Strīdi par rotaļlietām, sacensība par vecāku uzmanību, skaļi “tas nav godīgi!” – brāļu un māsu konkurence ir dabiska ģimenes dzīves daļa. Taču vecākiem bieži rodas jautājums: vai katrā konfliktā jāiejaucas, vai tomēr ļaut bērniem pašiem atrast risinājumu? Atbilde nav vienkārša, jo ne visi strīdi ir vienādi, saka eksperti no “PsychologyToday.com”.
Psihologi uzsver, ka veselīga konkurence var palīdzēt bērniem attīstīt sociālās prasmes, empātiju un konfliktu risināšanas spējas. Tomēr pastāv robeža, aiz kuras konflikts vairs nav attīstošs, bet kļūst kaitīgs.
Kāpēc konkurence vispār rodas
Konkurence starp brāļiem un māsām bieži sakņojas uzmanības un taisnīguma izjūtā. Bērni ļoti jūtīgi uztver, vai vecāki pret visiem izturas vienādi. Pat nelielas atšķirības - piemēram, ilgāka pasaka vienam vai maigāks tonis otram - var tikt uztvertas kā netaisnība.
Bērni ģimenē ne tikai veido attiecības ar vecākiem, bet arī nepārtraukti salīdzina sevi ar brāli vai māsu, meklējot savu vietu un identitāti. Tieši šī salīdzināšana bieži ir konfliktu pamatā.
Kad labāk neiejaukties
Ir situācijas, kad vecākiem apzināti jāatkāpjas.
Ja konflikts ir par sīkumiem, nav fiziskas agresijas un abi bērni spēj paust savu viedokli, iejaukšanās var pat traucēt. Šādos gadījumos bērni mācās sarunāties, rast kompromisu un aizstāvēt sevi. Ja vecāki vienmēr kļūst par “tiesnesi”, bērni neattīsta savas konfliktu risināšanas prasmes.
Tāpat nevajadzētu steigties noskaidrot “vainīgo”. Lomu sadalījums ģimenē bieži ir mainīgs, un viens bērns ne vienmēr ir agresors, bet otrs - upuris.
Kad iejaukšanās ir nepieciešama
Ir skaidras robežas, kurās vecāka klātbūtne ir obligāta.
Ja konflikts kļūst fizisks, ja tiek pazemots vai sistemātiski apspiests viens bērns, ja redzama emocionāla vardarbība vai ilgstoša nevienlīdzība - tā vairs nav veselīga konkurence. Šādās situācijās svarīgi ne tikai apturēt konfliktu, bet arī runāt par emocijām un noteikt skaidras robežas.
Iejaukšanās nepieciešama arī tad, ja viens no bērniem regulāri tiek nostādīts “mazāk spējīgā” vai “problemātiskā” lomā. Ilgtermiņā tas var ietekmēt pašvērtējumu.
Ko darīt, lai konkurence nekļūtu postoša
Svarīgi ir veidot individuālu laiku ar katru bērnu atsevišķi. Pat 15-20 minūtes dienā bez brāļa vai māsas klātbūtnes var mazināt sacensības sajūtu.
Tāpat ieteicams izvairīties no salīdzinājumiem - pat šķietami nevainīgiem. Frāzes kā “skaties, cik tava māsa ātri sakārtoja” var pastiprināt spriedzi bērnu attiecībās.
Vērtīgi ir arī mācīt emociju nosaukšanu: “Es redzu, ka tu esi dusmīgs, jo gribēji spēlēties ar to rotaļlietu.” Šāda pieeja palīdz bērnam saprast, kas ar viņu notiek, nevis tikai dzirdēt aizrādījumu.
Konflikts nav neveiksme
Pilnīga harmonija starp brāļiem un māsām nav reālistisks mērķis - ikdienas konflikti ir daļa no attiecību veidošanas. Svarīgākais nav panākt, lai bērni nekad nestrīdas, bet iemācīt viņiem, kā strīdēties droši un cieņpilni.
Brāļu un māsu konkurence var kļūt par vērtīgu mācību lauku - ja vecāki spēj atšķirt brīdi, kad jāatkāpjas, no brīža, kad jāiejaucas ar skaidrām robežām un mierīgu klātbūtni.
