Šobrīd tik populārā “Slow living” jeb lēnā dzīve bieži asociējas ar laukiem, jūras tuvumu vai mazpilsētu, kur laiks rit citādi. Tur ir klusums, mazāk cilvēku, mazāk steigas. Savukārt pilsēta šķiet pretstats – ātrums, satiksme, grafiki, troksnis un nepārtraukta kustība. Vai lēnā dzīve pilsētā vispār ir iespējama, vai arī tā ir tikai romantiska ideja? Atbildes meklē “BBC”.
Eksperti apgalvo - dzīves ritējuma lēnums nav saistīts ar ģeogrāfiju, bet gan ar tempu, kuru izvēlamies paši sev.
Pilsētas ritms un iekšējais ātrums
Pilsēta pati par sevi nav steidzīga. Steidzīgi esam mēs - ar pārpildītiem kalendāriem, nepārtrauktu ziņu plūsmu un sajūtu, ka vienmēr kaut kur jāpaspēj. Ārējais temps kļūst par iekšējo. Mēs ejam ātrāk, runājam ātrāk, pat atpūšamies ātrāk.
Lēnā dzīve pilsētā sākas ar spēju atdalīt ārējo kustību no iekšējā stāvokļa. Tu vari atrasties metro vai sastrēgumā un vienlaikus nejust iekšēju spriedzi. Tas prasa apzinātību, bet tas ir iespējams.
Nevis darīt mazāk, bet darīt citādi
Bieži lēnā dzīve tiek pārprasta kā mazāka produktivitāte, taču lēnās dzīves filosofija neslēpjas slinkumā un tā neliek atteikties no ambīcijām - tā paredz izvēli nedzīvot nepārtrauktā reaģēšanas režīmā.
Tas var nozīmēt vienu lietu vienlaikus, nevis piecas paralēli. Tas var nozīmēt apzinātu pusdienu pauzi bez telefona. Tas var nozīmēt vakaru bez plāna - bez nepieciešamības “produktīvi atpūsties”.
Saskaņā ar psihologu publikācijām par hronisku stresu, tieši nepārtraukta steiga un multitaskings pastiprina nervu sistēmas spriedzi, pat ja objektīvais darba apjoms nav liels. Lēnāka pieeja uzdevumiem var samazināt šo fonu bez būtiskām izmaiņām grafikā.
Mikrolēnums ikdienā
Pilsētā viss notiek ātri, taču lēnums var dzīvot sīkumos. Lēnāka rīta kafija, pat ja tā ilgst tikai desmit minūtes. Pastaiga, izkāpjot vienu pieturu agrāk. Ieradums nelūkoties telefonā, tiklīdz rodas brīva minūte.
Šie mikromirkļi neizmaina pilsētas tempu, bet tie maina attiecības ar to. Tie atgādina, ka ne viss jāpiepilda ar informāciju vai darbību, un ka “tukša” minūte nav zaudēts laiks.
Robežas kā lēnās dzīves pamats
Pilsētā pieejams gandrīz viss - pasākumi, tikšanās, iespējas, piedāvājumi. Tieši pārpilnība rada sajūtu, ka jābūt klāt visur, kamēr lēnā dzīve prasa izvēli nepiedalīties visā.
Tas var nozīmēt retākus sociālos pasākumus, mazāk spontānu “ieskriešu tikai uz stundiņu”; skaidrāku darba un privātās dzīves robežu. Nevis tāpēc, ka negribas cilvēkus, bet tāpēc, ka vēlamies saglabāt enerģiju!
Lēnā dzīve pilsētā bieži sākas ar vienkāršu jautājumu: vai es to daru tāpēc, ka vēlos, vai tāpēc, ka šķiet - tā vajag?
Iekšējais klusums trokšņa vidū
Pilsēta nav klusa, taču iekšējais klusums nav atkarīgs no decibeliem, bet gan no spējas nepārslogot sevi ar papildu troksni - ar pārlieku ziņu patēriņu, bezgalīgu salīdzināšanos, nepārtrauktu plānošanu.
Dažkārt lēnā dzīve pilsētā izskatās pavisam vienkārši: vakars mājās bez fona televīzijas, viena saruna, nevis piecas paralēlas čata logā, apzināta atpūta bez sajūtas, ka tūlīt jāķeras klāt nākamajam uzdevumam.
Lēnā dzīve pilsētā nav ideāla ainava ar velosipēdu un saulrietu uz tilta, bet gan izvēle nepārvērst ārējo ātrumu par iekšēju spriedzi. Pilsēta var būt dinamiska, bet tu vari palikt mierīgs, esot tās centrā.
Varbūt jautājums nav, vai lēnā dzīve pilsētā ir iespējama, bet gan - vai mēs ļaujam sev palēnināties, pat ja apkārt viss kustas ātri?
Reizēm pietiek ar vienu apzinātu, nesteidzīgu brīdi, lai atgūtu sajūtu, ka laiks nepieder tikai grafikam - tas pieder arī tev.
