“Ko tu tur raudi, nav jau nekas traks.” “Saņemies, tu taču esi liels.” Šādus teikumus esam dzirdējuši visi – reizēm pat neapzinoties, ka ar tiem aizveram durvis uz bērna emocionālo pasauli. Bērni nemācās runāt par emocijām no grāmatām vai lekcijām, viņi to apgūst, vērojot, kā to dara vecāki. Un tieši tāpēc vissvarīgākais ir nevis “mācīt”, bet radīt vidi, kur jūtas drīkst pastāvēt – bez steigas tās “salabot” vai nosodīt, raksta “parents.com”.
Emocijas nav slikta uzvedība
Kad bērns dusmojas, raud vai baidās, mēs bieži reaģējam, domājot par uzvedību, nevis izjūtām. “Kāpēc tu kliedz?” vai “Kāpēc tu tagad tā dari?” - tās ir dabiskas pieaugušo reakcijas, bet bērnam tās nozīmē: “Tavas emocijas ir nepareizas.”
Patiesībā dusmas vai asaras ir signāls - emocija pasaka, ka kaut kas ir svarīgi, bet vēl nav atrisināts. Ja mēs uz brīdi apstājamies un sakām: “Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Gribi pastāstīt, kas tevi sadusmoja?” mēs dodam bērnam valodu, ar kuru viņš var iepazīt pats sevi.
Sāc ar sevi
Bērni jūt mūsu emocijas arī tad, kad mēs tās slēpjam. Ja vecāks nekad nesaka, ka ir noguris, bēdīgs vai uztraucies, bērnam rodas sajūta, ka emocijas ir kaut kas, ko nedrīkst rādīt.
Mierīgi pateikts “Man šodien bija grūta diena, tāpēc esmu mazliet īgns” ir emocionālās inteliģences stunda bez morāles. Tas māca bērnam, ka jūtas nav bīstamas - tās ir cilvēka daļa.
Spēles un stāsti - labākais tilts uz sajūtām
Maziem bērniem palīdz rotaļas: kopā uzzīmējiet emocijas kā krāsainus “mošķus”, kas dzīvo vēderā. Vecākiem bērniem der “emociju dienasgrāmata”, kur vakaros kopā atzīmēt, kā pagājusi diena - ne tikai “labi” vai “slikti”, bet “biju lepns”, “biju pārsteigts”, “biju vientuļš”.
Arī grāmatas un multfilmas var kļūt par sarunas sākumu: “Kā tu domā, kāpēc viņš bija tik bēdīgs?” vai “Ko tu darītu viņa vietā?” Tā bērns mācās saprast emocijas drošā veidā - caur citu pieredzi.
Klausies, nevis labo
Dažkārt bērnam nemaz nevajag padomu - tikai klātbūtni. Mierīga balss un vienkāršs “Es tevi dzirdu” dara vairāk nekā jebkurš pamācījums.
Kad bērns redz, ka viņa sajūtas netiek apstrīdētas, viņš sāk tām uzticēties - un līdz ar to arī tev.
Mazie ikdienas soļi, kas strādā
Runāt par emocijām nav vājuma pazīme - tā ir drošības pazīme, un tieši šī drošība ir tas pamats, uz kura aug pašapziņa, empātija un spēja būt laimīgam pieaugušajam.
Jo bērns, kuram ļauj just, izaug par cilvēku, kurš māk mīlēt.
