Mūsdienās, lai piedzīvotu kādu skaistu un izsapņotu galamērķi, pietiek ar dažām dienām. Tas ir stāsts par mani, bet es nebaidos teikt, ka šajās dienās, ko pavadīju Parīzē un tās metro stacijās, paspēju ne tikai pierast pie slavenās pilsētas, bet arī iemīlēties tajā.
Sapratu, ka četras dienas ir par maz, lai “izgaršotu” Parīzi pilnībā, bet pietiekami, lai īstenotu sapņus, kā arī apskatītu vairākus objektus, kas tāpat paliks atmiņā uz visiem laikiem.
Pirmais solis pirms sākām savu ceļojumu, bija Parīzes braukšanas talona iegāde. Iegādājos kartīti visai nedēļai, kas derēja gan metro, gan vilcieniem, gan autobusiem. Atšķirībā no Latvijas, man vajadzēja parūpēties par foto, ko stacijā uz kartītes iegādes laikā uzlīmēja personāls. Cena - 35 eiro.
Protams, braukšanas karti varēja nodrošināt arī digitāli ar aplikācijas palīdzību, ko mani ģimenes locekļi arī izdarīja, bet Iphone telefoniem šāda iespēja nebija. Kāpēc tā? To mums nemācēja atbildēt, lai gan jautājām.
Secinājām, ka kartīte ir visērtākā, jo nav jābaidās, ka telefons izlādēsies vai radīsies kādas tehniskas kļūdas, kas mēdz būt.
Tāpat parūpējies par uzlādētu telefonu un power bank, kas krīzes situācijās var izglābt. Mēs gan veiksmīgi izmantojām alternatīvu un lādējām savus telefonus kafejnīcās, kad baudījām maltītes.
Visu ceļojumu izmantojām Google Maps aplikāciju, jo tikai tā varējām saprast, ar kuru metro jādodas ceļā, lai nonāktu galapunktā, kā arī apskatīt tuvākās kafejnīcas un restorānus, lai ieturētu maltītes attiecīgajā brīdī. Mūsdienās tas ir atvieglojums.
Es jau tagad zinu, ka karte un tās lasīšana būtu īsta ķīniešu ābece, tāpēc pateicos, ka dzīvojam 21. gadsimtā.
Vēl viena svarīga nianse ir ceļotāju vēlmes. Ceļoju kopā ar ģimeni, kas ir no dažādām paaudzēm, tāpēc sākuma ir svarīgi saprast, kur katrs vēlas doties, ko redzēt, ko piedzīvot, ar ko mieloties. Kopā ar mums Parīzi iepazina arī mana krustmeitiņa Letīcija, dvīņumāsas meitiņa, kurai ir gads un 2 mēneši.
Ceļojot kopā ar mazu bērnu, ir savi izaicinājumi, visi vecāki tam piekritīs, bet lielākais pluss, kas bija ieejas priekšrocība. Piemēram, Luvras muzejā mūs visus aicināja doties iekšā, nestāvot dzīvajā rindā, kas citiem tūristiem aizņēma vairākas stundas.
Bet, aizvadot četras dienas, interešu loks apskates vietām sakrita par 100 %. Vienīgais, kas nesakrita, bija kāda maltītes vieta, tāpēc dalījāmies. Galvenais ir rast kompromisu, neapvainojoties, jo ir svarīgi, lai visi ir apmierināti, īpaši vietās, kur tērē naudu.
Pirmajā Parīzes dienā pēc lidojuma un, atklāti sakot, arī pēc miega bada, sapratām, ka iepazīsim apkārtni, kas ir blakus mūsu dzīvoklim, tāpēc pastaigājāmies pa ieliņām, kas bija blakus.
Neviens no mums īpaši nepārdzīvoja, ka nesākam savu ceļojumu ar apbrīnas vērtajiem Parīzes apskates objektiem, jo bija jāsakrāj spēki nākamajām dienām. Tieši tik vienkārši.
Un ziniet, ka arī šādas dienas ceļojumos ir vajadzīgas. Rāmākas un vieglākas, iekļaujoties pilsētas ritmā.
Protams, pirmajā dienā neiztikām bez Parīzes gardumiem. Manas ģimenes gadījumā - bagetes, siers un franču vīns. Īpaši iecienītas bija mazās maizītes, kas Latvijā ir pazīstamas kā mazās čiabatas. Dzīvoklī klausījāmies franču mūzika, ko sameklējām telefonos un uz datora. Mēs paši radījām īsto noskaņu.
Otrajā dienā kopā ar mammu, dvīņumāsu un krustmeitiņu sapucējāmies kā Parīzes dāmas. Sarkanas lūpas, beretes un diena varēja sākties.
Otrajā ceļojuma dienā lija lietus, tāpēc sākām Parīzes iepazīšanu ar Luvras muzeju. Un tā bija pareizā izvēle, jo tur pavadījām pusi dienas. Baudījām mākslu, kultūru un šā muzeja vareno spēku. Ieejas biļete - 22 eiro.
Turklāt visu nemaz neapskatījām. Tas nebija iespējams. Manuprāt, tūristi Luvras muzejā bija sanākuši, lai piedalītos Dziesmu un deju svētku koncerta noslēgumā Mežaparka estrādē. Tādas bija sajūtas. Taču ar laiku pie pūļa un masām var pierast, bet apmaldīties gan var pavisam vienkārši. Un tas mums arī izdevās.
Pēc Luvras muzeja devāmies sānieliņām, lai nopirktu kādus suvenīrus. Cenas bija draudzīgas. Kaut ko zīmīgu no Parīzes varēja nopirkt pat par 1, 50 eiro, visbiežāk tās bija kartītes vai kāds magnētiņš. Dārgākais bija cienījamā izmērā Eifeļa torņa magnēts, kas maksāja 75 eiro.
Tālāk devāmies uz Parīzes vecpilsētu, staigājām daudz un skatījāmies. Nonācām pie vēsturiskas ēkas, jo Parīze gatavojas Olimpiskajām spēlēm.
Šī bija arī diena, kad sapratām, ka, lai arī Parīzes Dievmātes katedrāli ceļ un tā ir atdzimšanas procesā pēc nežēlīgā un postošā ugunsgrēka, tāpat devāmies tās virzienā, lai aplūkotu, cik tālu ir darbi. Un patiesi, viss ir vēl procesā.
Devāmies uz katedrāli “Sainte Chapelle”, lai tur ieietu somas bija nepieciešams parādīt drošības kontrolei. Īpašu uzmanību piesaistīja krāsas, kas spēlējās logos.
Nākamai dienai laika prognoze solīja saulīti un tā tas arī bija, tāpēc ieplānotais saraksts bija: Parīzes Triumfa arka - Eifeļa tornis - Parīzes Svētās sirds bazilika.
Eifeli bija svarīgi redzēt gan dienas gaismā, gan vakarā, taču tumsā tornis mani apbūra vairāk. Tajā patiesi ir kaut kas neaprakstāmi maģisks, kas liek atgriezties.
Pēc Eifeļa devāmies braucienā ar vietējo kuģīti, lai tuvāk iepazītu Parīzes vecpilsētu. Brauciens maksāja 18 eiro. Taču visas iepriekšējās vietas bija bezmaksas, jo mēs tās aplūkojām no ārpuses.
Braucot ar kuģīti, gids runāja divās valodās - franču un angļu valodā, bija iespēja baudīt Parīzes skatus arī kuģa otrā stāva.
Tāpat no sirds iesaku aplūkot Svētās sirds baziliku, īpaši vakara stundā, kas varētu būt vēl īpašāk, jo ir sajūta, ka visa Parīze ir pie tavām kājām.
Brīdī, kad mēs tur bijām, tur uzstājās arī vairāki dziedātāji ar ģitārām un ar akordeonu, kas radīja īstu Parīzes šarmu.
Dodoties pusdienot, staigājām pa Parīzes ieliņām. Vēl viens kultūras vietas, kur pulsē māksla, ir “Theatre des Champs - elysees”. Tikai vakarā, aplūkojot internetā šo vietu, tā man atgādināja mūsu Nacionālo operas un baleta teātri. Redzējām arī Parīzes modes lepnumu Pradas namu un citus modes veikalus.
Arī pēdējai ceļojuma dienai galamērķis bija zināms. Versaļas pils un tās iespaidīgais dārzs, kas ar savu graciozo skaistumu visos gadalaikos aicina atgriezties vēl un vēl.
Versaļas pils kopā ar gidu maksā 49 eiro, bet, lai tiktu dārzā, neieejot iekšā pilī, var tikt, samaksājot 10 eiro.
Bet vakarā pēc Eifeļa torņa baudīšanas tumsā, mielojāmies ar makarūniem un franču vīnu, saldi atvadoties no Parīzes.
Sīkāk par manu atvaļinājumu Parīzē, aicinot arī jūs, piedzīvojumu mednieki un tie, kas mīl pasaules plašumus, doties uz Parīzi, lai radītu savas atmiņas. Vairāk lasiet šeit:
Par piesardzību Parīzē lasiet šeit :
Par Luvras muzeju, iespaidiem un nospiedumiem lasiet šeit :
Par Eifeļa torni un biļešu cenām lasiet šeit :
