“Kā tev šodien gāja skolā?” ir jautājums, ko vecāki uzdod gandrīz automātiski. Un tikpat automātiska bieži ir arī bērna atbilde: “Normāli.” Ja pajautā vēlreiz, seko “nekas īpašs” vai “nezinu”, un saruna ar to arī beidzas.
Tas gan nenozīmē, ka bērns nevēlas ar jums runāt vai ka skolā nekas interesants nav noticis. Iespējams, bērnam vienkārši ir grūti atbildēt uz tik plašu jautājumu. Pēc vairākām skolā pavadītām stundām viņam būtu jāatsauc atmiņā visa diena un pašam jāizvēlas, par ko tieši stāstīt.
Daudz vieglāk ir sākt ar vienu konkrētu notikumu. Tāpēc nākamreiz “Kā gāja skolā?” vietā pamēģiniet pajautāt: “Kas šodien skolā lika tev pasmaidīt?”, raksta “Understood”.
Šāds jautājums neprasa bērnam izstāstīt visu dienu no sākuma līdz beigām. Viņam atliek tikai atcerēties vienu brīdi, kas šķitis jautrs, patīkams vai interesants. Arī bērnu attīstības un mācīšanās eksperti iesaka izmantot konkrētus, atvērtus jautājumus, kas nevar beigties ar vienkāršu “jā” vai “nē”.
Kāpēc jautājums “kā gāja?” bieži nedarbojas?
Pieaugušajam šis jautājums šķiet pilnīgi dabisks, taču bērnam tas var būt pārāk plašs. Skolas dienā notiek desmitiem mazu lietu — stundas, sarunas ar draugiem, starpbrīži, pusdienas, skolotāju komentāri, kaut kas smieklīgs vai, gluži pretēji, nepatīkams.
Ja diena nav bijusi ne īpaši laba, ne slikta, bērnam tiešām var šķist, ka atbildes nav. “Normāli” šajā gadījumā nav obligāti mēģinājums izvairīties no sarunas — tā var būt vienkārši ērtākā atbilde uz ļoti plašu jautājumu.
Arī “Vai skolā viss bija labi?” sarunu īpaši nepalīdz turpināt, jo uz to var atbildēt ar vienu vārdu. Savukārt konkrēts jautājums dod bērnam atskaites punktu, no kura sākt stāstīt.
Eksperti iesaka, piemēram, pajautāt, kas šodien bērnam lika pasmaidīt, kura stunda patika visvairāk, kas bija interesantākais vai grūtākais, vai ar ko viņš pusdienās sēdēja kopā - šādi jautājumi palīdz vecākam uzzināt vairāk par bērna dienu, vienlaikus neradot sajūtu, ka viņš tiek iztaujāts.
Labāk viens konkrēts jautājums nekā vesela iztaujāšana
Ja jautājums par smieklīgāko dienas brīdi nedarbojas, var pamēģināt citu virzienu. Piemēram: “Kas šodien bija visinteresantākais?” vai “Kas šodien bija visgrūtākais?” Var arī pajautāt: “Ar ko tu šodien visvairāk runāji?” vai “Kas šodien pusdienās sēdēja tev blakus?”
Šādi jautājumi ir vērtīgi arī tāpēc, ka tie ļauj pamazām uzzināt vairāk par bērna ikdienu. Piemēram, jautājums par pusdienām vai starpbrīdi var pavisam dabiski atklāt, ar ko bērns skolā draudzējas, ar ko pavada laiku un kā jūtas savā klasē.
Taču svarīgi ir nepārvērst vienu atbildi par nopratināšanu. Ja bērns saka: “Šodien Mārtiņš nokrita no krēsla un visi smējās,” nav nepieciešams uzreiz sekot ar pieciem jautājumiem — kas notika, kāpēc viņš nokrita, ko teica skolotāja un ko darīja pārējie.
Daudz dabiskāk ir vienkārši pajautāt: “Tiešām? Kas tur bija tik smieklīgs?” Un pēc tam ļaut bērnam pašam izlemt, vai viņš vēlas turpināt.
Ja bērnam nepatīk sajūta, ka pieaugušais viņu iztaujā, jautājumu var padarīt arī rotaļīgāku. Piemēram: “Ja tava šodienas skolas diena būtu filma, kura būtu tās labākā aina?” Šāds jautājums var palīdzēt bērnam atsaukt atmiņā konkrētu notikumu, nevis mēģināt īsā laikā apkopot visu dienu.
Sarunai nav obligāti jānotiek uzreiz pēc skolas
Vēl viena svarīga nianse — ne vienmēr labākais brīdis sarunai ir tieši tad, kad bērns iznāk no skolas.
Pēc vairākām stundām bērns var būt noguris, izsalcis vai vienkārši vēlēties kādu brīdi pabūt klusumā. Tāpēc dažkārt saruna daudz labāk aizsākas vēlāk — vakariņu laikā, braucot automašīnā, ejot pastaigā vai kopā kaut ko darot.
Eksperti iesaka izmantot tieši šādus dabiskus brīžus, kad neviens nesteidzas. Tāpat vecākiem var palīdzēt arī dalīšanās ar kaut ko no savas dienas. Ja mamma vai tētis pats pastāsta kādu mazu notikumu — piemēram, kas šodien darbā bijis smieklīgs vai kas nav izdevies — bērnam var būt vieglāk pašam sākt stāstīt par savu dienu.
Ja bērns saka: “Es negribu par to runāt”
Šādā situācijā reizēm labākā atbilde ir vienkārši: “Labi.”
Tas var šķist pretrunīgi - ja vēlamies, lai bērns ar mums runā, kāpēc pārtraukt sarunu? Taču mērķis nav panākt, lai bērns konkrētajā sekundē visu izstāsta, daudz svarīgāk ir radīt sajūtu, ka ar vecākiem drīkst runāt un ka viņš netiks spiests to darīt pēc noteikta grafika.
Var pateikt: “Labi. Ja vēlāk gribēsi par to pastāstīt, es esmu tepat.”
Tas bērnam atstāj iespēju turpināt sarunu, un nereti tieši tad, kad jautājumi beidzas, bērns pēc kāda laika pats sāk stāstīt.
Protams, ja bērns atkārtoti nevēlas iet uz skolu, sāk baidīties no konkrētiem cilvēkiem vai priekšmetiem, kļūst neparasti noslēgts vai stāsta par nopietnām problēmām, ar vienkāršu sarunas tehniku vien nepietiks. Tad ir svarīgi mēģināt noskaidrot, kas notiek, un nepieciešamības gadījumā runāt arī ar skolotāju vai citu speciālistu.
Dažreiz pietiek ar vienu mazu jautājumu
Nav nepieciešams panākt, lai bērns katru vakaru sniedz pilnu atskaiti par savu skolas dienu. Daudz vērtīgākas var būt mazās sarunas, kas veidojas regulāri — par vienu smieklīgu gadījumu, vienu draugu, vienu interesantu stundu vai kaut ko, kas bērnam tajā dienā bijis grūts.
Tāpēc nākamreiz, kad uz “kā gāja skolā?” saņemsiet kārtējo “normāli”, pamēģiniet nevis uzdot vēl piecus jautājumus, bet mainīt pašu jautājumu.
“Kas šodien skolā lika tev pasmaidīt?”
Iespējams, tieši šis mazais jautājums palīdzēs bērnam atvērt durvis uz sarunu, kuru ar plašo “kā gāja?” tā arī neizdevās sākt.
