Vērts apmeklēt: izstādes, festivāls, Baltijas filmu dienas, Ventas balsis, leļļu teātris skolotājiem.
Pieminot kinooperatoru Kalvi Zalcmani (14.12.1940.-6.08.2023.), Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv izveidota viņa uzņemto filmu kolekcija, un katra no šīm filmām ir nozīmīgs elements Latvijas dokumentālā kino vēsturē.
Skatītājiem visā Latvijā pieejami 9 kinodarbi - astoņas dokumentālās filmas (1972-1994) un vienīgā spēlfilma Meistara filmogrāfijā, režisora Ulda Brauna „Motociklu vasara” (1975).
Kinooperators Kalvis Zalcmanis ir viens no būtiskākajiem operatormākslas meistariem Latvijas dokumentālā kino vēsturē, filmas uzņēmis gandrīz 40 gadu garumā, viņa filmogrāfijā ir vairāk nekā 50 kinodarbi un apmēram 400 kinohronikas sižetu. 20. gs. 90. gadu beigās Kalvis Zalcmanis pievērsās pedagoģiskajai darbībai, kopā ar režisoru Ansi Epneru kļuva par pirmajiem kinomākslas pasniedzējiem jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, un šobrīd absolūti lielākā daļa aktīvi strādājošo Latvijas kinoprofesionāļu ir Kalvja Zalcmaņa kādreizējie studenti.
Kalvis Zalcmanis dzimis Mazsalacā un mācījies Mazsalacas vidusskolā kopā ar vēlāk tikpat ievērojamo režisoru Ansi Epneru; savai dzimtajai skolai abi kolēģi veltījuši dokumentālo īsfilmu “Atbalss” (1983), ievijot tajā arī savas bērnības atmiņas. Jau skolas gados Kalvis ticis pie amatieru kinokameras un 9. klasē nolēmis, ka būs kinooperators; 60. gadu beigās viņš nonāca Rīgas kinostudijā un tika pie „īstas” kinokameras, 1971. gadā ieguva kinooperatora diplomu (VVKI).
Par savu „likteņa filmu” kā svarīgu starta punktu Kalvis Zalcmanis sauca kopā ar režisoru Hercu Franku uzņemto dokumentālo īsfilmu “Mūžs” (1972) par Lielvārdes kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. Šīs filmas iekļūšanu Latvijas kino zelta fondā noteicis arī talantīgs operatora darbs, un to simbolizē hrestomātiska epizode ar filmas varoņa vīrišķīgi skopo asaru - liecību par operatora prasmi uzmanīgi vērot un notvert emocionāli būtiskus momentus.
Tajā pašā laikā tapis arī neliels, bet ļoti jaudīgs eksperiments, četru talantu kopdarbs “Gājiens ar zirdziņu” (1973) - režisori Hercs Franks un Ansis Epners kopā ar operatoriem Kalvi Zalcmani un Ivaru Selecki izveidoja ekspresīvu kinoskici bez vārdiem, stāstu par cilvēka un zirga attiecībām mākslā un dzīvē.
1975. gadā dokumentālists Uldis Brauns uzņēma savu vienīgo spēlfilmu “motociklu vasara” un par operatoriem aicināja divus pārbaudītus kolēģus - Kalvi Zalcmani un Ivaru Selecki, jo bija pārliecināts, ka filmai nepieciešama dokumentālistu prasme radīt „īstuma sajūtu”, kuras pietrūkst tradicionālajās aktierfilmās. Stāstam par motociklistu un „bēgošo līgavu” apzināti izvēlēta melnbaltā kinolente, dažādām epizodēm rūpīgi izmeklētas Latvijas ainavas, darbība bieži filmēta ar divām kamerām, lai notvertu pirmā mēģinājuma svaigumu.
Par kinooperatora prasmi vērīgi tvert sarunbiedra intonācijas un zemtekstus liecina Kalvja Zalcmaņa darbs režisora Rolanda Kalniņa dokumentālajā filmā “Saruna ar karalieni” (1980), kas savulaik saņēmusi “Lielā Kristapa” balvu kā gada labākā dokumentālā filma, - šajā ievērojamās aktrises Vijas Artmanes portretā tieši Kalvis Zalcmanis ir filmējis centrālo epizodi, atklātu un ļoti personisku aktrises sarunu ar filmas veidotājiem.
80.gadus Kalvja Zalcmaņa filmu kolekcijā pārstāv divi ļoti atšķirīgi darbi. Kopā ar Ansi Epneru veidotā īsfilma “Virsdiriģenti” (1985) ir lakonisks, attēla ietilpībā balstīts darbs kā uzskatāms pierādījums operatora talantam radīt materiālu filmas dramaturģijai, filmējot vizuāli būtiskas izpausmes, kas režisoram vēlāk ļauj izveidot filmu bez teksta, izstāstot stāstu tikai ar Kalvja Zalcmaņa filmētiem kadriem.
Savukārt režisora Jura Podnieka pilnmetrāžas filma “Vai viegli būt jaunam?” (1986) ir viens no Latvijā un pasaulē populārākajiem Latvijas dokumentālā kino darbiem, filma kā sociāls fenomens ar milzīgu rezonansi sabiedrībā, viens no pirmsatmodas laika, tā sauktās “perestroikas” simboliem.
Atmodas laikā operators Kalvis Zalcmanis kopā ar režisoru Ansi Epneru vairākus gadus filmēja materiālu apjomīgajai pilnmetrāžas filmai “Es esmu latvietis” (1990), meklējot visā pasaulē trimdas latviešus, kas nav pazaudējuši savu latvietību; daudzi no viņiem arī Latvijas sabiedrībā ir labi pazīstami. Šajā filmā arī pats Kalvis Zalcmanis piedzīvo ļoti personisku un emocionāli būtisku brīdi, atrodot Austrālijā sava emigrējušā tēva kapu un izberot tur sauju dzimtenes smilšu.
90.gados Kalvis Zalcmanis enerģiski pievēršas pedagoga darbam jaundibinātajā Kultūras akadēmijā, kur strādājis no 1993. gada līdz 2006. gadam, tomēr arī šajā laikā tapušas vairākas nozīmīgas filmas. Šo periodu piemiņas kolekcijā pārstāv režisora Andra Rozenberga dokumentālā filma “Sods par sapni” (1994), stāsts par latviešu inteliģentu grupu, kurai padomju vara 1951. gadā inkriminēja „dzimtenes nodevību” - par franču literatūras lasīšanu un interesi par Eiropas kultūru viņiem piesprieda izsūtījumu uz Sibīriju no 10 līdz 25 gadiem; starp filmas varoņiem ir mākslinieks Kurts Fridrihsons, dzejniece Elza Stērste, tulkotājas Ieva Lase un Maija Silmale, aktieris Miervaldis Ozoliņš un citi.
