Uzzinot diagnozi, ir divi ceļi – vai nu sāc dzīvot, vai gaidi, kad nomirsi. Vai nāve var kalpot kā eliksīrs dzīvei? “Jā, ja tu ej iekšā tajā procesā,” intervijā “Nra.lv” šim apgalvojumam piekrita nāves dūla Ilze Tigule.
Uzzinot diagnozi, arī tā ir sava veida nāve, un tu ej cauri sēru procesam - tur ir tirgošanās, dusmas, tur ir viss. Un tad arī var pieslēgties nāves dūla, jo tas ir zaudējums, tā ir ekspektāciju zaudēšana par to, kā tu esi iztēlojies, kā viss būs, stāstīja I. Tigule.
“Un tāpat ir ar dzīvības apzināšanos, tev ir jāiet iekšā emocijās, jo nāve ir pārdzīvojums, tas ir sāpīgi, tas ir ļoti skumji, bet saprast, ka, izvairoties no tā, noliekot malā visas skumjās, bēdīgās un nepatīkamās emocijas, tu jau tieši tikpat daudz nogriez arī tās foršās. Kosmoss nešķiro enerģiju, tā ir enerģija, un bēdīgā enerģija izslēdz arī priecīgo, un tad tu uztaisi savu emociju, savas dzīvības enerģijas nogriezni šaurāku,” sacīja I. Tigule.
Un ir neizbēgami, ka jāiet iekšā skumjās, bet sēdēt skumjās vienam ir baigi skumji. Un tad ir labi, ka līdzās ir kāds, kas netiesā. Tu vari būt pilnīgi jebkāds savās skumjās, dusmās, noliegumā, niķī, un tad ir forši, ka kāds to visu normalizē, pasaka, ka ar tevi viss ir kārtībā - tā par nāves dūlas misiju sprieda I. Tigule.
