Kad cilvēki atvainojas, viņi dara vairāk nekā tikai atzīst kļūdu. Viņi atklāj, kā saprot atbildību, ētiku, morālās un sociālās normas, kā arī attiecības ar citiem. Dažādās kultūrās šī izpratne var būt ļoti atšķirīga, tāpēc atvainošanās svešvalodā nereti kļūst par sarežģītu pārbaudījumu, raksta „The Conversation”.
Svešvalodas lietošana var ietekmēt emocijas, piemēram, vainas apziņu un kaunu, ko izjūtam atvainojoties. Tomēr atvainošanās ir daudz sarežģītāka par atsevišķiem vārdiem — tā ietver arī attieksmi, situācijas izpratni un spēju uztvert otras puses gaidas.
Arī vienas kultūras ietvaros cilvēki atvainojas dažādi. Piemēram, studentam, kurš profesoram atvainojas par nokavētu termiņu, nepietiek tikai pateikt „atvainojos”. Viņam jāatzīst nokavējums, jāuzņemas atbildība un jārunā ar cieņu, ņemot vērā profesora un studenta attiecību kontekstu.
Atvainošanās laulātajam, draugam, kolēģim vai svešiniekam katrā gadījumā nozīmē ko citu. Tai ir savi nerakstītie noteikumi un gaidas.
Atvainošanos ietekmē daudzi faktori, taču īpaši nozīmīgi ir sociālā vara, savstarpējā distance un pārkāpuma smagums. Tie bieži nosaka, kā konkrētajā kultūrā tiek saprasta atvainošanās, un šī izpratne sniedzas daudz tālāk par vārdu „atvainojiet” vai „piedodiet” izteikšanu.
Vaina un kauns bieži tiek lietoti kā sinonīmi, tomēr tie darbojas atšķirīgi. Vaina saka: „Es izdarīju kaut ko nepareizi.” Kauns saka: „Ar mani kaut kas nav kārtībā.”
Šī atšķirība ir būtiska. Vainas apziņa bieži mudina cilvēku labot nodarīto, atvainoties, uzņemties atbildību vai atjaunot attiecības. Savukārt kauns var radīt pretēju reakciju — vēlmi atkāpties, izvairīties no situācijas vai klusēt.
Svarīga ir arī kultūra. Individuālistiskākās sabiedrībās, piemēram, daļā Rietumu valstu, tostarp Eiropā un ASV, lielāks uzsvars parasti tiek likts uz vainas apziņu. Savukārt kolektīvistiskākās sabiedrībās, piemēram, Austrumāzijā, īpaši svarīga ir grupas harmonija un sociālais vērtējums, tāpēc kaunam var būt lielāks sociālais svars.
Vainas un kauna sajūta var rasties brīdī, kad šķiet — esam pārkāpuši sociālu robežu. Tieši tāpēc abām emocijām ir būtiska nozīme atvainošanās procesā.
Nesenā pētījumā analizēts, kā cilvēki atvainojas dzimtajā valodā un kā — svešvalodā. Pētnieki pievērsās korejiešu valodas runātājiem, kuri mācījās spāņu valodu, un spāņu valodas runātājiem, kuri mācījās korejiešu valodu.
Pētījumā piedalījās 115 dalībnieki. Visiem bija vismaz vidējs tās svešvalodas zināšanu līmenis, kuru viņi apguva, un daudzi bija dzīvojuši Spānijā vai Korejā.
Dalībnieki aizpildīja tiešsaistes anketu ar 12 universitātes dzīvei raksturīgām situācijām, kurās bija jāatvainojas, piemēram, par nokavētu privātstundu, neaizdotas grāmatas atdošanu vai cita studenta pārtraukšanu.
Situācijas atšķīrās pēc sociālās varas un savstarpējās distances. Dažās bija jāatvainojas tuvam kursabiedram, citās — profesoram vai citai augstākstāvošai personai.
Uzdevumu dalībnieki veica vai nu pilnībā dzimtajā valodā, vai pilnībā svešvalodā. Pēc katras atvainošanās viņi desmit punktu skalā novērtēja, cik lielu vainu un kaunu izjutuši, un atbildēja tā, kā rīkotos reālā situācijā.
Pēc tam pētnieki identificēja un analizēja dažādas atvainošanās stratēģijas: tiešu atvainošanos, piemēram, „Atvainojiet”, pašpārmetumus, piemēram, „Tā bija mana vaina”, paskaidrojumus, piemēram, „Es pārpratu termiņu”, un piedāvājumus labot situāciju, piemēram, „Es aizstāšu grāmatu ar citu”. Kopumā tika analizētas gandrīz 3000 atvainošanās stratēģiju.
Runātāji korejiešu un spāņu valodā neatvainojās vienādi.
Runājot korejiešu valodā, cilvēki atbildību bieži uzņēmās tieši, lietojot tādus izteicienus kā „Tā bija mana vaina”, un reizēm izmantoja pat ļoti paškritisku valodu. Spāniski runājošie biežāk savu atbildību mīkstināja: viņi skaidroja notikušo, uzsvēra, ka pārkāpums bijis neapzināts, vai lietoja bezpersoniskas frāzes, piemēram, „se me olvidó”, kas aptuveni nozīmē „tas man izslīdēja no prāta”.
Tas nenozīmē, ka viena grupa bija patiesāka vai atvainojās labāk par otru - tas parāda, ka dažādās kultūrās sociālās attiecības veidojas citādi. Spāņu valodā tas notiek caur skaidrojumiem un sarunām, savukārt korejiešu valodā tas bieži tiek darīts, skaidrāk atzīstot vainu, īpaši, ja iesaistīta sociālā vara.
Svešvalodas lietošana reizēm rada emocionālu distanci. Vārdi, kas apgūti vēlāk dzīvē — bieži mācību klasē, nevis mājās — var šķist mazāk emocionāli piesātināti nekā bērnībā apgūtie.
Pētījuma rezultāti liek uz šo priekšstatu raudzīties citādi. Kopumā pētījuma dalībnieki, lietojot svešvalodu, neizjuta mazāku vainas vai kauna sajūtu. Viņi spēja piedzīvot spēcīgas morāla rakstura emocijas abās valodās.
Atšķirība parādījās brīdī, kad nozīmi ieguva sociālais statuss. Atvainojoties personai ar augstāku statusu, piemēram, profesoram, dalībnieki savā dzimtajā valodā spēcīgāk pauda vainas un kauna sajūtu.
Tas liecina, ka autoritātes, atbildības un sociālo normu radītais emocionālais svars var būt dziļāk iesakņojies valodā, kurā esam uzauguši.
Valodas apguve nav tikai gramatika un vārdu krājums. Tā nozīmē arī prasmi pārvaldīt emocijas, atzīt atbildību un uzturēt cieņpilnas sociālās attiecības.
Valodas apguvējs var zināt, kā pateikt „atvainojos”, bet ne vienmēr saprast, kā šī atvainošanās tiks uztverta citā kultūrā — vai tā izklausīsies pārāk attālināta, pārāk formāla vai nepietiekami patiesa.
Tāpēc valodu mācīšanā jāiekļauj starpkultūru pragmatika: ne tikai tas, ko teikt, bet arī tas, kā un kad to teikt, kā arī cik lielu emocionālo svaru vārdi nes, uzskata pētījuma autori.
Starptautiskās darbavietās, universitātēs un tiešsaistes vidē cilvēkiem bieži nākas atvainoties. Taču tas, kas dzimtajā valodā izklausās patiesi un atbildīgi, citā valodā var šķist auksti, pārspīlēti vai izvairīgi. Izpratne par to, kā dažādās kultūrās izpaužas vaina un kauns, var palīdzēt mazināt pārpratumus starpkultūru saziņā, īpaši situācijās, kurās nozīme ir autoritātei un sociālajām gaidām.
