CFLA fondu apguvē sola mazāk vērtēt un vairāk uzticēties
Lai mazinātu birokrātisko slogu un paātrinātu Eiropas Savienības (ES) fondu apguvi, Finanšu ministrija kopā ar sadarbības iestādēm izstrādājusi rīcības plānu, kas paredz būtiskas izmaiņas projektu atlasē, uzraudzībā un iepirkumu procesā. Kā intervijā aģentūrai LETA norāda Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieks ES fondu jautājumos Armands Eberhards un Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) direktore Anita Krūmiņa, mērķis ir pāreja uz vienkāršāku, saprotamāku un uzticībā balstītu sistēmu, kurā uzsvars tiek likts uz atbalsta sniegšanu, nevis pārmērīgu kontroli.
Valdībai iesniedzāt pārskatu par izmaiņām Eiropas Savienības (ES) fondu projektu ieviešanā, lai mazinātu birokrātisko slogu. Kādas izmaiņas ir gaidāmas, ar ko jārēķinās projektu ieviesējiem?
Armands Eberhards (A.E.): Valdības restarta ietvaros premjere ir definējusi skaidrus tālākos publiskās pārvaldes izaicinājumus un virzienus, no kuriem viens ir nepieciešamība vienkāršot ES fondu programmu ieviešanu un mazināt birokrātisko slogu. Jāatzīst, ka mēs šajā ziņā neesam unikāli, jo arī Eiropas Komisijai (EK) ir kopējs politisks virziens uz programmu vienkāršošanu, arī komisārs Valdis Dombrovskis to ir definējis kā prioritāti. Kontekstā gan ar EK, gan pašmāju aktualitātēm, kā arī vērtējot praksi, ir definēta skaidra valdības un premjeres prioritāte - mazināt birokrātiju. Mērķis nav panāk vienkāršākas, ērtākas procedūras ierēdņiem, bet padarīt procesu labāku finansējuma saņēmējiem, samazināt izmaksas, ietaupīt laiku un resursus. Jo process ir efektīvāk, jo arī rezultāts ir labāks un ātrāks.
No šādas perspektīvas arī Finanšu ministrija pie šī uzdevuma ir strādājusi. Esam lūguši arī sadarbības partneriem un klientiem sniegt idejas un atgriezenisko saiti, kurus procesus būtu nepieciešams uzlabot. Esam saņēmši apmēram 400 priekšlikumus, kas ietver gan idejas un priekšlikumus normatīvo aktu izmaiņām, gan lietas, kas jāmaina praksē. Tikai saliekot šīs abas lietas kopā mēs nonākam pie labākā iespējamā rezultāta. Šie priekšlikumi arī iezīmē visaktuālākos jautājumus un to, kas risināms akūti tuvākajā laikā un kas vidējā un ilgākā termiņā. Finanšu ministrija redz darbu pie priekšlikumu tālākas ieviešanas kā plānveida un strukturētu darbību. Esam sagatavojuši plānu, kas paredz gan ātrākus, tūlītējus soļus, gan soļus tālākam virzienam.
Pirms divām nedēļām, kad šo plānu un priekšlikumus pārrunājām ar projekta ieviesējiem un sadarbības partneriem, mēs arī skaidri iezīmējām to, ka turpināsim strādāt un gada beigās vēlreiz mēģināsim noskaidrot atgriezenisko saiti, lai saprastu, cik efektīvi ir bijuši spertie soļi.
Rīcības plānā ir trīs prioritāri virzieni - projektu atlases, projektu pārbaudes un uzraudzība, iepirkumi, savukārt vēl pieci virzieni attiecas uz vidēja termiņa risinājumiem, kas būs pakāpeniski. No mūsu puses nebūs nekāda “starta šāviena” vai revolūcija, bet mēs skatāmies uz konkrētiem jautājumiem, kas radušies projektu ieviešanas ciklā.
Attiecībā uz projektu atlasēm, mēs redzam nepieciešamību paātrināt un vienkāršot šo procesu. Piemēram, pārtraukt dublēt nodokļu administrācijas funkcijas. Ja VID jau ir izvērtējis uzņēmumu, piešķīris A nodokļu reitingu, tad mēs paļausimies uz to un neliksim vēlreiz iesniegt tos pašus datus citām iestādēm. Tas nozīmē, ka tie uzņēmumi, kas izpilda savas nodokļu saistības iegūst arī ātrāku un efektīvāku procesu ES fondu projektu atlasē.
Tāpat tiek mainīts vērtēšanas process, ja līdz šim vērtēšanas process bija ļoti rūpīgs, vērtēts viss, ko varēja izvērtēt, tad tagad mēs piedāvājam to mainīt uz “vērtējam tikai kritiski svarīgās lietas”. Tā vietā, lai pārvērtētu katru detaļu, mēs koncentrējamies uz to, kas tiešām ir būtiski. Arī Ministru kabineta noteikumos, iespējams, labu gribot, politikas veidotāji ir ielikuši ne tikai tās minimālās un obligātās normas, kas ir no EK puses, bet ir saliktas pārlieku daudzas prasības un vēlamas lietas. Tas rezultātā rada papildu slogu. Piemēram, dažos noteikumos ir prasība par sociāli atbildīgo iepirkumu publiskajos iepirkumos - EK saka, ka būtu labi, ja jūs to darītu, bet mēs to atsevišķās normās esam ielikuši kā obligātu prasību. Tas visu sarežģī, prasa papildu laiku un resursus. Tagad vērtēšanas procesā ir palikušas lietas, bez kā nevar, kas ir obligātas EK prasības, bet visam citam tiek rūpīgi vērtēts administratīvais slogs, ja tas nav kritiski nepieciešams, tad no tā atsakāmies.
Kolēģi CFLA un IUB ir arī rūpīgi strādājuši pie prakses pilnveides, lai samazinātu un novērstu dublējošās pārbaudes. Iepriekš, iestādes, lai viss būtu droši, ir ielikuši prasības, kas dublējas ar citu iestāžu prasībām. Tādejādi resursu patēriņš pret mērķi nav īsti samērīgs. Šajā procesā esam noņēmuši visas prasības, kas ir dublējošas, atstājuši tikai to, bez kā iztikt nevar, kā arī to visu balstījuši uz risku vadītām pieejām. Tas ir ļāvis virknē procesu pāriet arī uz pašdeklarēšanās principu valsts atbalsta normās, saprotot, ka tas ir saistīts ar risku vadību. Tas nozīmē, ja projekta ieviesējs iesniedz informāciju, attiecīgi tālākā sistēma to nepārbauda, tad atbildība, ja gadījumā informācija būs neprecīza vai pat maldinoša, ir ieviesēja pusē. No vienas puses process ir vienkāršots, ātrāks un precīzāks, nepārkontrolējot visu, bet no otras puses ir noteikta lielāka atbildība projekta īstenotāja pusē. Tas viss samazina prasību kopumu, kas ieviešanas procesā ir jādara.
Rīcības plānā mēs arī redzam ļoti lielu nepieciešamību pilnveidot un attīstīt “konsultē vispirms” principu CFLA pusē, lai lielākā mērā ieviestu arī kultūras maiņu. Tas nozīmē, ka jāmaina attieksme no uzraudzības un kontrolējošās attieksmes uz uzticību un klientiem orientētu sadarbību. Mērķis jau mums visiem ir kopīgs - nodrošināt publisko investīciju efektīvu ieviešanu. Lai to visu nostiprinātu, CFLA arī no savas puses ir definējusi savus darbības radītājus un kritērijus, ka lielākajai daļai projektu - 95% - ir jābūt sekmīgi realizētiem. Tas nozīmē, ka ir kopēja ieinteresētība sekmīgā projektu realizēšanā. Tā ir būtiska kultūras maiņas sastāvdaļa, kas protams, ir jāattīsta un jāredz arī atgriezeniskā saite no klienta, kā tas strādā.
Protams, ka tas nav vienas dienas un viena informatīvā ziņojuma jautājums, bet arī tālāku procesu pilnveides un nostiprināšanas jautājums. Rīcības plāns ietver daudz un detalizētus praktiskos soļus. Nākamajos ziņojumos valdībai mēs arī informēsim par progresu, kā arī par tālāk nepieciešamajiem soļiem. Mēs to redzam nevis kā formālu ziņojumu, kas sākas un beidzas, bet kā progresa informāciju ministrijām, kā arī turpināt darbu pakāpeniski, lai vēl vairāk uzlabotu kopējo procesu.
Kādos termiņos paredzēts atteikties no 17 nacionālajā līmenī noteiktajām uzraudzības prasībām un rādītājiem, kuras pārsniedz ES regulējumā noteikto?
A.E. Tā ir šī brīža aktualitāte. No vienas puses, mainot MK noteikumus, pie jebkādiem grozījumiem, tās tiek izņemtas ārā, un no otras puses - jaunos MK noteikumos šīs prasības vairs netiek iekļautas. Es domāju, ka jūlijā lielākā daļa MK noteikumu būs grozīti.
Jums pašiem ir loģisks skaidrojums, kādēļ virkne prasību, kuras tagad plānots atcelt, vispār savulaik ir parādījušās? Galu galā par to, ka daudz kas ir pārāk birokrātisks, apkrauts ar dažādiem grūti izprotamiem “papīru darbiem” projektu īstenotāji sūdzas ne pirmo gadu.
A.E. Uz šo nav vienas universālas atbildes. Katrai no šīm prasībām varētu būt bijusi nedaudz atšķirīga pieeja. Droši vien viena daļa no tā ir saistīta ar pārvaldības pieejām, vairāk kontrolēm, pārbaudēm no sadarbības iestāžu puses līdz ar konstatētām nepilnībām vai iepriekš konstatētām problēmām, ka kaut kas nav pietiekami kontrolēts un nav novērsti riski. Tad šīs prasības sāk “apaugt”, attīstīties un iesakņoties. Varbūt problēma ir jau pazudusi un riski novērsti, bet prasība ir palikusi. Tā ir bijusi kaut kāda birokrātiska pieeja būt labākiem, veidot labāku pārvaldību.
No otras puses, ir jāsaprot, ka EK pieeja uzliek zināmus stimulus - komisija no savas puses ir noteikusi nosacījumus, ka valstu pieļaujamo kļūdu līmenis ir jāierobežo, tas nevar būt neierobežots - tas faktiski ir līdz 2% no deklarētajiem izdevumiem. Tas nozīmē, ka deklarējot izdevumus jeb piestādot rēķinus EK, tur nedrīkst būt iekšā izdevumi, kas ir neatbilstoši iepirkumiem, neatbilstoši konkursam, jebkādām citām normatīvo aktu prasībām vai sasniedzamajam rezultātam. Tas nozīmē, ka mašinērija, lai gūtu pārliecību, ka nauda tiek tērēta atbilstoši, ir veidota uz iepriekšējo praksi, gan iekšējo praksi mūsu pašu mājās, gan praksi no EK rekomendācijām, gan Revīzija palātas praksi. Visu šo prakšu kombinācija arī rada stimulu būt atbilstošiem un būt zem 2%. Bet faktiski, arī pārvērtējot līdzšinējo pieeju vēl pirms valdības 4x4 plāna mūsu kļūdas līmenis ir bijis būtiski zem 2%, piemēram, salīdzināšanai citās dalībvalstīs tas ir bijis ap 9% Tas ir devis iespēju mums paskatīties kritiski uz procesu garumu, un kontekstā ar “valdības uzrāviena 4x4” prioritātēm ātrāk un mērķtiecīgāk veikt izmaiņas.
