„Es nevaru aizmirst savu pirmo mīlestību pirms 15 gadiem.” Ko darīt? Var būt grūti atlaist pagātni un visu, kas ar to saistīts. Mēs katrs atšķirīgi tiekam galā ar dzīves pārmaiņām un citādi pārdzīvojam šķiršanos no cilvēkiem, notikumiem vai stāstiem, saglabājot tos atmiņā vien kā spilgtas un patīkamas epizodes, vēsta “Psychologies”.
Iespējams, jūs esat cilvēks, kuram nepieciešams nedaudz vairāk laika... vai varbūt jūsu iekšējā pasaulē notiek kaut kas tāds, kas neapzināti neļauj novērst skatienu no tā, kas jau pagājis. Arī tā notiek.
Tas nav ne labi, ne slikti, un tas jūs nenopeļ kā cilvēku. Bet, ja saprotat, ka šis stāvoklis traucē dzīvot un mazina dzīves kvalitāti, tad rīkojaties pareizi, cenšoties sev palīdzēt, visu izprast un no tā atbrīvoties.
Mūs bieži vien piesaista pagātne vai konkrēts cilvēks vairāku iemeslu dēļ.
Piemēram, tas var būt nevis paša cilvēka dēļ, bet gan tāpēc, kas mēs bijām toreiz, tajā dzīves posmā, ko jutām un kādu pieredzi guvām. Tā kā šī bija pirmās mīlestības pieredze, tā, protams, varēja būt īpaši spilgta un neaizmirstama — un tāpēc zināmā mērā ideāla, jo psihe izbaudīja gozēšanos pirmās emocionālās tuvības hormonos, sajūtā, ka esi izvēlēta, un notiekošā romantizēšanā.
Tagad, visticamāk, šādu sajūtu jūsu dzīvē ir ievērojami mazāk; ir vairāk rutīnas, pienākumu un atbildības, un uz šī fona atmiņas par to, kā bija toreiz, pēkšņi kļūst spilgtākas... Jūs esat sācis ilgoties pēc tā laika sajūtām un sākat atskatīties atpakaļ.
Taču problēma var nebūt pašā bijušajā draugā, bet gan idealizētajā viņa un pagātnes tēlā, kas pazuda līdz ar viņu, kā arī kaut kā līdzīga trūkumā pašreizējā dzīvē.
Pirmkārt, nošķirt realitāti no tām sajūtām, ko piedzīvojāt toreiz. Jūsu bijušais draugs tagad ir cits cilvēks; viņš, visticamāk, ir mainījies un noteikti nespēs sniegt tās pašas emocijas, ko deva toreiz. Tas ir arī tāpēc, ka tagad jūs pati esat citāda.
Izmantojiet gribasspēku, lai saprastu: tas, ko tagad uztverat kā pievilkšanos bijušajam, visticamāk, ir tikai saikne ar sapņiem un ilūzijām, nevis patiesa pievilkšanās reālam cilvēkam.
Otrkārt, palīdzēt sev saprast, kādu sajūtu un emociju šobrīd pietrūkst reālajā dzīvē. Ko jūs vēlētos tai pievienot? Kā bagātinātu savu dzīvi?
Iespējams, šodienas garlaicību atšķaida tieši pagātnes atmiņas un emocijas.
Galu galā mūsu smadzenēm ir vienalga, kur šīs emocijas tiek gūtas — tagadnē vai pagātnē; tās vienmēr dzīvo šeit un tagad. Tāpēc palīdziet tām saņemt vairāk prieka hormonu katrā tagadnes dienā, lai pagātne vairs nešķistu tik spilgta un nozīmīga.
Tāpat mēģiniet saprast: „Ko es atstāju aiz sevis, kas bija tik vērtīgs toreiz, kopā ar to cilvēku, un no kā joprojām nevaru šķirties?” Varbūt vērts veikt kādu atvadu rituālu šiem apstākļiem, šai personai un toreizējai sevis versijai.
Tā varētu būt atvadu vēstule, kas nav jānosūta, bet ko var palaist vējā vai sadedzināt.
Tāpat var pārskatīt tā laika fotogrāfijas, garīgi atvadoties no viņa un pasakot sev, cik brīnišķīga ir pašreizējā dzīve.
Vai arī atbrīvoties no kāda tā laika priekšmeta vai apģērba gabala, kas saglabājies, bet ir novecojis un tam vairs nav praktiskas vērtības.
Atbrīvojoties no tā, visticamāk, atbrīvosieties arī no sāpīgām atmiņām par bijušo draugu, un to vietā nāks tikai patīkamas, siltas, gaišas un vieglas atmiņas.
