Pavasaris Parīzē. Saka, šajā laikā tur esot īpaši skaisti, jo pats Eifelis ietinies rozā mākonī un āra kafejnīcās smaržo tā, ka garām vienkārši nav iespējams paiet.
Makarūni, eklēri, bagetes un kur tad franču sieri un vīni. To visu Parīzē var dabūt vienā reizē. Bet tagad par visu pēc kārtas, jo es kopā ar ģimeni devos baudīt atvaļinājumu mīlestības pilsētā Parīzē. Iespaidi palikuši tik spilgti, ka es labprāt dalos ar savām sajūtām, lai mudinātu mūs visus doties ceļojumos, jo tas esot tā vērts.
Savas pavasara brīvdienas nolēmu pavadīt kopā ar ģimeni Parīzē. Tas tāpēc, ka Parīze bija ne tikai mans un dvīņumāsas Leldes sapnis, bet arī mūsu mammas Ingas sapņu galamērķis. Turklāt jau gadiem.
Līdz šim Parīzi skatīju filmās, mūzikas videoklipos, kartītēs, kā arī pēdējais, kur raudzījos uz Parīzi no ekrāna, bija “Netflix” seriāls “Emily In Paris”. Nonākot Parīzē, elpa aizrāvās un laimes mirkļi sekoja ik uz soļa. Taču, dodoties jau mājās, atskārtu, ka uz Parīzi došos vēl, jo ceļojums bija par īsu un ir tik daudz, ko vēlos piedzīvot vēl un vēl.
Ja arī tu vēlies savām acīm redzēt Parīzi, tad obligāti savā sarakstā iekļauj ne tikai Eifeli, bet arī Luvras muzeju, kas ir Parīzes mākslas centrs.
Šeit māksla “uzplaukst” jau divus gadsimtus. Un fakts, kas neatstāja mani vienaldzīgu, ir tas, ka Luvras muzeju gadā apmeklē vidēji 10 miljonu cilvēku.
Protams, kā jau vairumam tūristu, arī man slavenā Leonarda da Vinči glezna “Mona Liza”, lika apjaust Luvras varenumu, pēc kā alkst visa pasaule. Taču jāatzīst, ka mana vismīļākā vieta muzejā bija skulptūru dārzs. Kopā ar mammu apmaldījāmies tā, ka nejauši nonācām skulptūru dārzā. Šeit bija arī vismazāk tūristu, kas mazliet atļāva atvilkt elpu no lielās cilvēku plūsmas, kas šeit ir neizbēgama.
Manu uzmanību nolaupīja arī Luvras muzeja vietējā māksliniece, kas zīmēja dārzā. Īsi aprunājoties, uzzināju, ka viņa nāk šeit katru otro nedēļu, lai zīmētu. Apbrīnojami.
Un tā arī bija. Kad vakarā, tumsas ieskautu, mirdzošu un skaistu ieraudzīju Eifeļa torni, es iespiedzos. Turklāt acīs bija laimes asaras. Tas tāpēc, ka piepildīju savu sapni, jo jau gadiem, kad man kāds jautāja, kāds ir mans ceļojumu sapņu galamērķis, atbildēju - Parīze, ieraudzīt Eifeli savām acīm. Turklāt tagad īsti pat neprotu aprakstīt savas sajūtas par piedzīvoto.
Man Eifelis nozīmē kaut ko neaptveramu, tik unikālu, tik maģisku, tik ārpasaulīgu.
Mēs gan neizvēlējāmies doties ar liftu pašā tornī, bet gan devām priekšroku kuģītim, ar ko varējām nonākt “blakus” Eifelim, kā arī izbaudīt Parīzes vecpilsētu.
Tāpat mūsu uzmanību piesaistīja šarmantās kafejnīcas, kas bija uz katra stūra. Baudījām arī bagetes, kruasānus un makarūnus, arī citus gardumus. Mājiniekiem pēc sirds patikas no Parīzes var atvest arī suvenīrus. Dažādi magnētiņi, kartītes, Eifeļa torņi dažādos izmēros un krāsās, kā arī beretes.
Manu uzmanību piesaistīja mākslinieki, kas savas gleznas bija radījuši uz kanvām, lai tās var pārvest mājās.
Par šo kanvu, ko mājās ielikt rāmītī, samaksāju 10 eiro, bet par Eifeļa torni, kas kalpos kā atgādinājums par piedzīvoto - 6 eiro.
Es apzinos, ka šīs emocijas citiem ir un būs dažādas, jo arī mani pirms ceļojuma brīdināja. Tie, kas bija bijuši Parīzē, teica, ka man varētu nepatikt, jo viena sabiedrības daļa, kas dzīvo Parīzē, maigi izsakoties, nav glaimojoša.
Par laimi nesaskāros ne ar kabatzagļiem, ne citām problēmām, kas var skart tūristus, jo mēs dzīvojām mierīgā rajonā. Taču neslēpšu, ka piesardzība bija vajadzīga visu ceļojumu.
Piemēram, taksometri un autobusi riņķo blakus Eifeļa tornim ļoti strauji un dinamiski, tāpēc jābūt vērīgam.
Parīzē bijām klāt arī vēsturiskā brīdī, kad Francijas galvaspilsēta gatavojas Olimpiskajām spēlēm. Tas gan bija vienīgais, ko pamanījām un piefiksējām. Pēdējā dienā, kad devāmies uz lidostu, taksometra šoferis atklāja, ka Parīzei gatavošanās spēlēm noritot lēnu. Kāpēc tā, to gan nenoskaidrojām.
Atgriežoties Rīgā, ar dvīņumāsu apspriedām, ka pēc Parīzes metropoles, Rīga šķiet tik maza. Protams, nerunāju par salīdzināšanu, jo tas nemaz nav iespējams, bet tās sajūtas par Parīzes ceļojumu nelaida vaļā.
Runājot par izmaksām, zinot, ka Parīze nav no tiem lētākajiem galamērķiem, tad par četru dienu ceļojumu samaksāju nedaudz mazāk par 1000 eiro.
Bet kopumā apskatīju vairāk nekā 14 objektus, 12 kafejnīcas, 3 makarūnu veikaliņus, nostaigājām kopā apmēram 35 kilometrus, katru dienu apēdu 4 mazās bagetes, 2 reizes iekāpām nepareizās puses metro. Kopā uzņēmu 768 fotogrāfijas.
Nopirku 30 suvenīrus, ko atvest savējiem. Ēdu gardāko pastu savā dzīvē un katru vakaru kopā ar māsu un mammu nogaršojām 3 dažādus vīnus, kas ir iecienīti Francijā.
Ieejas biļetes Luvras muzeja, Eifeļa tornim, kuģītim un citiem apskates objektiem ir no 15 līdz 30 eiro. Sabiedriskā transporta biļeti izvēlējamies nedēļai, kas derēja gan metro, gan autobusiem, ko arī izmantojām. Tā maksāja 35 eiro.
