Ikdienā mēs netieši pasakām ļoti daudz - gan ar vārdiem, gan starp rindām. Pieaugušie ir iemācījušies saprast dažādus izteicienus, ironiju vai metaforas, jo mūsu smadzenes ir pieradušas pie konteksta, valodas niansēm un iepriekšējās pieredzes, savukārt bērnu smadzenes darbojas citādi - tās uztver runāto galvenokārt burtiski. Tas nozīmē, ka frāzes, ko mēs sakām nejauši, var viņos radīt neskaidrību, satraukumu vai pārpratumus, skaidro eksperti no “Very Well Mind”.
Psihologi atgādina, ka bērni valodu apstrādā lokāli un tieši - tas ir iemesls, kāpēc figurāla valoda vai ironija var viņiem būt nesaprotama vai pat biedējoša.
“Netaisi tādu seju!”
Pieaugušie to saka, domājot par grimasi vai sejas izteiksmēm, it sevišķi, ja bērns ir apbēdināts, sarūgtināts, “uzmetis lūpu”, taču bērns var saprast, ka viņš ar seju kaut ko “nepareizi dara” vai ka viņa emocijas nav pieņemamas.
Ieteikums - saki: “Apstājies uz mirkli un pavēro, kā tava seja mainās, kad tu smaidi vai raudi.”
Tas palīdzēs saprast emociju, nevis nosodīt izteiksmi.
“Es tevi mīlu līdz mēnesim un vēl tālāk!”
Romantisks vai rotaļīgs izteiciens, bet bērns var piedzīvot to kā reālu attāluma mēru, nevis emociju simbolu. Bērniem ir zināšana par “līdz mājai”, “līdz dārzam” - bet “līdz mēnesim” var tikt saprasts ļoti burtiski vai haotiski.
Ieteikums - izmanto reālākus salīdzinājumus, piemēram: “Es tevi mīlu tikpat ļoti, cik tu mīli saldējumu.”
“Nedari tā, būs slikti”!”
Pieaugušie runā metaforiski - ar to cenšoties pasargāt bērnu no nelaimes vai brīdinot par iespējamām rīcības sekām, taču bērns to uztver burtiski un tajā pašā laikā nesaprot, kas tieši būs slikti?
Ieteikums - sakiet konkrēti, piemēram, “ja kāpsi uz krēsla, vari nokrist” vai “ja darīsi pāri māsai, es dusmošos”.
Konkrēti vārdi sniedz skaidrību.
“Tagad nē, pagaidi, man nav laika!”
Pieaugušie šo frāzi lieto, lai pateiktu, ka šobrīd nav īstais brīdis, bet bērns to var uztvert kā sodu vai aizliegumu runāt par kaut ko viņam svarīgu.
Ieteikums - saki: “Tagad par to nerunāsim, bet tev būs iespēja pastāstīt vēlāk.”
Tas atstāj telpu sarunai, nevis “aizver durvis”.
“Uzvedies labi, esi jauks!”
Pieaugušie šo frāzi lieto kā vispārīgu audzināšanas norādi. Bet bērns var saprast to kā konkrētu uzvedības standartu, kas var iedzīt bērnu kompleksos par to, vai viņš ir pietiekami labs?
Ieteikums - pirms situācijām pārrunājiet, kas tieši no bērna tiek sagaidīts. Pateikt pieaugušajam “labdien”, uzvesties klusi koncerta laikā utt. Tas sniegs konkrētas norādes un izpratni par to, kas no bērna tiek sagaidīts.
Bērnu smadzenes attīstās pakāpeniski. Sākumā tās uztver valodu tieši: teikumu kā konkrētu rīcību, nevis metaforu vai emociju nianses. Ironija, humoristiski salīdzinājumi un abstrakts jēdziens bērnam bieži šķiet nepamatots vai neizprotams.
Pētījumi rāda, ka figurāla valoda un ironija sāk tikt saprasta tikai ar vecumu un valodas praksi - un tas prasa laiku un kontekstu.
Vienkārši vārdi, skaidra nozīme - jo mazāks vecums, jo tiešāka interpretācija.
Konkrētas darbības vietā vispārīgi padomi - “sašķiro rotaļlietas” ir labāk nekā “esi kārtīgs”.
Atgriezeniskā saikne - pajautā bērnam: “Ko tu ar to saproti?”
Skaidra valoda, bez pieņēmumiem - izvairies no ironijas, runājot ar maziem bērniem.
Tas, ko pieaugušie saka “nepiedomājot”, bērns var saprast ļoti konkrēti, reāli un tieši un reizēm pat satraukties vai pieņemt to kā uzvedības prasību vai brīdinājumu. Izmantojot skaidru un konkrētu valodu, mēs ne tikai labāk komunicējam, bet arī bērnam palīdzam saprast pasauli tādu, kāda tā ir.
Uzziniet arī, kāpēc nekārtīga bērnistaba var būt laba bērna attīstībai.
