Aukstā kara laikā ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) meklēja arvien neparastākus veidus, kā iegūt informāciju. Iespējams, viena no dīvainākajām idejām bija izmantot kaķus kā slepenas noklausīšanās ierīces. Ar stāstu dalās “IFL Science”.
CIP 1960. gados izveidoja projektu ar nosaukumu „Acoustic Kitty“ jeb „Akustiskais kaķēns“. Plāns bija vienkāršs, vismaz uz papīra: aprīkot kaķi ar miniatūru noklausīšanās tehniku un ļaut tam nemanāmi pietuvoties cilvēkiem, kuru sarunas amerikāņu izlūkdienestam bija nepieciešams noklausīties.
CIP speciālisti patiešām izveidoja tehnisko aprīkojumu, kas bija paredzēts ievietošanai dzīvnieka ķermenī.
Kaķa ausī tika ievietots neliels mikrofons, zem ādas novietots radio raidītājs, bet antena tika paslēpta dzīvnieka kažokā. Mērķis bija panākt, lai kaķis izskatītos pilnīgi parasts un apkārtējiem nerastos nekādas aizdomas.
Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka lielākā problēma nav tehnoloģija - problēma ir pats kaķis.
CIP pārstāvis vēlāk skaidroja, ka kaķa kustības bija ļoti grūti kontrolēt. Dzīvnieku varēja apmācīt veikt noteiktus uzdevumus un pārvietoties nelielos attālumos, taču nebija iespējams garantēt, ka tas konkrētajā brīdī dosies tieši tur, kur nepieciešams izlūkdienestam.
Arī kaķu uzvedība izrādījās pilnīgi nesavienojama ar slepenas izlūkošanas operācijas prasībām. Cilvēkam nepieciešams, lai aģents noteiktā brīdī dotos uz konkrētu vietu, apsēstos tur un gaidītu. Kaķis savukārt var pēkšņi nolemt doties citā virzienā, pievērst uzmanību citam dzīvniekam vai vienkārši aiziet prom.
Atslepenotie CIP dokumenti vēlāk apstiprināja, ka, lai arī kaķus patiešām bija iespējams apmācīt pārvietoties noteiktos virzienos un nelielos attālumos, tomēr reālai izlūkošanas operācijai šāda kontroles pakāpe nebija pietiekama.
Leģendārais pirmais uzdevums
Tieši šeit sākas slavenākais stāsts par „Acoustic Kitty“. Saskaņā ar bijušā CIP darbinieka Viktora Marketi stāstīto pirmajā izmēģinājuma operācijā kaķim vajadzēja noklausīties divu vīriešu sarunu parkā.
Kaķi aizveda uz vietu, kur atradās paredzētie sarunas dalībnieki, un palaida brīvībā. Taču dzīvnieks līdz mērķim tā arī nenokļuva — saskaņā ar Marketi versiju kaķi gandrīz uzreiz notrieca taksometrs.
Šis stāsts gadu gaitā kļuvis par vienu no slavenākajām anekdotēm par CIP neveiksmēm.
Tomēr ir kāda būtiska nianse: CIP šo versiju par kaķa bojāeju ir noliedzis, tāpēc nevaram droši apgalvot, ka dzīvnieks patiešām gāja bojā tieši šādā veidā. Skaidrs ir kas cits - projekts praktiskā ziņā nebija pietiekami efektīvs, lai to izmantotu īstās izlūkošanas operācijās.
Lai gan tehniski izdevās izveidot aprīkojumu un dzīvniekus zināmā mērā apmācīt, CIP secināja, ka kaķu uzvedību nav iespējams pietiekami droši kontrolēt, un 1967. gadā atslepenotā dokumentā secināts, ka kaķus var apmācīt veikt noteiktus uzdevumus, taču programma neatbilda izlūkošanas dienesta praktiskajām vajadzībām. Projekts „Acoustic Kitty“ tika slēgts.
Kaķi nebija vienīgie „spiegi“
CIP Aukstā kara laikā eksperimentēja arī ar citiem dzīvniekiem - viens no interesantākajiem piemēriem bija delfīni.
Projektā „OXYGAS“ tika pētīta iespēja izmantot delfīnus, lai tie atpazītu laivas, tuvotos tām ostās un nogādātu noteiktas ierīces līdz izvēlētajiem mērķiem. Tika pētīta arī iespēja izmantot dzīvniekus priekšmetu meklēšanai zem ūdens.
Atšķirībā no kaķu projekta šis eksperiments attīstījās daudz tālāk, lai gan arī tam bija nopietni ierobežojumi. 1970. gadā CIP pārtrauca programmas finansēšanu, un darbu ar delfīniem turpināja ASV militārie dienesti.
Šim eksperimentam ir arī daudz nopietnāka puse - dzīvnieku ētikas eksperts Džošs Milbērns norādījis, ka kaķu izmantošana izlūkošanai potenciāli varētu apdraudēt ne tikai konkrētos apmācītos dzīvniekus, bet arī parastus kaķus.
Ja sabiedrībā rastos aizdomas, ka kaķi var tikt izmantoti slepenai novērošanai, cilvēki varētu sākt uztvert dzīvniekus ar aizdomām vai pat uzskatīt tos par likumīgiem militāriem mērķiem.
Galu galā CIP nācās atzīt to, ko kaķu saimnieki, visticamāk, būtu varējuši pateikt jau projekta sākumā: kaķim var iemācīt daudz ko, taču likt viņam izpildīt pavēli tieši tajā brīdī, kad tas nepieciešams cilvēkam, ir pavisam cita lieta.
„Acoustic Kitty“ palika vēsturē kā viens no neparastākajiem Aukstā kara izlūkošanas eksperimentiem — un reizē kā lielisks piemērs tam, ka pat miljoniem dolāru vērta tehnoloģija neko daudz nepalīdz, ja slepenais aģents vienkārši nolemj darīt to, ko vēlas pats.
Kāpēc kaķi tik ļoti mīl kartona kastes?
