalpojumus iespējams tikai tur, uz kurieni un no kurienes cilvēki var nokļūt, sadalot diennakti starp darba un atpūtas (privātās dzīves) laikiem. Tas ir K. Vilerta nosauktais “ģeogrāfiskais novietojums”, ar ko jāsaprot ne tikai attālums starp cilvēku darba un dzīves vietām, bet arī laiks un izmaksas, ar kādām iespējams starp šīm vietām kursēt.
Rīga tad nu būtu darba vieta, kurā pamatā tiek radīts Latvijas IKP un, atbilstoši, nopelnītas lielās algas. Bet kas Rīgā tiek radīts? Tie ir pārvaldes pakalpojumi. Te vietā atkārtot “Neatkarīgās” 11. jūnijā atsauci uz Centrālo statistika pārvaldi, kas uzrādīja “IKP pieaugumu šā gada 1. ceturksnī par 0,1% tikai pateicoties tam, ka par visstraujāk augošo nozari Latvijā kļuvusi valsts pārvalde ar +9,7%”. Tātad reālais Latvijas IKP pieauguma pamats ir algu palielinājums Saeimas deputātiem, ministriem un viņu uzticības personām jeb apkalpojošajam personālam. Šie cilvēki par savu algu pieaugumu izlemj vai nu burtiski paši, vai noslēgtā lokā, kur A. pielemj augstāku algu B., kurš atalgo C. par to, ka tas paaugstina algu A. Tāda ir Latvijā gadu desmitiem nostiprinājusies sistēma, nevis šā gada 1. ceturkšņa jaunievedums. Tādā gadījumā ir tikai loģiski, ka bankas šai sistēmai piekārtojušās. Tās kreditē cilvēkus, kuri jebkurā gadījumā, kad tām kļūs grūti atmaksāt kredītus, var noteikt sev augstākas algas un norēķināties ar bankām, bet neriskē kreditēt pārējos, kuru atalgojums atkarīgs no daudziem nepārskatāmiem un neietekmējamiem faktoriem Latvijā un pasaulē.
Latvijas valsta parāda nemitīgais pieaugums nenovērs faktu, ka šeit pieejamie resursi tomēr ir ierobežoti. Valsts amatpersonu augstās algas balstās uz līdzekļu pārdalīšanu, piespiežot pārējos strādāt par zemām algām. Latvijas pārticības līmenī tas nozīmē, ka algas nosedz kārtējos izdevumus par ēdienu, apģērbu, transportu, bet atduras tieši pret mājokļa iegūšanu. Atalgojuma līmenis ārpus pārvaldes aparāta un dažām šim aparātam piesaistītām profesionālajām grupām tāds, ka jaunus mājokļus cilvēki nevar atļauties, ne krājot naudu paši, ne piesaistot bankas kā starpnieces. Tāpēc tās šādos darījumos neielaižas.
Uzņēmēji ir ieinteresēti algot cilvēkus tur, kur iespējams viņu darbinieku mājokļus uzskatīt par Dieva dāvanu, kuras pirkšana un amortizācija nav jāietver algās. Šādu dāvanu, pēc G. Ansiņa (attēlā) teiktā, savulaik saņēmusi Liepāja, kad no tās izvācās 25 tūkstoši Padomju armijas virsnieku u.c. kalpotāju, kuriem bija apdzīvojamā platība pilsētā ar jau uzbūvētām ielām, ieliktām siltumtrasēm utt. Tādējādi pavērusies iespēja nodrošināt ar darbiniekiem 25 eksportspējīgus uzņēmumus, kuru īpašnieki lūdzot, lai valsts vai pašvaldība sagādā vēl vairāk darbinieku. Uzņēmēji lūdz nākamo dāvanu, nevis jau esošajiem darbiniekiem maksā tik daudz, lai tie spētu nopirkt jaunus un lielākus, labākus mājokļus, tādējādi iekustinot šādu mājokļu būvi un iedrošināt bankas kreditēt gan nekustamo īpašumu attīstītājus, gan uzņēmumu esošos un potenciālos darbiniekus.
Valsts izrāda gatavību kaut daļēji apmierināt uzņēmēju prasības un gādāt viņiem darbiniekus, nevis noteikt, ka par darbu jāmaksā tik, cik nepieciešams, lai cilvēki spētu mājokļus iegādāties. R. Bērziņš (attēlā) atgādināja par “Altum” programmām, palīdzot dabūt hipotekāros kredītus ģimenēm ar bērniem un tikko kā izglītību ieguvušiem speciālistiem. Viņaprāt, “Altum” vajadzētu ne vien garantēt daļēju kredītu atmaksu bankām, bet arī izsniegt kredītus tiem, kurus bankas nekreditē pat ar “Altum” garantijām. Vakar “Neatkarīgā” informēja par Ventspils pilsētas iesaistīšanos “Altum” atbalstītā īres māju celtniecībā. Paralēli cits valsts izņēmums “Valsts nekustamie īpašumi” organizē privātās un publiskās partnerības programmu “Īres mājokļi Latvijas speciālistiem". Latvijas Banka apņēmusies izstādāt vēl citus priekšlikumus par mājokļu kreditēšanu reģionos.
K. Lukačovs (attēlā) apgalvoja, ka “neredz kūtrumu” ne viņa pārstāvētās, ne vispār Latvijas komercbanku darbības kreditēšanas sadaļā: “Bankas reģionos nefinansē - tas varbūt ir fakts, bet tā nav politika.” Cilvēkiem vienkārši trūkst naudas mājokļu kredītu saņemšanai. Pat no tiem, kuri sadūšojušies lūgt aizdevumus, 30-40% nespēj apliecināt pietiekamus ienākumus kredīta atmaksai, bet vēl 20% nespēj atbildēt, kāpēc viņi ar it kā pietiekamiem ienākumiem tomēr iedzīvojušies parādos par komunālajiem pakalpojumiem vai telekomunikācijām.
