“Protams, tas bija grūts lēmums – aiziet no stabilas vietas Dailes teātrī. Taču šie četrarpus gadi mums kā ģimenei bija nenovērtējami. Mums vajadzēja laiku bez steigas, mums vajadzēja būt kopā pa īstam. Un šodien es ar pateicību varu teikt, ka viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek,” saka aktieris Dainis Grūbe.
Šodien, 28. februārī, viņu sirsnīgi sveicam 42. dzimšanas dienā!
“Bērnībā, kad manas dzimšanas dienas rīkoja vecāki, viss bija skaidrs un pašsaprotams - jau zināmi ciemiņi, kas bija mani draugi un skolasbiedri, rasols un mammas ceptā, neatkārtojami garšīgā kūka.
Visas ballītes bija līdzīgas - ziema, ārā mīnus 20, un māja pilna viesu un prieka.
Atceros, kā mēs, džeki, izslēdzām gaismu, katram rokās bija spilvens, un, neko neredzot, sitāmies ar tiem pa visu istabu,” jubilārs ar smaidu atsauc atmiņā savas bērnības un skolas gadu jubilejas, ko pavadīja smiekli un bezrūpīgs bērnu prieks.
Dainis atzīst: kopš vecāki vairs nerīko viņa dzimšanas dienas, viņam pašam īsti nav izveidojušās konkrētas tradīcijas. Un lielas balles rīkot arī neprasās. “Kādreiz patika, jā, un es to darīju ar prieku. Tagad esam kļuvuši mierīgāki,” aktieris smaidot atzīst.
Un tomēr viņa ģimenē, kurā aug divas meitas - Reina (martā paliks 15 gadu) un Maija (aprīlī paliks 12) -, svētku reizēs ir pavisam vienkāršs, bet sirsnīgs paradums - visiem kopā aiziet uz kādu restorānu. “No rīta, protams, ir jubilāra sveikšana mājās - tā ir kūka ar svecītēm, un tad katrs dodamies tālāk ikdienas gaitās.”
Šogad uz sievas un meitu jautājumu, kāda būtu viņa ideālā dzimšanas diena, Dainis atteica, ka gribētu kopā aiziet uz kino un pēc tam uz restorānu. Vai otrādi. “To atstāšu viņu ziņā. Pat filmu, ko gribētu noskatīties, neesmu izvēlējies. Neesmu izvēlīgs. Man svarīgākais ir pabūt kopā. Bez steigas, kas mājās ne vienmēr izdodas - tur vienmēr atrodas kāds kairinātājs, kas novērš uzmanību, pārslēdz domas un izjauc kopā būšanu. Tāpēc kino un restorāns šķiet laba iespēja iziet ārpus ikdienas un vienkārši būt kopā. Un, godīgi sakot, man ar to pilnīgi pietiek.”
Spilgtā atmiņā Dainim palikusi dzimšanas diena pirms diviem gadiem, kad viņam palika 40 gadu.
“Tā bija ļoti emocionāla diena. No rīta mājās dzēru kafiju, tad Marija un meitenes nāca mani sveikt - bija bučas, apskāvieni, “Daudz baltu dieniņu” un kūka ar svecītēm, četrinieku un nulli… Es nopūtu sveces, meitenes pamazām devās savās dienas gaitās, un es paliku mājās viens.
Un tad man atnāca tā sajūta: f…ck, jau četrdesmit! Man likās, ka es taču nenovecoju…”
Un tomēr jubilārs uz saviem gadiem skatās bez rūgtuma, jo apzinās, ka tie bijuši ļoti kvalitatīvi. Nav jau par ko sūdzēties vai žēloties. Drīzāk otrādi - ir sajūta, ka viss notika tā, kā vajadzēja.
Dainis Grūbe Dailes teātra štatā bija no 2010. gada, taču teātra izrādēs piedalījās jau kopš 2007. gada, jo 2005. gadā iestājās Dailes teātra 9. studijā, ko pabeidza 2009. gadā.
Viņš bija skatītāju iemīļots un arī kritiķu novērtēts aktieris, divas sezonas pēc kārtas saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada labākais aktieris - 2013./2014. sezonā par Bena lomu izrādē “Izraidītie” un Song Lilinga lomu izrādē “M. Butterfly” un 2014./2015. sezonā par Alana Strenga lomu izrādē “Equus” un Mihaela lomu izrādē “Visas viņas grāmatas”. Viņš filmējies arī daudzās kinofilmās un seriālos. Tāpēc 2021.gada jūlijā negaidīta nāca ziņa, ka viens no vadošajiem Dailes teātra aktieriem nolēmis aiziet no teātra.
Dailes teātra direktors Juris Žagars medijiem tolaik skaidroja, ka Dainis Grūbe nav prom, vienkārši uz īsu brīdi ir aizgājis ārštatā.
Arī Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs tolaik pauda cerību, ka nekas daudz nemainīsies, aplauzīsies un sapratīs, ka māksla ir pāri visam.
Ir pagājuši četrarpus gadi, un talantīgais skatuves mākslinieks tomēr nav atgriezies Dailes teātrī. “Mēs joprojām sitamies,” par savu biznesu viņš saka bez lieka patosa. “Strādājam ar lieliem izaicinājumiem. Sākumā šķita: ideja un enerģija ir, tūlīt viss notiks, bet realitāte māca pacietību. Esam arī aplauzušies - viss notiek lēnāk, nekā gribētos,” viņš atzīst.
Bet, aizejot no teātra, aktiera dzīve nav kļuvusi mazāk radoša. Tā vienkārši kļuvusi apzinātāka. Un mierīgāka.
Aizejot no štata vietas Dailes teātrī, Dainis sev un ģimenei apsolīja pusotru gadu neko neuzņemties. Tieši tajā laikā nāca piedāvājums gan no Jura Žagara, gan ļoti vilinoša sadarbības iespēja ar režisori Kristīni Krūzi-Hermani, bet - aktieris bija devis solījumu un to turēja.
Vēlāk nāca piedāvājumi arī no citiem režisoriem, tostarp pērn no Aika Karapetjana, kurš JRT iestudēja “Pēdējo maltīti”, un no Gata Šmita, kurš Dailes teātrī iestudēja dramēdiju “Vēl pa vienam”.
“Es joprojām esmu atvērts radošiem piedāvājumiem, vienkārši šajos konkrētajos gadījumos nevarēju savus laikus saplānot. Teātrī bieži saka: mēs pielāgosimies, skatīsimies, kā varam saskaņot, bet realitātē tas tik vienkārši nenotiek. Ja es piekrītu, tad esmu iekšā līdz galam. Ja zinu, ka nevarēšu ielikties darbā par simt procentiem, saku: sorry, šoreiz nē, gaidīšu nākamo piedāvājumu.
Man svarīga ir profesionālā godaprāta robeža - nesolīt to, ko nevaru izpildīt.
Es labi atceros laiku, kad paralēli darbam teātrī bija jāfilmējas, jāplāno grafiki, jālūdzas, lai mani palaiž. Tas bija nemitīgs menedžments un pastāvīga iekšēja spriedze, domājot par to, kā visu paspēt un vienlaikus nenodarīt pāri ģimenei,” stāsta aktieris, piebilstot, ka tikai pērn, strādājot pie seriāla “Gaumes lieta”, viņš beidzot noķēra sajūtu, ka kadrā ir kļuvis mierīgāks.
Radošie projekti joprojām aizņem lielu daļu Daiņa ikdienas. Viens no nozīmīgākajiem pēdējā laika darbiem ir kopprojekts ar mūziķi un bērnības draugu Mārci Auziņu - Mūzikas namā “Daile”. Tā ir “Bīstamā zona” - muzikāli komiska pieaugšanas meistarklase 90. gadu Latvijā.
Tā ir atgriešanās laikā, kad dzīvi neapguva ekrānā, WhatsApp eksistēja tikai uz pieturas sienas.
Par gariem matiem, muzikālo gaumi, paslēpes spēlējot atrastiem līķiem un, protams, meitenēm, kuras nedzīvoja Tinderī - viņas bija sastopamas diskotēkas tumsā. Bet lai līdz tai nokļūtu, nācās šķērsot gaiteni, ko sauca nekā citādi kā “bīstamā zona”. Dramaturgs/režisors - Artūrs Dīcis.
“Tā bija mūsu abu ideja, kas dzima jau pirms četriem gadiem, bet es to nobremzēju. Liktenīgā saruna ar Mārci notika sporta zālē - tā, starp citu, ieminējos, ka varētu uztaisīt kaut ko kopā. Pat negaidīju konkrētu atbildi. Bet Mārcis atbildēja ļoti izaicinoši: “Vai nu taisām, vai netaisām!”. Un es sapratu: nu, taisām! Jau nākamajā dienā Mārcis bija sarunājis tikšanos ar Mūzikas nama “Daile” vadītāju Andu Zadovsku, un mūsu stāsts sāka dzīvot savu dzīvi.”
Aktieris saka, ka šī izrāde ir personiska, bet vienlaikus - tā ir kopīga viņa paaudzes pieredze. Par visiem, kas auga deviņdesmitajos.
“Visiem bija attiecības ar skolotājiem, vecākiem, draugiem. Visiem bija pirmās mīlestības, pagalmi, savējie. Tikai mēs bijām Madonā, citi - Smiltenē, Liepājā, Ventspilī. Un arī rīdzinieki saka: wow, tas ir par mums!”
Dainis atzīst, ka “Bīstamā zona” abiem ar Mārci ir izaicinājums. Jo Mārcis šajā izrādē nav tikai ģitārists - viņš ir arī aktieris. Bet viņš pats nav tikai aktieris - viņš arī dzied, lai gan ar dziedāšanu ir uz “jūs”.
Izkāpšana no komforta zonas bija viņu apzināta izvēle, un tieši tas padara šo procesu vērtīgu.
Nākamā izrāde Mūzikas namā “Daile”: 16. aprīlī plkst. 18.00.
Daiņa Grūbes jaunākā loma ir Oskars režisora Dž. Dž. Džilindžera spēlfilmā “Perfektie”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 11. februārī “Forum Cinemas”.
Filma ir latviešu versija pēc itāļu filmas “Perfetti sconosciuti”, kur septiņi seni draugi sanāk vakariņās un spēlē spēli, kas atklāj viņu personiskos noslēpumus.
Pārējās lomās: Anete Kursīte, Linda Kalniņa, Dārta Daneviča, Intars Rešetins-Pētersons, Jānis Āmanis un Mārtiņš Egliens.
Bet jau rīt, 1. martā, kanālā TV3 atsāksies skatītāju iemīļotā svētdienas šova “Koru kari” jaunā sezona. Šajā aizraujošajā cīņā piedalīsies 10 pilsētu kori, kuri sacentīsies par prestižo titulu - skanīgākā un talantīgākā kora godu. Par šova norisi un spriedzes pilno atmosfēru jau otro gadu pēc kārtas rūpēsies Dainis Grūbe, šajā muzikālajā sacensībā turpinot būt klātesošs gan ar dalībniekiem, gan skatītājiem.
“Aizejot no teātra, producentiem esmu kļuvis interesantāks un sadarbībām pieejamāks. Tagad varu pateikt: “Iedodiet man savu grafiku, es pielāgošos”.
Brīvība ļauj strādāt vēl pilnvērtīgāk.”
Taujāts, ko viņš gribētu nospēlēt, lieliskais aktieris atteic, ka neteiks to skaļi. “Zini, agrāk es par to runāju. Teicu, ka gribētu nospēlēt Dorianu Greju, un es nenospēlēju Dorianu Greju. Pēc šīs pieredzes izvēlos neatbildēt uz šo jautājumu.
Bet, ja tu man jautātu, ko no tā, ko jau esmu nospēlējis, vēlreiz labprāt spēlētu, tā būtu Radība Nika Dīra drāmā “Frankenšteins” (pēc Mērijas Šellijas stāsta „Frankenšteins jeb Mūsdienu Prometejs” motīviem).
Bet - viss notiek tā, kā tam jānotiek, un tā visa ir mūsu dzīves pieredze.
Galvenais, neko neuztvert personiski, bet mēģināt saprast, kāpēc tas notiek ar tevi, ko tu no tā vari paņemt, un ko tas tev māca…” uzskata aktieris.
Bet uz jautājumu, ko viņam novēlēt dzimšanas dienā, jubilārs atteic: “Es gribētu, lai ir miers pasaulē. Lai Ukraina uzvar karā, lai Krievija līdz pēdējam karavīram atstāj Ukrainu, lai Ukrainu uzņem ES un NATO. Lai vienkārši beidzot ir miers!”
Viņš ļoti spilgti atceras to rītu pirms četriem gadiem, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. “Tas bija traks rīts. No rīta pamodos, un pazīstams čalis no Ukrainas man bija atsūtījis īsziņu: “Daini, ir sācies karš”. What the f…ck! Sēdēju uz gultas malas, mana ikdiena apstājās, un prātā bija tikai viens jautājums: kas tālāk?!”
Viņš domāja par sievu un meitām, par saviem vecākiem. Par to, ka tā vairs nebija spriedze un draudi - tas bija karš. Reāls, tepat blakus.
Iespējams, tajā brīdī ļoti daudzi sev uzdeva jautājumu: kas tālāk?! Un, ja toreiz tas bija šoks, šodien tā ir smaga, klātesoša realitāte. Un jautājums joprojām nav atbildēts. Arī Dainim šo četru gadu laikā šis jautājums kļuvis vēl smagāks, nopietnāks un piepildīts ar daudz lielāku atbildības sajūtu.
