Saulcerīte un Latvijas debilizācija

 
©F64 Photo Agency

«Latvijas izglītības sistēmai ir drauds sabrukt tuvāko gadu laikā,» bez patosa, tomēr ar nepārejošu sāpīgumu teic Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore, gleznotāja Gundega Rancāne. Piektdien Valsts prezidents Egils Levits bija uzaicinājis Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) locekļus – tostarp Gundegu Rancāni – uz sarunu par skolu tīkla reformu un kompetenču izglītības ieviešanu. Gundegā pēc sarunas parādījās cerības. Varbūt tāpēc, ka viņa labi atcerējās savas mātes – skolas bijušās direktores Lūcijas Rancānes – teikto pirms aiziešanas Mūžībā: «Meit, nosargā mūsu skolu.»

Tēmu par izglītības sistēmas sabrukumu Gundega ir pārrunājusi arī ar citiem pedagogiem un skolu vadītājiem. Jo tas, kas patlaban notiek izglītības sistēmā, ir ar skaistu laku noklāts ārprāts. Izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) iecerētā skolu tīkla reorganizācija, kas paredz četru reģionu bloku modeli, iznīcinās lielāko daļu skolu. Ko tas nozīmēs, piemēram, Rēzeknes novadam? Tur atrodas sešas vidusskolas: Makašānu, Dricānu, Nautrēnu, Kaunatas, Maltas un Tiskādu. Jau no nākamā gada 1. septembra vidusskolas klasēs vajadzēs būt 45 skolēniem. Taču šo izdomāto prasību spēs izpildīt tikai Maltas vidusskola. Un ko tas nozīmē šim reģionam? Tas nozīmē, ka jau februārī/martā attiecīgajām pašvaldībām būs jāpieņem lēmumi par skolu reorganizāciju (likvidāciju). Tad Rēzeknes novadā, visticamāk, paliks tikai viena vidusskola. Protams, uz Maltu nebrauks skolēni no Nautrēniem vai Dricāniem. «Masveidā slēdzot lauku vidusskolas, liela daļa jauniešu (vidējā izglītība taču nav obligāta!) paliks ar savām deviņām klasēm, un tas draud ar masveida sabiedrības degradāciju konkrētajā reģionā,» secina Gundega Rancāne. «Tur, kur tiek likvidēts viens izglītības posms, ar laiku viss aiziet pa pieskari,» viņa turpina.

Kas notiks ar Makašānu Amatu vidusskolu? 1992. gadā Makašānu vidusskola ar toreizējā izglītības ministra Andra Piebalga rīkojumu tika dibināta, lai saglabātu tautas daiļamata tradīcijas, mācītu tās jaunajai paaudzei, un šāda skola joprojām ir vienīgā Latgales reģionā. Lai nodrošinātu pēctecību un labākus rezultātus, kokamatniecības un tekstildarbu amatu prasmes - līdztekus kvalitatīvai vidējai izglītībai - tiek mācītas jau no 1. klases. «Kas notiks?» skeptiski pārjautā Gundega Rancāne. «Pārtapsim par pamatskolu.» Toties pedagogu skaits dilst - ne jau Makašānos, bet visvairāk lielajās pilsētās. Rīgā ir 385 vakances, Latvijā - ap 500. Kāpēc tik nenormāls iztrūkums, ja ņem vērā, ka «pie mums ir bezdarbs»? «Tāpēc,» skaidro Gundega, «ka visi pedagoģijas procesā iesaistītie - gan pedagogi, gan vecāki - tiek turēti ilgstoša pazemojuma apstākļos.» Pirmie - tāpēc, ka algas ir nožēlojamas, un tāpēc, ka nav zināms, vai vispār jelkad tās būs cienījamas (izglītība ir trešā viszemāk atalgotā nozare Latvijā un ar vismazāko atalgojuma pieaugumu otrajā ceturksnī), otrie - tāpēc, ka viņi nezina, vai viņu bērni taps izglītoti ar saprātīgiem izglītošanas paņēmieniem, vai arī viņus par intelekta invalīdiem padarīs tā dēvētā kompetenču izglītība. Bet kompetencēs balstītā izglītības satura ieviešanai tiek tērēti aptuveni 14 miljoni ES un Latvijas valsts finansējuma. Rezultāts šīm «apmācībām» būs tūkstoši mazizglītotu, uz pusrociņu un pusmutīti samācītu pusaudzīšu, kuru skolotāji jauksies minējumos, kāpēc matemātiku vajadzēja apvienot ar darbmācību, bet skolu absolventiņi tā arī nekad nesapratīs, ko tieši un kāpēc mācījušies. Bet varbūt tas ir mērķis? Jo tumšāka tauta, jo vieglāk to ganīt. Precīzi par «kompetenču izglītības» būtību izteicās kāda skolotāja, skaidrojot to ar «matemātikas» uzdevumu: «Lido divi krokodili: viens violets, otrs uz dienvidiem. Jautājums: cik gadu ezīša vecmāmiņai?»

Taču ministre Šuplinska, stūrgalvīgi neiedziļinādamās izglītības jomas dramatiskajā situācijā, turpina savu «uzvaras gājienu», par vienu no postošākajiem virzieniem pieņemot Latgales (Krievijas pierobežas) specifikas ignorēšanu, sevišķi - likvidējot izglītības iestādes. Šie centieni brīnišķi saskan ar Latgales autonomijas ideju sludināšanu, kas 2017. gada Latgales simtgades kongresā nebija svešas arī topošajai izglītības saulcerītei Ilgai Šuplinskai. Bet Latgales autonomijas karodziņu vicināšana, protams, nav tik svarīga nodarbe kā vispārēja Latvijas debilizācija.