Daži suņi nodzīvo vien nepilnus desmit gadus, kamēr citiem izdodas sasniegt pat 20 vai 25 gadu vecumu. Lai gan dzīves ilgumu ietekmē šķirne, ģenētika un aprūpe, zinātnieki atklājuši vēl kādu iespējamu skaidrojumu – izrādās, lielo šķirņu suņiem novecošanās procesi var noritēt straujāk īpašu DNS elementu dēļ.
Kā raksta portāls “HVG”, Arizonas štata universitātes pētnieki analizējuši 894 suņu ģenētisko materiālu, lai noskaidrotu, kāpēc mazo šķirņu suņi parasti dzīvo ilgāk nekā lielie.
Šī sakarība ir diezgan neparasta, jo dzīvnieku pasaulē kopumā bieži novērojama pretēja tendence - lielāki zīdītāji dzīvo ilgāk nekā mazie. Piemēram, peles dzīvo tikai dažus gadus, savukārt ziloņi var sasniegt aptuveni 70 gadu vecumu, bet Grenlandes vaļi - pat 200 gadus.
Tomēr vienas sugas ietvaros šī likumsakarība var mainīties. Suņiem lielākās šķirnes parasti aug straujāk, biežāk saskaras ar vecumu saistītām slimībām un vidēji dzīvo īsāku mūžu.
Pētnieki pievērsās tā dēvētajiem “lēkājošajiem gēniem”
Lai labāk izprastu šo atšķirību, zinātnieki pētīja DNS metilēšanu - procesu, kas regulē gēnu aktivitāti, nemainot pašu DNS struktūru. Šis mehānisms ir viens no svarīgākajiem epigenētiskajiem procesiem, un to izmanto arī kā novecošanās biomarķieri.
Īpašu uzmanību pētnieki pievērsa tā dēvētajiem “lēkājošajiem gēniem” jeb LINE1 elementiem. Tie ir kustīgi DNS fragmenti, kas spēj pārvietoties uz citām genoma vietām vai veidot savas kopijas.
Parasti organismā pastāv mehānismi, kas ierobežo šo elementu aktivitāti. Viens no tiem ir DNS metilēšana. Ja šī kontrole pavājinās, LINE1 elementi var kļūt aktīvāki un potenciāli bojāt ģenētisko materiālu.
Pētījumā konstatēts, ka, suņiem novecojot, metilēšanas līmenis samazinās vairāk nekā 40 procentos no genoma apgabaliem, kas saistīti ar LINE1 elementiem, turklāt šis process dažādiem suņiem norit atšķirīgā ātrumā.
Lielajiem suņiem novecošanās pazīmes var parādīties straujāk
Pētnieki atklājuši, ka lielāka ķermeņa svara suņiem LINE1 elementu metilēšanas zudums notiek ievērojami straujāk. Salīdzinājumā ar mazākiem suņiem lielo šķirņu pārstāvjiem ik gadu novērots aptuveni par 35 procentiem lielāks šīs metilēšanas samazinājums.
Pētījuma līdzautors Bleizs Mariners norādījis, ka tas ir viens no skaidrākajiem molekulārajiem signāliem, kas līdz šim novērots saistībā ar suņu novecošanos.
Pēc pētnieka domām, iegūtie rezultāti liecina, ka lielo šķirņu suņu straujāka novecošanās vismaz daļēji varētu būt saistīta ar organisma spēju pavājināšanos kontrolēt šos “lēkājošos gēnus”.
Vai atklājums palīdzēs pagarināt suņu un cilvēku mūžu?
Zinātnieki pieļauj, ka šis mehānisms varētu būt nozīmīgs ne tikai suņiem, bet arī citiem zīdītājiem, tostarp cilvēkiem.
Ja turpmākie pētījumi apstiprinās, ka LINE1 elementu aktivitātei ir būtiska nozīme novecošanās procesā, nākotnē varētu tikt izstrādātas terapijas, kas palīdzētu kontrolēt šo ģenētisko elementu darbību.
Pagaidām gan pētnieki uzsver, ka nepieciešami papildu pētījumi, lai pierādītu tiešu cēloņsakarību, un atklājums vēl nenozīmē, ka zinātnieki ir atraduši veidu, kā pagarināt suņu dzīvi.
Tikmēr suņa dzīves ilgumu joprojām ietekmē vairāki faktori - ģenētika, šķirne, ķermeņa izmērs, veselības stāvoklis, uzturs un ikdienas aprūpe.
