5.lapa
Svinot režisora Arvīda Krieva 80. jubileju, Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv izveidota filmu kolekcija, kas izceļ režisora nozīmīgākās filmas pusgadsimtu garajā radošās darbības laikā.
Sešas pilnmetrāžas spēlfilmas (1981-2011), divas studiju gadu spēles īsfilmas (1978,1979) un astoņas dokumentālās filmas (1974-2018) - filmu kolekcija pieejama bez maksas visā Latvijā.
Kinorežisors Arvīds Krievs (attēlā) Latvijas kino vēsturē iezīmējas kā viens no īpatnējākiem, radoši nepieradinātākajiem režisoriem, kolēģu profesionāļu uzmanību izpelnījās jau viņa pirmās dokumentālās filmas un studiju darbi, tāpēc šī jubilejas kolekcija sākas ar 20. gadsimta 70. gadu īsfilmām.
Jauns režisors bez speciālas kinoizglītības tolaik varēja tikt vienīgi pie mācību filmu un pasūtījuma filmu veidošanas, bet Arvīds Krievs pierādīja, ka arī šajā šķietami ierobežotajā teritorijā iespējams sasniegt mākslinieciski augstvērtīgu līmeni.
Viņa dokumentālās īsfilmas “Pūra lāde” (1974) un “Daba”(1976) izpelnījās pat starptautisku novērtējumu - tā šobrīd varam dēvēt atzinību toreizējās Vissavienības kinofestivālos.
Latvijas kultūras vēsturē šīs filmas iezīmīgas arī ar to, ka tieši 1974. gadā ar filmu "Pūra lāde" sākās režisora Arvīda Krieva sadarbība ar komponistu Mārtiņu Braunu.
Viena no pirmajām spilgtajām virsotnēm šajā sadarbībā ir Viļa Plūdona daiļradei veltītā mācību filma “Uz saulaino tāli” (1978), kur nesen dibinātā ansambļa “Sīpoli” izpildījumā pirmoreiz atskan vēlāk leģendārā Mārtiņa Brauna dziesma “Daugaviņa”.
Kā simbolisks rezumējums šai režisora un komponista sadarbībai ilgu gadu garumā ir dokumentālā filma “Kamēr tu šo dzīvi spēlē” (2018), Arvīda Krieva pagaidām jaunākā filma, kuras stāstu veido arī fragmenti no Arvīda Krieva filmām ar Mārtiņa Brauna mūziku, un šajā jubilejas kolekcijā katru no citētajām filmām var noskatīties arī visā pilnībā.
Rīgas kinostudijā Arvīds Krievs ienāca, var teikt, vispamatīgākajā veidā, kopš 1964. gada praktiskā darbā apgūstot dažādas filmēšanas laukumā nepieciešamas profesijas, bet tālākajam darbam tomēr bija nepieciešama arī oficiāla izglītība, un jaunais censonis 1977. gadā iestājās Augstākajos scenāristu un režisoru kursos Maskavā - tolaik prestižā „profesionālās kvalifikācijas celšanas” iestādē.
Viņa studiju laika īsfilmas uz laikabiedriem atstāja vēl spilgtāku iespaidu - pēc kursa darba “Pasarkans vakariņš” (1978), par kuru kinostudijā ilgi pēc tam klīdušas leģendas, un Rūdolfa Blaumaņa motīvos balstītās diplomdarba īsfilmas “Vainīgais” (1979), kas tika demonstrēta arī plašākam skatītāju lokam, jauno režisoru Arvīdu Krievu ievēroja daudzi un jau tūlīt ļāva ķerties pie pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas, kuras scenārijs tika veidots pēc Zigmunda Skujiņa populārā romāna “Kailums” (1970).
Diemžēl tajos laikos režisora Krieva īpatnējā radošā domāšana nozīmēja mūžīgas nepatikšanas oficiālajās iestādēs, tāpēc filma “Spēle” (1981) tika ilgi mocīta, beigās pat nozīmējot tai „līdzrežisoru” Gunāru Piesi, kura uzdevums bija „savest visu kārtībā” un nogludināt jaunā režisora šķietamo neiederību.
Arvīda Krieva režisora rokrakstam raksturīgā noslēpumainā spriedze spilgti izpaužas divās populārākajās viņa 80. gadu spēlfilmās - krimināldrāmā “Aveņu vīns” (1984), kas savulaik saņēma “Lielā Kristapa” skatītāju balvu, un provokatīvajā perestroikas laikmeta filmā “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987), kas saņēma deviņas Lielā Kristapa profesiju balvas un atklāja Latvijai jaunu kinoaktieri Alvi Hermani.
Viņš spēlē galveno vīriešu lomu arī nākamajā Arvīda Krieva spēlfilmā, pēc Arvīda Griguļa 30. gadu dekadentiskā romāna "Cilvēki dārzā" uzņemtajā melodrāmā “Ievas paradīzes dārzs”(1990).
Ar laika distanci varam spriest, ka režisoram Arvīdam Krievam piemīt sevišķa intuīcija aktieru ieraudzīšanā - spēlfilmā “Man patīk, ka meitene skumst” (2004) viņš atklāja, ka kinoaktiera talants piemīt populārajam mūziķim Mārtiņam Freimanim (attēā), tāpēc nākamajā filmā, vēsturiskajā drāmā “Dancis pa trim” (2011) uzticēja Mārtiņam Freimanim un Kristīnei Nevarauskai dubultlomas, kas savieno divus filmas norises laikus - mūsdienas un attiecību sarežģījumu Otrā pasaules kara laikā.
Arvīdam Krievam radošajā darbībā vienmēr svarīga domubiedru grupa, tāpēc viņš uzturējis ilgstošu sadarbību gan ar saviem īpašajiem aktieriem (arī Rūdolfu Plēpi, Indru Burkovsku, Juri Strengu, Inesi Pabērzu un citiem), gan savu īpašo komponistu Mārtiņu Braunu, un tikpat pamatīgs bija režisora tandēms ar operatoru Dāvi Sīmani senioru - kopš satikšanās 1974. gada “Pūra lādē” Dāvis Sīmanis un Arvīds Krievs gandrīz nav šķīrušies.
Dāvis Sīmanis filmējis 13 filmas no 16 šajā jubilejas kolekcijā iekļautajām un divās no tām ieguldījis tik īpašu darbu, ka titros atzīts arī par scenārija līdzautoru - gan spēlfilmā “Ievas paradīzes dārzs”, gan dokumentālajā filmā “Basi. Ir tāda vieta Kurzemē” (1988), klusinātā un gleznieciskā lauku vasaras ikdienas vērojumā.
Dāvis Sīmanis strādājis arī pie trim jaunāko laiku dokumentālajām filmām šajā kolekcijā - pazīstamās fotomākslinieces portreta “Foto: Inta Ruka” (2003), aktrises Indras Burkovskas plašās dzimtas stāsta “Tēvs, radi, kuļmašīna” (2006) un mūziķa Mārtiņa Freimaņa portretskices “Dzīve kā košums” (2006).
