Lapsa, kas mierīgi pastaigājas pa pilsētas pagalmu, vairs nav nekāds retums. Dažviet tās cilvēku tuvumā jūtas tik brīvi, ka ļauj sevi nofilmēt pavisam nelielā attālumā, paņem barību no dārza vai pat šķietami rotaļājas. Tas radījis interesantu jautājumu: vai lapsas pamazām kļūst par mājdzīvniekiem, tāpat kā savulaik kaķi?
Zinātnieku atbilde ir piesardzīga, un notiekošais ir interesants - lapsu dzīve cilvēku tuvumā patiešām var mainīt to uzvedību, raksta “National Geographic”.
Kāpēc lapsas vispār nāk uz pilsētām?
Lapsām pilsētvide daudzos gadījumos ir vienkārši izdevīga.
Tur ir barība - atkritumi, cilvēku atstāts ēdiens, grauzēji, putni un citi viegli pieejami resursi. Turklāt pilsētās tām bieži ir mazāk dabisko plēsēju un salīdzinoši daudz vietu, kur paslēpties.
Ja lapsa atkārtoti sastop cilvēkus un nekas slikts nenotiek, tā var pakāpeniski pārstāt no cilvēka tik ļoti baidīties. Biologi šo procesu sauc par pieradumu jeb habituāciju.
Tomēr lapsa, kura vairs nebēg, ieraugot cilvēku, nav kļuvusi par mājdzīvnieku - tā vienkārši ir iemācījusies, ka konkrētais cilvēks vai vide nav tūlītējs drauds.
Kāpēc lapsas uzvedas gandrīz kā suņi?
Sociālajos tīklos pēdējos gados kļuvuši populāri video, kuros savvaļas lapsas tuvojas cilvēkiem, spēlējas ar priekšmetiem vai pat ļauj cilvēkam tās aizskart.
Tas izskatās ļoti mīlīgi, taču šāda uzvedība pati par sevi neko neliecina par domestifikāciju.
Patiesai domestifikācijai ir nepieciešams daudz vairāk nekā viena drosmīga lapsa. Būtiskas uzvedības un fizioloģiskas pārmaiņas ir iedzimtas un nododamas nākamajām paaudzēm, turklāt tām būtu jāparādās populācijā ilgākā laika periodā, tāpēc viena lapsa, kas labprātīgi pienāk pie cilvēka, vēl nav “nākamais kaķis”.
Tomēr ir kāds ļoti interesants fakts
Pētījumos ir konstatēts, ka pilsētu lapsas dažos aspektos atšķiras no lauku lapsām - piemēram, vienā pētījumā pilsētu lapsām konstatēti īsāki un platāki purni, kā arī dažas citas galvaskausa atšķirības, kas pēc formas atgādina pārmaiņas, kuras novēro domestificētiem dzīvniekiem. Pētnieki gan uzsver, ka tas vēl nav pierādījums, ka lapsas kļūst par mājdzīvniekiem.
Arī uzvedībā pilsētu lapsas var būt drosmīgākas un ziņkārīgākas, taču joprojām nav skaidrs, cik lielā mērā šīs atšķirības rodas ģenētiskas atlases rezultātā un cik lielā mērā tās vienkārši ir dzīves pilsētā sekas.
Interesanti!
Lapsu stāsts ļauj atgriezties pie jautājuma par kaķu domestifikāciju.
Kaķi, visticamāk, nesāka savu ceļu uz mājdzīvnieka statusu tāpēc, ka senie cilvēki vienā dienā nolēma: “Paņemsim savvaļas kaķi un izaudzināsim to par mājdzīvnieku.”
Kad cilvēki pirms aptuveni 10 000-12 000 gadu sāka nodarboties ar lauksaimniecību Tuvajos Austrumos, ap graudu krātuvēm savairojās grauzēji, savukārt savvaļas kaķi tur atrada bagātīgu un viegli pieejamu barības avotu. Kaķi un cilvēki tādējādi nonāca abpusēji izdevīgā tuvumā: kaķiem bija barība, bet cilvēkiem - mazāk grauzēju.
Tas bija ilgstošs process, kas daļēji notika bez apzinātas cilvēku izvēles.
Un tieši tāpēc rodas jautājums - vai kaut kas līdzīgs šodien notiek ar lapsām?
Mūsdienu pilsēta lapsām nodrošina kaut ko līdzīgu tam, ko senajiem kaķu dzimtas pārstāvjiem nodrošināja pirmās lauksaimnieku apmetnes: stabilu barības avotu un samērā drošu dzīves vidi.
Ja drosmīgākas lapsas biežāk izvēlas uzturēties cilvēku tuvumā, veiksmīgāk izdzīvo un atstāj vairāk pēcnācēju, teorētiski ilgtermiņā varētu rasties evolūcijas pārmaiņas, taču šādam procesam būs nepieciešamas daudzas paaudzes, un pašlaik zinātniekiem nav pietiekamu pierādījumu, lai teiktu, ka tas jau notiek.
Turklāt pati ideja par “pašdomestifikāciju” ir zinātniski diskutabla - arī eksperti uzsver, ka savvaļas dzīvnieku pieradumu pie cilvēkiem nevajadzētu automātiski saukt par pašdomestifikāciju.
Lapsas patiešām var kļūt par ļoti draudzīgiem cilvēku pavadoņiem, ja tās paaudžu paaudzēs mērķtiecīgi selekcionē pēc uzvedības.
To iespaidīgi pierādīja padomju ģenētiķa Dmitrija Beļajeva un viņa kolēģu eksperiments, kas sākās 1950. gadu beigās. Pētnieki no sudrablapsām katrā paaudzē izvēlējās vismierīgākās un cilvēkiem draudzīgākās un savstarpēji tās krustoja.
Rezultāts bija pārsteidzošs - jau pēc dažām paaudzēm parādījās lapsas, kas pašas meklēja cilvēku uzmanību, ļāva sevi glaudīt un reaģēja uz cilvēkiem daudz draudzīgāk nekā sākotnējie dzīvnieki. Vēlāk līdz ar uzvedības izmaiņām parādījās arī citas pārmaiņas, kas atgādināja domestificētiem dzīvniekiem raksturīgās pazīmes.
Tātad lapsu domestifikācija ir iespējama, taču pagaidām tas nav tas pats, kas notiek ar lapsām pilsētu ielās.
Eksperimentā cilvēki apzināti izvēlējās, kuras lapsas drīkst vairoties. Pilsētā šāda selekcijas programma nenotiek.
Vai kādreiz mums būs mājas lapsas?
Teorētiski? Iespējams.
Praktiski? To šobrīd neviens nevar apgalvot.
Pilsētās lapsas patiešām dzīvo mums daudz tuvāk, nekā dzīvoja to savvaļas senči. Dažas kļūst drosmīgākas, labāk izmanto cilvēku radītos resursus un var izskatīties pārsteidzoši mierīgas cilvēku tuvumā, taču tas vēl nenozīmē, ka lapsa ir ceļā uz dzīvi uz dīvāna.
