Statistiķu apliecinātais Latvijas rūpniecības apjoma samazinājums aprīlī par 7,7% pievērš uzmanību rūpniecības rādītāju lejupejai mēnesi pēc mēneša un gadu pēc gada līdz pat apgalvojumam no Krievijas propagandistu repertuāra, ka Latvijā nekādas rūpniecības vispār vairs neesot.
Centrālā statistikas pārvalde ir publicējusi datus par rūpniecību šā gada pirmajos četros mēnešos. Pārvēršot statistiķu sniegtos skaitļus attēlā, mums atklājas kalna nogāze, pa kuru aizvien ātrāk ripo akmens. Akmens kustību uz leju nemaina, bet izdaiļo daži momenti, kuros tas atsitas pret šķēršļiem, palecas uz augšu un pāriet kritienā lejup ar vēl lielāku ātrumu. Rūpniecības samazinājumu procentos šogad attiecībā pret to pašu mēnesi 2023. gadā parāda šāda aina:
Atspēkot pašu pesimistiskāko slēdzienu par šeit uzradīto un skaitļu jēgu iespējams ar norādi, ka šī skaitļu rinda ir pārāk īsa, lai novestu līdz nullei rūpniecību, kāda Latvijas teritorijā attīstījusies simtiem gadu garumā. Diemžēl šī rinda ir tikai posmiņš daudz ilgākā periodā, kad šeit izmantotais rādītājs mēnesi pēc mēneša turpinājies ar mīnusa zīmi. Gandrīz vienlaidus samazinājums sākās 2022. gada jūlijā un turpinājās 18 mēnešus līdz jau parādītajiem šā gada pirmajiem četriem mēnešiem. Šo 18 mēnešu laikā vienā mēnesī izmaiņas izteiktas ar nulli un divos mēnešos ar plusiem, kuru vērtība bija daudz mazāka nekā straujākais samazinājums vienā mēnesī par 13,3%, kāds konstatēts 2023. gada maijā.
Vēl garākā laika periodā atrodami rūpniecības pieauguma mēnešu virknes un pat tādas peauguma vērtības, kas jāraksta ar divciparu skaitļiem. Tiek uzrādīts 20,7% pieaugums 2021. gada aprīlī un 10,6% pieaugums tūlīt pēc tam maijā. Prieku par šādiem rādītājiem aptumšo jautājumi, vai šāds pieaugums vispār bija fiziski iespējams. Vai uzņēmumi tiešām gadu desmitiem uzturējuši brīvu 1/4 daļu no savas ražošanas jaudas uz to mēnesi, kad šīs jaudas pēkšņi kļuva vajadzīgas? Kur uzņēmumi dabūja darbiniekus, izejvielas un ražošanu apkalpojoša transporta jaudas tieši uz to mēnesi vai pāris mēnešiem, kad rūpniecībā strādāt spējīgi cilvēki, izejvielas un transports pēkšņi bija vajadzīgi visiem?
Ļoti aizdomīgi sakrīt rūpniecības pieauguma maksimums ar eiro emisijas maksimumu. Apgrozībā laisto eiro daudzums pieauga no 13,05 triljoniem 2020. gada janvārī līdz 14,49 triljoniem 2021. gada janvārī un 15,59 triljoniem 2022. gada janvārī. Neviens, protams, neslēpj un nenoliedz, ka eiro drukāšanas mērķis bija pieprasījuma radīšana pēc rūpniecības produkcijas un visiem citiem ražošanas un pakalpojumu veidiem, bet vai naudas drukāšana neradīja daudz lielāku iespaidu uz preču un pakalpojumu cenu pieaugumu nekā uz to fiziskā apjoma pieaugumu? Lai gan statistiķi apgalvo, ka viņi spējot no faktiskajām cenām pāriet uz salīdzināmām cenām, no kurām tālāk tiek izrēķināti ražošanas un pašu cenu pieauguma vai samazinājuma procenti, ticība šādiem apgalvojumiem paliek ticības jautājums. Pārbaudīt statistiķu apgalvojumus nav iespējams un netiešu liecību pret tiem ir daudz. Kā jau te tika teikts, nodrošināt ražošanas fiziskā apjoma palielināšanu par1/4 daļu uz vienu mēnesi ir nesalīdzināmi grūtāk, nekā sadrukāt jaunas cenu zīmes ar kaut četrkārtīgu, kaut četrdesmitkārtīgu cenu pieaugumu.
CSP uzskaita un uzrāda rūpniecības apjomu arī faktiskajās cenās. Attiecībā tikai uz apstrādājošo rūpniecību kā visas rūpniecības vainagojumu CSP datu rinda sākas ražošanas rezultātu naudas izteiksmē 1,28 miljardu eiro vērtībā 2008. gada 1. ceturksnī. Pēc tam atnākusī pasaules ekonomiskā krīze nogrūda šo rādītāju Latvijā zem viena miljarda eiro. Palēnām šis radītājs atkopās un desmit gadu laikā pietuvojās diviem miljardiem eiro, bet kovidnaudas paradīšanās pietuvināja to trijiem miljardiem eiro. Līdz ar kovidnaudas izbeigšanos Latvijas apstrādes rūpniecības apjoms naudas izteiksmē samazinājies līdz 2,54 miljardiem eiro šā gada 1. ceturksnī.
Izteiksme 2,54/1,28=1,98 ļauj rezultātu noapaļot ar vārdiem, ka apstrādes rūpniecības sagādātais naudas daudzums 15 gadu laikā divkāršojies, bet par šīs naudas pirktspējas zudumu cilvēki var spriest gan kā patērētāji, gan kā dažādu nozaru darbinieki. Cilvēki saskartas ar cenu celšanos gan kā pircēji, gan kā pārdevēji. Diez vai atradīsies daudz piemēru precēm un pakalpojumiem, kuru cenas šajā laikā tikai divkāršojušās. Daudz biežāk tās trīskāršojušās, četrkāršojušās vai pieckāršojušās, medicīnā desmitkāršojušās. Attiecīgi - reālais labums no rūpniecības Latvijai šajā laikā saplacis varbūt pa divām trijām reizēm. Citiem vārdiem sakot, rūpniecības produkcijas kopējā cena neatkarīgi no dalīšanas veida un proporcijām, kādās iegūtā nauda tiek sadalīta starp valsti un ražotājiem, starp darba devējiem un darba ņēmējiem, starp ieguldījumiem un patēriņu, apmierina aizvien mazāk vajadzību, kas jāsedz šodienas cenās.
Situāciju mīkstina tas, ka labums jāsadala starp aizvien mazāk rūpniecībā nodarbinātajiem un vispār Latvijā atlikušajiem cilvēkiem. Skaisti to nosaukt par darba ražīguma celšanu. Darba ražīguma celšanas blakne ir ražīguma celšanai nepieciešamie kapitālieguldījumi, kas palielina to cilvēku skaitu, kuriem tiesības piedalīties tās naudas sadalīšanā, kas iegūta par Latvijā saražotajām precēm. Ja naudu ieguldījis nosacītais Zviedrijas, Vācijas vai ASV pensiju vai jebkura cita veida ieguldījumu fonds, tad pretendentu uz šo naudu kļūst daudzkārt vairāk, nekā vispār Latvijā iedzīvotāju.
Svēta vieta tukša nevar palikt. Samazinoties rūpniecības devumam cilvēku izdzīvošanai nepieciešamo ienākumu kopumā, rūpniecības un vispār jebkādas saimnieciskās darbības devuma iztrūkumu aizpilda valsts. CSP aprēķini uzrāda iekšzemes kopprodukta pieaugumu šā gada 1. ceturksnī par 0,1% tikai pateicoties tam, ka par visstraujāk augošo nozari Latvijā kļuvusi valsts pārvalde ar +9,7%. Ērtu ieganstu šim pieaugumam dod nepieciešamība stiprināt armiju un valsts drošības iestādes, bet šo un visu citu iestāžu stiprināšana sākas un beidzas ar valsts kalpotāju skaita palielināšanu un viņu algu paaugstināšanu.
Tagad valsts kalpotāju kopējā atalgojuma (nodarbināto skaita un viņu atalgojuma reizinājuma) pieaugums padarīts par galveno valsts attīstības dzinējspēku. Samērojot šā gada 1. ceturksni ar pagājušā gada 1. ceturksni, algas sabiedriskajā sektorā pieaugušas par 16,9% un sabiedriskā sektora sadaļā “vispārējās valdības sektors” pat par 17,6%, kamēr privātajā sektorā tikai par 8,9%. Tas pilnīgi loģiski. Privātais sektors tiek pie naudas tādā mērā, kādā ierēdņi un ierēdnes šo naudu iztērē vietējos restorānos un frizētavās, ceļojumu aģentūrās un autosalonos. Jo mazāk laika un spēka ierēdņi velta darbam, jo vairāk naudas viņi pagūst iztērēt, tādējādi dodot izšķirošo ieguldījumu Latvijas tautsaimniecības uzturēšanā.
Latvijas rūpniecības izredzes tikt pie šādā veidā apritē laižamas naudas ir niecīgas, tāpēc rūpniecībai vēl jo vairāk jāsarūk. Kaut cik labi dzīvo veikali u.c. firmas, kas apgādā maksātspējīgo publiku ar daudz smalkākām, Latvijas valsts kalpotāju cieņai atbilstošām importa precēm.
Ticēsim labajam Latvijas Bankas personā, kas iesāka šo nedēļu ar makroekonomisko prognožu kopu, kurā šim gadam iekļauts IKP pieaugums par 1,8%. Šādu pieauguma tempu Latvijas banka dēvē par gausu, taču 1,8 tomēr ir nesalīdzināmi vairāk nekā nullei tuvais 0,1. Turklāt tikai šogad IKP izaugsme šogad būšot gausa, turpmākajos gados tā sasparošoties līdz 3,3% nākamajā un līdz 3,8% aiznākamajā gadā. Pieaugums balstīsies uz vietējo pieprasījumu un “nozīmīgu artavu iekšzemes pieprasījuma pieaugumā nodrošinās valdības investīcijas". Arī tā var nosaukt algu celšanu ierēdņiem un visam valsts kalpotāju kopumam.
Lai valsts varētu savus kalpotājus algot, šī nauda kaut kur jāiegūst: “Budžeta deficīts šim gadam tiek prognozēts lielāks nekā pērn,” paredz Latvijas Banka. “Turpmākajos gados tas būs lielāks, nekā iepriekš prognozēts, un parāda virzība saglabās iepriekšējo pieauguma tendenci.” Ja nu kompetentas iestādes izlēmušas, ka nekā savādāk Latvija iztikt nevar, tad tā arī būs jādzīvo.
