"Tev jābūt pašam labākajam": 7 pazīmes, ka vecāki pārāk daudz prasa no sava bērna

© MI ģenerēta ilustrācija

Ģimenēs, kurās vecāku pašu vēlmes un lepnums ir pirmajā vietā, bērni bieži vien šķiet īpaši veiksmīgi: viņiem ir lieliskas atzīmes, sportiski sasniegumi, panākumi, diplomi un uzvaras olimpiādēs. No malas tas izskatās pēc pilnīgas laimes — vecāki ir lepni, bet citi viņus apskauž.

Patiesībā šāds bērns ir kā vecāku turpinājums: viņš kļūst par pilnības paraugu un atspoguļo visas savas mātes vai tēva it kā "nevainojamās" īpašības. Viņu sauc par "zelta" bērnu — tā ir atsauce uz sengrieķu mītu par ķēniņu Midasu un viņa zelta pieskārienu: lai ko viņš darītu, viss izdodas, vēsta "DoctorPiter".
Dīvaini, taču, neskatoties uz pastāvīgo apbrīnu, pats bērns nesaprot, kāpēc viņam vajadzētu uzskatīt sevi par īpašu. Viņu slavē nevis par to, kas viņš ir, bet gan par to, kāds viņš izskatās citu acīs: par viņa sasniegumiem, atzīmēm, uzvarām un nevainojamām manierēm. Dziļi sirdī šāds bērns vēlas to pašu, ko visi bērni — tikt mīlēts vienkārši par to, kas viņš ir.

Kā atpazīt "zelta bērnu": septiņas tipiskas pazīmes

Viņam patīk sacensties

"Zelta bērns" dzīvo pēc savas ģimenes stingrajiem noteikumiem un pastāvīgi cenšas uzvarēt. Bieži vien šādās ģimenēs bērni tiek apzināti salīdzināti un nostādīti viens pret otru, veicinot sāncensību. Tā rezultātā bērns izaug pārāk godkārīgs un ir gatavs riskēt tikai tāpēc, lai būtu pirmais. Viņa pārliecība par sevi nebalstās uz iekšējo spēku, bet gan uz citu uzslavām.

Viņam patīk mācīties vairāk nekā citiem klasesbiedriem

"Zelta bērnam" skola ir labākā vieta pasaulē: tā ir vide, kur viņa spējas tiek pamanītas un novērtētas. Viņš jūtas pārliecināts konkurences apstākļos un vienmēr tiek uzskatīts par skolotāju "favorītu".
Klasesbiedri viņu tur par paraugu, taču viņš neizrāda pārākumu un ļauj visiem norakstīt savus mājasdarbus — daļēji aiz patiesas vēlmes palīdzēt, daļēji tāpēc, ka tas ir vēl viens veids, kā pierādīt savas zināšanas.

Noteikumi viņam ir likums

Kamēr lielākā daļa bērnu pretojas kontrolei, "zelta bērns" neapšauba vecāku lēmumus. Viņš ir gatavs atteikties no savām vēlmēm vecāku izvēles dēļ. Taču tur slēpjas nopietna problēma: saskaņā ar Amerikas Psiholoģijas asociācijas datiem šāda pārlieku kontrolējoša audzināšana liedz bērnam iespēju patstāvīgi attīstīties.
Tas galu galā noved pie nopietnām grūtībām kļūt patstāvīgam, kas īpaši izpaužas brīdī, kad bērns pieaugušā vecumā pamet vecāku mājas.

Viņa vaļasprieki pēc vecāku uzskatiem ir "noderīgi"

Videospēles un televīzijas pārraides šeit netiek atbalstītas. "Zelta bērns" izvēlas nodarbes, kas šķiet kā ieguldījums nākotnē: grāmatas, sportu, mūzikas instrumentu spēli, zīmēšanu. Doma ir vienkārša: jebkurai nodarbei ir jādod skaidri redzami rezultāti, pretējā gadījumā laiks tiek izšķiests.

Viņš ir burvīgs un sabiedrisks

Viņš vienmēr ir uzmanības centrā. Viņa saskarsmes prasmes un spēja pārliecināt citus ir ļoti labi attīstījušās, lai gan patiesībā viņš uzticas tikai dažiem cilvēkiem.

Viņš ir ļoti jutīgs pret kritiku

Tā kā bērns ir pieradis uzskatīt sevi par izcilu, jebkurš pārmetums tiek uztverts kā trieciens viņa pašapziņai. Viņš necieš, ja viņu nosoda par vārdiem vai rīcību; pat maigs aizrādījums var izraisīt aizvainojumu, aizkaitinājumu vai vēlmi aizstāvēties.

Viņš ir apsēsts ar pilnību

Tieksme pēc pilnības veidojas jau no mazotnes: drēbēm jābūt tīrām, istabai — nevainojamai un mājasdarbiem — bez kļūdām. Jebkura kļūda rada apjukumu un kaunu, jo tā apdraud perfekto priekšstatu par viņu.

Kas notiek ar "zelta bērnu" pieaugušā vecumā

"Zelta bērna" sindroms nepazūd līdz ar skolas beigšanu; tas turpinās arī pieaugušā vecumā. No malas viss var šķist veiksmīgi: ir atzinība un sasniegumi. Taču aiz šīs ārējās veiksmes bieži vien slēpjas trausla personība, kurai nekad nav bijis laika patiesi pieaugt.
Psiholoģiski un emocionāli “zelta bērns” reti kļūst pilnīgi patstāvīgs. Pieaugot viņam ir grūti saprast, ko viņš pats vēlas, kā arī viņš nespēj parūpēties par sevi un pieņemt patstāvīgus lēmumus, neņemot vērā citu svarīgu cilvēku viedokli.
Šāds bērns bieži vien izaug par savu vecāku kopiju. Viņam tiek uzspiests emocionāli ievainoto pieaugušo skatījums uz dzīvi, un, saņemot visu viņu uzmanību, viņš pārņem vecāku paradumus, kā tikt galā ar trauksmi un uzturēt pašcieņu. Tā rezultātā pieaugušā vecumā viņš var sākt veidot attiecības, izmantojot kontroli, nosodījumu un pārākuma izrādīšanu.

Lasi arī:

Video