Elita Veidemane / Autori

Skaidrs, ka Krievijas grupas Bi2 uzstāšanās Rīgā bija priekšvēlēšanu reklāmas pasākums, kas Rīgas pašvaldības nodibinājumam Rīgas Tūrisma attīstības birojs izmaksāja 203 538 eiro. Koncerta apmeklētāju maciņi šajā dienā netika atvērti, jo šā sestdienas prieka finansētāji bija visi Rīgas nodokļu maksātāji.

Pēc Jūrmalas atslēgām kāro daudzi. Jūrmala ir kā skaists un nobriedis persiks – kam garākas rokas, tas pirmais noplūks, uzskata vieni. Jūrmala ir kā netīra un likteņa varā pamesta bārene, oponē citi. Jūrmalai ir milzu perspektīvas, spriež trešie. Jūrmalā neprasmīgas vadīšanas dēļ visas iespējas jau pazaudētas, bēdājas ceturtie. Bet patiesība ir kaut kur pa vidu.

«Annuška eļļu jau ir izlējusi,» lietišķi secināja biedrs Volāns, redzēdams, cik naski sociālajos tīklos spieto viņa partijas atbalstītāji. Atlika vien sagaidīt vēlēšanu dienu un, protams, nākamo rītu, lai triumfāli ienāktu galvaspilsētas domē un izmēztu no turienes visādus siles tukšotājus. Sile bija vajadzīga viņa partijai, kas saucās it kā necili, toties ietilpīgi: «Jaunais grābeklītis». Annuškas eļļa bija tik laba smērviela, ka ļautiņi pavilkās, precīzāk sakot – ieslidinājās. Ja kāds arī nepareizi paslīdēs, nokritīs uz sliedēm un taps tramvaja sabraukts, tā nu būs viņa paša vaina. Ne jau velti tautā to dēvēja par miroņtramvaju. Volāns zināja, ka Anniņas eļļa nekad nepievils: tā ir godīgi spiesta, brīva no korupcijas un citām kancerogēnām vielām. Anniņa no tīras sirds tādu spieda ikkatru dienu.

«Nē, grūti nav,» Aleksejs Naumovs atbild uz jautājumu par to, vai divi termiņi Latvijas Mākslas akadēmijas rektora amatā ir «grūti panesami». Bet tagad, viņš saka, lai manā vietā nāk jaunie talanti. Desmit gadi ir aizlidojuši kā daži otas vēzieni, kā daži gleznošanas plenēri, kā gaismas un ēnas Alekseja Naumova gleznās... «Bet izdarījām daudz,» viņš atzīst, «uzcēlām akadēmijas jauno korpusu, iesākām un veiksmīgi turpinājām Erasmus+ studentu apmaiņas programmu. Sākumā bija trīs skolas, tagad jau 150 skolas visā pasaulē: Erasmus+ strādā arī Honkongā, Floridā un citur.»

Gadījās būt kādā ārstniecības iestādē. Sarunājoties ar iestādes šefu, uz viņa galda ieraudzīju kādas partijas priekšvēlēšanu bukletu. Tā spīdīgais vāciņš bija ieturēts viduslaiku kaujinieciskuma garā: varonīgs bruņinieks, izteikti līdzīgs attiecīgās partijas priekšsēdētājam, ar šķēpu žmiedz pie zemes bijušo domes priekšsēdētāju un viņa draudziņu biznesmeni. Jautājoši paskatījos uz iestādes šefu. Viņš nosmīnēja: «Bija te viens atnācis un dalīja bukletus... Citi arī dala. Bet vēlētājiem pašiem jāsaprot, ka balss būs izmesta miskastē, ja vēlēs par visādām dīvainīšu partijām.»

Viņai savas dzīves faktiski vairs nav. Palielās mājas viesistabā bērnu sētiņās dzīvo slimie gulbji. Vienam no viņiem kāda kundze liek sistēmu. Pagalmā zem tīklota «jumta» ūdenī plunčājas savainoti šā gada kaiju bērni, bet angārā peld gulbji: kādam savainots spārns, kādam kāja. Kopā te ir 200 putnu, kas pārstāv 19 sugu. «Daži putni mani pazīst un izturas īpaši,» teic Anete Asare, «bet viņiem nav jāpierod pie cilvēka: viņiem būs jālido prom, kad atveseļosies.» Anete ir Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrības Drauga spārns galvenais cilvēks. Viņai savas dzīves vairs nav. Tikai putnu dzīve. Vai nāve.

«Vakar visu dienu sēdēju traktorā: vajadzēja apart lauku, un to arī paveicu,» stāsta Andris Bērziņš. Bet dienu vēlāk – 4. maijā, Neatkarības dienā, viņš jau bija ietērpies baltā kreklā, un mēs runājām par daudz ko. «4. maijs, kad 1990. gadā balsojām par Neatkarības deklarāciju, ar šodienas izjūtām vērtējot, man šķita daudz prognozējamāks par 1991. gada 23. augustu, kad neatkarību atguvām de facto, jo 4. maijs bija tik tīrs un tik mierīgs, tik skaidrs un piepildīts ar pārliecību, ka tā nozīmi vienkārši nav iespējams pārvērtēt,» viņš teic.

«Es nevaru ciest, ja apceļ vājākos (..). Šinī gadījumā redzēju to pašu: labi paēdis huligānu bars, pietiekoši aprobežots, apmelo un spārda ar kājām (..) tādus neaizsargātus cilvēkus, kas ir cirka mākslinieki, jo šie cilvēki... viņi piedzimst cirkā, viņi nodzīvo visu mūžu cirkā ar saviem dzīvniekiem (..), viņi ir ļoti neaizsargāti šajā sabiedrībā, viņiem citas pasaules nav kā šis cirks. Un tajā brīdī, kad šī huligānu grupa – savu sektantisko aizspriedumu, savas nezināšanas dēļ – viņus tagad ir nogāzusi zemē un spārda ar kājām, tajā brīdī jānāk Saeimai (..), bet Saeima pienāk, apspļauda un izņirgā šos zemē nogāztos.»

«Patriotisms ir mīlestības lieta,» saka Normunds Beļskis, «patriotisms ir Dieva mīlestības dāvana un izpausme. Zeme, kur dzīvojam, cilvēki, ar kuriem kopā esam, ģimene – viss ir šīs mīlestības sadaļas.» Neatkarības dienā – 4. maijā – iznāks Normunda dzejoļu krājums Vēstules uz bruģa, un jūtīgākais dzejas nervs tajā būs pavērsts uz dzimtenes mīlestības, patriotisma pusi.

Intervija ar Baibu Broku (Nacionālā apvienība) – par pieteikumu uz Rīgas atslēgām un par attiecībām ar Rīgas domes esošo koalīciju, par pielaidi valsts noslēpumam un par kopēja labējo partiju saraksta veidošanu, par paveikto un nepaspēto.

«Es vispār nesaprotu, par ko te ir strīds. Mēs dzīvojam brīvā valstī, bet ne pie boļševiku režīma. Un katrs dzīvo tā, kā var atļauties. Starp citu, tā dzīvo visa Rietumu pasaule. Students sākumā dzīvo kopmītnēs vai ģimenes mājoklī, pēc tam viņš sāk strādāt un nopērk vienistabas dzīvokli, pēc tam apprecas un dzīvoklis ir lielāks. Bet kad cilvēks aiziet pensijā, bet viņa bērni dzīvo atsevišķi, tad ir skaidrs, ka tik liels dzīvoklis viņam vairs nav nepieciešams, un viņš atkal pārceļas uz vienistabas. Vai arī pārdod dzīvokli, lai nopirktu vietu pansionātā ar labu aprūpi,» kādā TV raidījumā izteicās investīciju baņķieris Ģirts Rungainis.

Harijs Tumans ir brīvs savās domās un runās, viņš necieš liekuļošanu un nemēdz izlikties labāks, nekā patiesībā ir. Tiklīdz laika apstākļi ir «paciešami», viņš brauc uz universitāti ar velosipēdu. Viņš ir politnekorekts, ironisks, vienkāršs un draudzīgs.

Zinātniskās izpētes komisija, kas nodarbojas ar Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpēti, jau ilgu laiku ir iestrēgusi Satversmes aizsardzības biroja (SAB) stūrgalvībā: tas, aizbildinoties ar personu datu aizsardzību, ir atteicis piekļuvi dokumentiem, kas ir būtiski svarīgi VDK darbības kopējās ainas izpētei. SAB pat ierosināja, lai pētnieki stājas pie viņiem darbā. Tā ir absurda situācija: Saeima ir pilnvarojusi komisiju šim darbam, taču SAB to bloķē. Par spīti visam, komisija tomēr darbojas un cer līdz pilnvaru beigām ne tikai piekļūt «čekas maisiem», bet arī izdot grāmatās jaunus pētījumus. Līdz šim jau izdoti trīs sējumi ar kopā 30 pētījumiem. Šodien intervija ar komisijas priekšsēdētāju, vēstures zinātņu doktoru Kārli Kangeri.

Jānis Vasiļevskis uzrakstīja iesniegumu Ordeņu kapitulam. Viņš ir novadpētnieks, un galvenais viņa izpētes objekts ir nacionālie partizāni, viņu cīņa pret padomju varu līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum. Vēstures ceļus kopā ar partizāniem staigājot, Jānis Vasiļevskis nonāca pie vienīgā pareizā secinājuma: rosināt apbalvot ar Viestura ordeni vīrus un sievas, kas vēl teju 13 gadus turpināja cīnīties pret padomju okupantiem. Šajā cīņā piedalījās ap 20 000 cilvēku, nezaudējot drosmi un pārliecību, ka taisnība reiz uzvarēs un ka brīva Latvija nav tikai sapnis.

Iespējams, ka tā bija viena no cilvēciskākajām reakcijām, kas piemeklēja Ilzi Viņķeli (Vienotība) raidījumā Preses klubs. Sievietes Viņķeles acīs bija aizvainojuma asaras: no tā, ka sarunbiedrs Edgars Kramiņš uzbrūk viņas vērtību sistēmai un viņai pašai, uzbrūk netaktiski un varbūt pat brīžiem uzspēlēti. Tomēr pelnīti.

Sestdien, 8. aprīlī, notiks Zemnieku savienības kongress, kurā ne tikai risinās partijas jautājumus un politiskos rēbusus, bet arī pārvēlēs partijas vadību. Augusts Brigmanis Zemnieku savienību vadījis jau 17 gadu, pirms neilga laika konkurenci pieteica zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, taču pēkšņi atteicās kandidēt uz partijas vadītāja amatu.

Nepagāja ne diennakts, un Sanktpēterburgas metro neģēlīgā terorakta veicējs – kāds 1995. gadā dzimušais Džalilovs – tika atrasts. Uz to, ka viņš ir īstais vainīgais, norādījušas gan «ģenētiskās pēdas», gan videonovērošanas kameru ieraksti. Jauneklis pirms sešiem gadiem esot ieguvis Krievijas pilsonību un strādājis Sanktpēterburgā. Jā, skaidrs, ka terorists, pietrūkst vien saistības ar Islāma valsti. Ak, lūdzu, te tā ir: pareizi informēts avots pavēstījis interneta vietnei Gazeta.ru, ka Džalilovs esot bijis biedrs kādā organizācijā, kura saistīta ar teroristisko grupējumu Islāma valsts.

«Latvija var! Mairis Briedis uzvar!» – emocionāli izsaucieni pārpildīja sociālos tīklus, kad naktī uz 2. aprīli bijām liecinieki spožai Latvijas spēkavīra Maira Brieža uzvarai, kas atnesa viņam Pasaules Boksa padomes čempiona titulu pirmā smagā svara kategorijā. Līdz šim nevienam Latvijas sportistam profesionālajā boksā vēl nebija izdevies kļūt par pasaules čempionu. Tas bija pozitīvs, motivējošs notikums, un Mairis Briedis pēc divpadsmit raundu cīņas pateica vārdus, kas vainagoja visu cīņu: «Latvieši, mēs esam stipra tauta.»

Ja gribas mūsu drēgno un izstiepto ziemu sadalīt divās mazākās frakcijās, tad ziemas vidū – janvārī vai februārī – jādodas uz kādu silto zemi. Viena no tādām ir Taizeme: pasaules mala, kur saule dienasvidū ir virs galvas, naktis ir karstas, bet dienas – svelmainas. Pasaules mala, kas vienmēr būs pats viducis, jo tajā ir vissmaidīgākie ļaudis, siltākais ūdens, zīdainākās palmas un pikantākā tom yum zupiņa. Latvietim divas nedēļas Siāmas līča piekrastē atsvērs mēnešiem ilgo ziemu, atjaunos sirdī sauli un likvidēs D vitamīna trūkumu organismā.

Nezinu, vai šis stāsts faktoloģiski ir patiess, taču emocionāli tas skar tās stīgas, kuras pieņemts dēvēt par dvēselei piederošām. Iespējams, kaut kas līdzīgs ir noticis. Bet varbūt arī nav noticis. Kāda sieviete, braukdama mājās kopā ar vīru un vērodama pēc ziemas nesakoptos Rīgas nomales mazdārziņus, pēkšņi ieraudzījusi kādā ābelē karājamies... cilvēku. Vīrs gan sākumā nav ticējis sievai, sak, tev rēgojas, taču... Viņai izrādījusies taisnība.

«Es tiešām, cīnoties par Latviju gan 1988. gada 23. augustā, gan vēlāk 1991. gadā barikāžu laikā, nevarēju iedomāties, ka mēs pēc 29 gadiem atteiksimies no tām vērtībām, ko esam saglabājuši un kopuši simtiem gadu,» teic Saeimas deputāts Armands Krauze (ZZS). Izrādās, mēs simtiem gadu esam kopuši «vērtības» – savvaļas dzīvnieku nežēlīgu ekspluatāciju cirkos, tostarp arī Rīgas cirkā.

«Bērniņiem patīk dzīvnieciņi,» ar asarainu aizkustinājumu stāsta dzīvnieku cirka aizstāvji, un viņiem ir taisnība: kam tad nepatīk dzīvnieciņi? Tikai nejūtīgiem robotiem nepatīk. Protams, dzīvas radības ir interesants apskates objekts, tikai diez vai cirks, kurā tiek rādīti iebiedēti, samocīti dzīvnieki, būs labākais bērnu audzinātājs, lai viņos iedēstītu līdzjūtību un mīlestību uz dzīvo dabu.