Mēs daudz runājam par minimālismu mājās – mazāk lietu, mazāk haosa, vairāk gaisa. Taču reti aizdomājamies, cik ļoti pārpildīta mēdz būt mūsu emocionālā telpa. Kalendārs ir pilns, ziņapmaiņa nepārtrūkst, sarunas turpinās pat tad, kad tās sen vairs neko nedod. Mēs atbildam pieklājības pēc, piekrītam pienākuma dēļ un turpinām diskusijas, kuras patiesībā sen gribējām beigt.
Emocionālais minimālisms nav aukstums vai distancēšanās, bet gan apzināts lēmums nepārpildīt savu iekšējo telpu ar to, kas iztukšo. Kā ieviest to arī savā dzīvē? Māca “Psychology Today”.
Kad dzīve kļūst emocionāli pārāk skaļa
Emocionālais nogurums ne vienmēr izskatās dramatisks - itin bieži tas ir kluss un nemanāms. Tu jūties izsmelts pēc tikšanās, lai gan objektīvi viss bija “normāli”. Tu atkārto galvā sarunu, kas notika vakar, un domā, ko vajadzēja pateikt citādi. Tu piekrīti vēl vienam pienākumam, jo negribas kādu pievilt, un tikai vēlāk saproti, ka esi sev atņēmis pēdējo brīvo vakaru.
Rezultāts - emocionālās enerģijas izšķērdēšana.
Ne katra saruna ir jāturpina
Mēs esam pieraduši domāt, ka viss ir jāizrunā līdz galam, taču realitātē ir sarunas, kas atkārtojas bez rezultāta, un tās nekļūst dziļākas, tās vienkārši kļūst nogurdinošākas.
Emocionālais minimalisms šādā situācijā nozīmē apzinātu izvēli nepagarināt to, kas neved uz risinājumu. Dažkārt robeža ir veselīgāka par vēl vienu argumentu, un ir atļauts pateikt, ka šobrīd nevēlies šo tēmu turpināt, ir arī atļauts klusēt, ja jūti, ka diskusija noved pie spēku izsīkuma!
Atteikšanās bez vainas sajūtas
Liela daļa emocionālā trokšņa rodas no vēlmes būt labam cilvēkam. Mēs jaucam laipnību ar pašupurēšanos, pieņemam uzaicinājumus, lai kādu neapbēdinātu; atbildam uz ziņām uzreiz, lai neliktos nepieklājīgi; piekrītam palīdzēt, pat ja iekšēji jau jūtam pretestību.
Taču atteikums nav agresija - tas ir robežas signāls. Vienkāršs “šoreiz nepievienošos” vai “man šobrīd nav resursu šo apspriest” var būt pietiekams - arī bez gariem paskaidrojumiem un bez sevis attaisnošanas.
Kad samazinās pienākumu saraksts, atbrīvojas vieta brīvprātīgai klātbūtnei - un tā vienmēr ir kvalitatīvāka.
Iekšējie dialogi, kas patērē vairāk nekā realitāte
Dažkārt lielākā emocionālā pārslodze notiek nevis ārējās sarunās, bet galvā. Mēs izspēlējam iedomātus konfliktus, analizējam citu reakcijas, piešķiram nozīmi frāzēm, kuras varbūt pat nebija domātas tik nopietni.
Šo iekšējo dialogu pārtraukšana ir viens no svarīgākajiem emocionālā minimālisma soļiem. Pamanīt brīdi, kad doma atkārtojas bez jēgas, un apzināti to apturēt, jo ne katra doma ir jāturpina un ne katrs scenārijs ir jāizdzīvo līdz galam.
Saskaņā ar psihologu teikto, domu atkārtošana galvā bieži pastiprina stresu un trauksmi vairāk nekā pati situācija.
Mazāk sociālā trokšņa, vairāk iekšējā miera
Ne visām attiecībām jābūt vienlīdz intensīvām - ir cilvēki, ar kuriem pietiek ar vieglu, retāku kontaktu. Ir sarunas, kurām nav jāiet dziļumā, un ir digitālā vide, kuru drīkst un pat vajag ierobežot (neskaitāmas “whatsapp” grupas, messenger ziņas utt).
Emocionālais minimalisms nenozīmē izolāciju, bet gan skaidrību - kuras attiecības baro, kuras iztukšo, un cik daudz no sevis esi gatavs tajās ieguldīt. Jo mazāk fonā ir nepārtraukta sociālā stimulācija, jo vairāk vietas paliek klusumam un savas enerģijas atjaunošanai.
Mēs nevaram samazināt visu, kas notiek ārpus mums, taču varam izvēlēties, cik daudz no tā ielaižam sevī. Emocionālajam minimālismam nav jābūt aukstam vai distancētam - tas ir kā apzināta klātbūtne ar mazāk automātiskām reakcijām, mazāk pienākuma sajūtas un iekšējā trokšņa.
Kad iekšējā telpa kļūst plašāka, parādās kas svarīgāks par aktivitāti - miers, jo reizēm vislielākais spēks nav pateikt vēl kaut ko, bet gan izvēlēties nepateikt.
