3.lapa
Viņš neredz to, ko redzam mēs, taču dzird to, ko mums nav lemts sadzirdēt. Kopš dzimšanas aklais japāņu mūziķis Nobujuki Cudziji ir izcīnījis zelta medaļu Vena Klaiberna Starptautiskajā pianistu konkursā un noslēdzis ekskluzīvo līgumu ar ierakstu kompāniju “Deutsche Grammophon”.
Piektdien, 1. maijā, viņš pirmoreiz sniegs koncertu Latvijā - Nacionālā teātra Lielajā zālē.
Nobu pirmos soļus mūzikā viņa māmiņa Icuko vēlāk aprakstīs grāmatā “Nobu cantabile”. Īsi atstāstot galveno, tā bija laime - izrādījās, ka sīkajam puisēnam ar, kā mēdz sacīt mūsdienās, ierobežotām spējām patiesībā tās ir neierobežotas. Acīmredzams un kolosāls talants. Viņa veiksme bija mīloši un gādīgi vecāki, pedagogs, kurš izveidoja savu unikālo apmācības metodi - ļoti ļoti sarežģītu, toties iedarbīgu. Un jau septiņu gadu vecumā Nobujuki (japāniski zēna vārds nozīmē “laimi, kura nenovērsīsies”) iegūst galveno balvu visas Japānas konkursā akliem mūziķiem, 10 gadu vecumā uzstājas debijas koncertā ar “Osaka Century Orchestra”, vēl pēc pāris gadiem sniedz solokoncertus slavenajās Santori un Kārnegija zālēs, dodas viesturnejās pa Ziemeļameriku un Eiropu, bet 2005. gadā, būdams vien 17 gadu vecs, iekļūst tik nopietnā un sarežģītā Starptautiskā Šopēna konkursa pusfinālā.
Pabeidzis vidusskolu neredzīgajiem, Nobujuki Cudziji spēra izlēmīgu soli - vispārējās konkurences kārtībā iestājās Ueno Gakuena Mūzikas universitātē Tokijā. Viņš nevēlējās saņemt atlaides “slimības dēļ”.
Vēl joprojām vienīgā atšķirība starp viņu un citiem pianistiem ir tā, ka Nobu uz skatuves uzved pavadonis, kurš palīdz mūziķim arī aiziet no tās pēc uzstāšanās.
Taču tā izskatās no malas. Patiesībā Nobujuki Cudziji dzīve ar klavierspēli nav nedz vienkārša, nedz parasta.
Savu ārkārtīgi sarežģīto repertuāru viņš apgūst nevis pēc aklo nošu raksta, bet ar asistentu palīdzību: saskalda skaņdarbu sīkos fragmentos, atkārtojot un iegaumējot burtiski katru takti katrai rokai atsevišķi.
Viņš jūt, kur ir katrs taustiņš, jo klavieres viņam kļuvušas par uzticamu paša ķermeņa daļu. Viņš saspēlējas ar orķestriem, neredzot diriģentu, bet paļaujoties uz savu personīgo orientieru sistēmu - tajā ietilpst, piemēram, elpošana. Un vēl izmanto tulku pakalpojumus - jo viņa muzikālā atmiņa ir fenomenāla, bet tā atmiņas daļa, kas atbildīga par svešvalodu apguvi, ir nedaudz pievīlusi.
Tas nebūt netraucē Nobujuki sniegt no 80 līdz 100 koncertiem gadā, un 40% no tiem - ārpus dzimtās Japānas. Ceļot viņam patīk: Cudziji brīnišķīgi izdodas sadarboties ar Londonas un BBC filharmoniķiem, Sietlas un Baltimoras simfoniskajiem orķestriem, “La Scala” Filharmonisko orķestri un Minhenes Simfonisko orķestri, viņu aicina uzstāties “BBC Proms” Karaliskajā Alberta zālē Londonā, Amsterdamas “Concertgebow” un Berlīnes filharmonijā, Bostonā un Vašingtonā, Parīzes Elizejas lauku teātrī, Seulā un Honkongā, Aspenas un Ravīnijas festivālos - un protams, ka viņš spēlē ar visiem ievērojamākajiem Japānas orķestriem: tostarp NHK simfonisko, Jomiuri Japānas simfonisko, Tokijas simfonisko, Japānas filharmonisko orķestri un “Orchestra Ensemble Kanazawa”.
Nereti viņa priekšnesums liek riesties gaiša prieka asarām gan skatītāju, gan skatuves kolēģu acīs.
Vens Klaiberns sacījis, ka Cudziji spēle spēj dziedināt - šie vārdi izskan arī Pītera Rozena dokumentālajā filmā “Pieskaroties skaņai: Nobujuki Cudziji neticamais ceļojums” (2014).
Tagad Nobujuki Cudziji ir 37 gadus vecs. Viņa fanu armija ir plaša un starptautiska, bet paša mājās viņš ir varoņa godā. Stāvovācijas vainago praktiski katru viņa uzstāšanos. Līgums ar “Deutsche Grammophon" vairojis mūziķa popularitāti. Nobu pirmais albums “dzeltenā leibla” paspārnē bija veltīts Bēthovenam, otrais - Čaikovskim un Rahmaņinovam; jāpiebilst, ka viņš arvien biežāk un sekmīgāk komponē arī pats - Cudziji mūzika dzirdama vairākās spēlfilmās un dokumentālajā kino.
Tomēr pagaidām galvenā japāņu mūziķa dzīvē ir izpildītājmāksla. Pianistu Nobujuki Cudziji izceļ izsmalcinātas spēles nianses un pārdomātība, kolosāla virtuozitāte un savpatns rokraksts, kas ne brīdi neapstrīd stilistisku precizitāti. Un klausītājus tas valdzina nebūt ne mazāk kā viņa satriecošā biogrāfija.
