Savu atvaļinājumu nolēmu pavadīt kopā ar ģimeni Parīzē. Tas tāpēc, ka Parīze bija ne tikai mans un dvīņumāsas Leldes sapnis, bet arī mūsu mammas sapņu galamērķis jau gadiem ilgi.
Nonākot Parīzē, elpa aizrāvās momentā un laimes mirkļi sekoja ik uz soļa. Taču, jau dodoties mājās, atskārtu, ka uz Parīzi došos vēl, jo ceļojums man bija par īsu un ir tik daudz, ko vēlos piedzīvot vēl un vēl.
Ja arī tu vēlies redzēt Parīzi, tad savā sarakstā iekļauj Luvras muzeju, kas ir Parīzes mākslas centrs. Šeit māksla uzplaukst jau divus gadsimtus. Un fakts, kas neatstāja mani vienaldzīgu - Luvras muzeju gadā apmeklē vidēji 10 miljoni cilvēku.
Sākšu ar to, ka, lai tiktu muzejā, ir jāstāv garā, garā, garā, garā rindā. Gaidīšanas laiks var aizņemt stundas. Manas ģimenes gadījumā mēs gaidījām dažas minūtes, jo ģimenēm ar maziem bērniem, kā arī invalīdiem, ir priekšrocības. Šeit jāsaka paldies manai krustmeitai Letīcijai, jo, pateicoties viņai, mēs varējām pagarināt savu ekskursiju muzejā, ietaupot vairākas stundas.
Protams, ir arī vēl viena alternatīva, ja biļete ir iegādāta internetā, tad ir cita ieeja, taču bieži vien, nezinot cik aizņems laiks ceļā no punkta A līdz muzejam, daudzi tūristi izvēlas stāvēt dzīvajā rindā, tādejādi nezaudējot naudu, bet zaudējot laiku.
Muzeja biļetes cena ir 22 eiro un muzejā vari uzturēties kaut visu dienu.
Mēs pavadījām 4 stundas, bet sapratām, ka varētu mierīgi uzturēties arī ilgāk. Tas nākamajai reizei.
Svarīgi zināt, ka tad, kad dodies ārā no muzeja, atpakaļ ienākt vairs nevar, jo rinda būs jāstāv no jauna. Tādi ir noteikumi, taču muzejā ir viss, kas nepieciešams ērtībām, muzejā ir iespēja arī papusdienot. Garās rindas dēļ mēs šo iespēju neizmantojām, bet netālu no Luvras, ieturējām pusdienas.
Muzejs ir tik plašs, ka, ja apmeklētājs vēlētos pie katra no izstādītajiem darbiem un skulptūrām pavadīt 30 sekundes, visa muzeja apmeklējumam būtu nepieciešami 100 gadi.
Luvras muzejs atrodas Sēnas labajā krastā. Luvra ir īsts mākslas un kultūras vēstures piemineklis, un tās varenība un daudzveidība padara to par obligātu apskates objektu tūristiem un mākslas mīļotājiem no visas pasaules.
Taču, pirms tas kļuva par muzeju, šī apbrīnojamā pils, kuras platība ir vairāk nekā 350 000 kvadrātmetru, bija dzīvesvieta. Šeit dzīvoja Francijas karaļi.
Sākotnēji tā bija nocietināta pils, ko 1190. gadā uzcēla karalis Filips Augusts, bet 1546. gadā Fransuā I nolēma nojaukt veco cietoksni un pārvērst to Pjēra Lesko projektētā renesanses stila rezidencē.
Darbi turpinājās Henrija II un Kārļa IX valdīšanas laikā, līdz 1594. Gadā Henrijs IV nolēma Luvru pievienot Katrīnas de Mediči uzceltajai Tuilēriju pilij.
Pils atjaunošana strauji apstājās 1678. gadā, kad Luijs XIVpar savu galma rezidenci izvēlējās Versaļu.
Tikai 1793. gadā Luvra kļuva par muzeju. Un kopš tā laika tajā ir izvietota mākslas darbu kolekcija, sākot ar glezniecību un tēlniecību, un beidzot ar mēbelēm un dekoratīvo mākslu.
Muzejs sadalīts astoņās nodaļās. Bija sajūta, ka katra nodaļa ir atsevišķs muzejs. Turklāt divas reizes es arī apmaldījos, kas izrādās ir ierasta prakse. Taču par laimi netālu ir gidi, kas palīdz atrast izeju.
Muzejā ir iespēja aplūkot Ēģiptes senlietas, Grieķijas senlietas, Etrusku un Romas senlietas, kā arī Austrumu senlietas.
Tāpat šeit var redzēt islāma mākslu, glezniecību, dažādas skulptūras, mākslas darbus un grafiku.
Manu uzmanību piesaistīja kāda māksliniece, pie kuras nekautrējos pieiet klāt, lai izteiktu komplimentu un palūgtu, vai varu viņu nofotografēt. Viņai nebija iebildumu.
Māksliniece atklāja, ka viņa šeit nāk katru otro nedēļu un pavada vairākas stundas, lai zīmētu.
Ne tikai mākslinieces, bet arī mans mīļākais apskates objekts muzejā bija dārzs. Šeit kopā ar mammu pavadījām visilgāk, jo pie katras skulptūras atļāvāmies uzturēties vairāk par 30 sekundēm. Turklāt šeit bija arī vismazākais tūristu pūlis, atšķirībā pie gleznām.
Lai nonāktu pie gleznām, nācās stāvēt garā rindā, kas ir tikai saprotams, jo “Mona Liza” ir muzeja visdārgākais eksponāts.
Leonardo da Vinči “Mona Liza” ir fascinējošākā Luvras muzeja glezna, kas apvīta ar leģendām. Tas ir arī muzeja slavenākais un iekārojamākais darbs, jo ar savu noslēpumaino smaidu tā katru dienu piesaista tūkstošiem apmeklētāju, kuri vēlas aplūkot šo renesanses brīnumu.
Lai ieraudzītu, kur atrodas šī glezna, nebija jālauž galva, jo šeit tūristu bija visvairāk, protams, arī apsardze, kas stingri uzraudzīja, lai interesenti šo gleznu iemūžinātu tikai un vienīgi no attāluma. Taču tas nemazināja apbrīnu.
Itāļu imigrants, strādājot muzejā par apsardzes darbinieku, 1911. gadā nozaga “Monu Lizu”. Viņš apgalvoja, ka vēlas atgriezt Itālijas gleznu Itālijā, un tas bija vienīgais iemesls šim solim. Divus gadus vēlāk viņš tika pieķerts, mēģinot to pārdot mākslas preču tirgotājam Florencē.
Vēlāk atklājās, ka imigrants bija palicis Luvras muzejā pa nakti un tad, kad muzejs tika atvērts nākamajā dienā, viņš devās prom ar gleznu zem jakas.
Tieši šī zādzība padarīja “Monu Lizu” tik populāru kā šodien.
Par piesardzību Parīzē lasi šeit
