4.lapa
Svētdien, 8. februārī, plkst. 12.00 Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs aicina pievienoties literatūras pētniecei Ingunai Daukstei-Silasproģei, kura interesentus vedīs nelielā literārā pastaigā pa autora Gunara Janovska bērnības vietām.
Tikšanās vieta: plkst. 12.00 pie kafejnīcas “Ezītis Miglā” (Slokas ielā 17, Slokas un Kalnciema ielu krustojumā).
Pastaigas galamērķis: Kalnciema iela 21 - autora kādreizējā dzīvesvieta. Tagad namā dzīvo rakstnieks Osvalds Zebris, kurš papildinās pētnieces stāstījumu ar iespaidiem par autora dzīvi un daiļradi.
Zīmīgi piebilst, ka Daukste-Silasproģe un Zebris jau agrāk pievērsušies Janovska personības izpētei un apcerei - tapa divas grāmatas par nozīmīgo trimdas rakstnieku.
Lai godinātu Janovska piemiņu, abi autori atkal apvienojušies, lai sniegtu īsu ieskatu viņa dzīves agrajos gados.
Pasākuma izskaņā plānots īpašs notikums - pie rakstnieka kādreizējās mītnes tiks uzstādīta piemiņas plāksne. Pasākuma noslēgumā tiks pasniegta tēja, lai dalībnieki spētu sasildīties pēc pastaigas aukstajā februāra gaisā.
Gunars Janovskis (1916-2000) bija viens no ievērojamākajiem trimdas latviešu rakstniekiem. Dzimis Helsinkos, Somijā, trīs gadu vecumā ar ģimeni atgriezās Latvijā, dzīvoja Liepājā un pēc tam pārvācās uz Rīgu. Studēja klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē, vēlāk, pēc Padomju okupācijas, turpināja studijas Bonnas Universitātē Vācijā. 1947. gadā, Gunara Janovska ceļš veda uz Lielbritāniju - tur viņš uzsāka dzīvi zemnieku saimniecībā netālu no Notinghemas. Rakstīt sāk gaužām vēlu. Gunara Janovska talants manifestējies radošā darbībā tikai trimdas gados. Autors nodarbojies arī ar citiem mākslas veidiem - gleznojis, ilustrējis pats savus literāros darbus, aktīvi piedalījies arī kora “Mežezers” darbībā.
Kritiķu vērtējumā Gunars Janovskis atainots kā viens no spēcīgākajiem latviešu prozaiķiem. Viņa darbi ir piezemēti, ieturēti realitātes robežās, taču piesātināti ar bagātiem raksturiem un trāpīgu trimdas problemātiku.
Pats autors par saviem darbiem reiz teicis: “[..] mans rakstības veids ir gaužām veclaicīgs un nemoderns…” Iespējams, tieši Gunara Janovska dzelžainā paškritika un milzīgā pietāte pret darbu ir tā, kas viņu īpaši izceļ trimdas rakstnieku vidū.
