Zinātniskajā literatūrā ir daudz piemēru par priekšrocībām, ja ģimenē ir mājdzīvnieki. Tomēr jaunākajā pētījumā par mājdzīvnieku ietekmi uz bērnu emocionālo veselību, uzvedības un kognitīvo attīstību zinātnieki negaidīti izdarījuši ne tikai pozitīvus secinājumus.
Nesen tika publicēts raksts žurnālā “BMC Pediatrics”. To sagatavojuši veterinārmedicīnas, medicīnas un psiholoģijas jomas eksperti no vairākām ASV un Lielbritānijas universitātēm.
Viņu datu avots bija “Kids of the '90s Project. Tajā kopā ar mātēm bija aptuveni 14 000 bērnu, kas dzimuši no 1991. līdz 1992. gadam Eivonā, bijušajā grāfistē Anglijas dienvidrietumu daļā. Viņi tika novēroti līdz 18 gadu vecumam, raksta Naked-science.
Izmantojot daudzfaktoru regresijas modeļus, kas pielāgoti neskaidriem faktoriem, pētnieki tagad izmantoja iepriekš savākto informāciju, lai izsekotu, kā dažādu mājdzīvnieku, tostarp kaķu, suņu, grauzēju un citu klātbūtne ģimenēs ietekmēja bērnu emocionālo stāvokli, uzvedību, garīgo attīstību, bērnu runu prasmes un izglītības sasniegumus.
Izrādījās, ka starp bērniem līdz 15 gadu vecumam visizplatītākie mājdzīvnieki bija kaķi, bet vecākā pusaudža gados pirmajā vietā ierindojās suņi. Mājdzīvnieka īpašums bija saistīts ar labāku neverbālo komunikāciju divus gadus veciem bērniem un labāku runu piecus gadus veciem bērniem.
Suņa klātbūtne ģimenē pozitīvi ietekmēja arī lasītprasmi skolas vecumā. Iepriekšējie novērojumi arī liecina, ka dzīvnieki var uzlabot bērnu valodas prasmes.
Tomēr pretēji plaši izplatītam uzskatam un citu pētījumu rezultātiem, zinātnieki nav atklājuši būtisku ieguvumu no dzīvnieku turēšanas bērnu emocionālajai un kognitīvajai attīstībai, kā arī viņu mācībām. Turklāt mājdzīvnieku īpašumtiesības bija konsekventi saistītas ar zemāku sniegumu vairākos priekšmetos, piemēram, matemātikā, angļu valodā un dabaszinātnēs.
Turklāt 8 gadus veciem bērniem, kuriem mājās bija mājdzīvnieki, bija mazāka iespēja, ka viņiem bija augsts skolas spēju pašvērtējums. Tomēr zinātnieki atturējās izdarīt galīgus secinājumus, norādot, ka rezultāti prasa papildu pētījumus.
Analīze atklāja, ka nelielam skaitam bērnu, kas dzīvoja kopā ar četrkājainajiem pavadoņiem, bija dažas uzvedības problēmas, piemēram, hiperaktivitāte trīs gadu vecumā. Autori atzina, ka var būt pretēja cēloņsakarība: bērnu ar attīstības traucējumiem vecākiem bieži ir mājdzīvnieki, kas atbalsta bērnu.
Iepriekš Rietumaustrālijas universitātes zinātnieku grupa konstatēja, ka ģimenēs ar suņiem bērnu emocionālais stāvoklis un sociālās prasmes ir daudz labākas nekā tiem, kuri aug bez četrkājainajiem draugiem tuvumā. Turklāt šīs pašas augstskolas speciālisti citā pētījumā konstatēja ikdienas fizisko aktivitāšu lēcienu bērniem, kur ģimenē pētījuma laikā tika pie suņa.
