Vai esat pamanījuši, ka daži cilvēki sarunas laikā pienāk tik tuvu, ka gribas spert soli atpakaļ? Savukārt citi instinktīvi ievēro lielāku distanci. Izrādās, tā nav nejaušība – psihologi un neirozinātnieki jau gadiem pēta tā dēvēto personīgo telpu jeb "personīgo burbuli", un secinājuši, ka katram cilvēkam ir savs komforta attālums.
Pētnieki ir pat aprēķinājuši, cik liela šī neredzamā zona parasti ir, raksta “BBC Science Focus”, atsaucoties uz psiholoģijas pētījumiem.
Cik liels ir cilvēka "personīgais burbulis"?
Saskaņā ar psihologa Roberta Zommera (Robert Sommer) izstrādāto personīgās telpas teoriju un vēlākajiem pētījumiem, vidējais komforta attālums starp svešiniekiem ir aptuveni 1 līdz 1,2 metri. Ja nepazīstams cilvēks pienāk tuvāk, daudzi izjūt diskomfortu, pat ja nespēj izskaidrot, kāpēc.
Savukārt ar draugiem un ģimenes locekļiem šis attālums ir ievērojami mazāks - parasti 45 līdz 120 centimetri, bet ar partneri vai bērniem cilvēki jūtas ērti arī pavisam ciešā tuvumā.
Smadzenes šo robežu uztver automātiski
Pētnieki atklājuši, ka par personīgās telpas uztveri lielā mērā atbild smadzeņu daļa, ko sauc par amigdalu. Tā nepārtraukti izvērtē apkārtni un palīdz noteikt, vai kāds cilvēks nav pietuvojies pārāk tuvu.
Interesanti, ka reakcija notiek automātiski - cilvēks var pat nepamanīt, ka sper soli atpakaļ vai nedaudz atliecas, kad kāds ienāk viņa personīgajā telpā. Tas ir dabisks aizsargmehānisms, kas palīdz justies droši.
Personīgais attālums dažādās valstīs atšķiras
Pētījumi rāda, ka personīgais "burbulis" nav vienāds visā pasaulē. Ziemeļeiropas valstīs cilvēki parasti dod priekšroku lielākam attālumam sarunās, savukārt Vidusjūras reģionā un Latīņamerikā cilvēki biežāk sarunājas, stāvot daudz tuvāk viens otram.
Tas nozīmē, ka situācija, kas vienam šķiet pilnīgi normāla, citam var radīt neērtības, tieši tāpēc kultūras atšķirības nereti kļūst par pārpratumu iemeslu.
Arī stress var "palielināt" personīgo telpu
Neirozinātnieki novērojuši vēl vienu interesantu parādību - jo satrauktāks vai trauksmaināks ir cilvēks, jo lielāku personīgo telpu viņš mēdz vēlēties. Līdzīga reakcija bieži novērojama pēc negatīvas pieredzes vai situācijās, kad cilvēks nejūtas droši.
Savukārt uzticamu cilvēku klātbūtnē šis "burbulis" kļūst mazāks, jo smadzenes apkārtni uztver kā drošu.
Ko tas nozīmē ikdienā?
Psihologi uzsver, ka cieņa pret otra cilvēka personīgo telpu ir viena no svarīgākajām neverbālās komunikācijas sastāvdaļām. Ja sarunas biedrs atkāpjas soli atpakaļ, tas ne vienmēr nozīmē nevēlēšanos komunicēt - bieži vien viņš vienkārši cenšas atjaunot sev komfortablu attālumu, tieši tāpēc veiksmīgā komunikācijā nozīme ir ne tikai vārdiem, bet arī tam, cik labi spējam pamanīt un respektēt otra cilvēka neredzamo "personīgo burbuli".
