Bens Latkovskis / Autori

Saskaņā ar šībrīža valdošajām prasībām paskaidroju: Atzīstu koronavīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un šī vīrusa izraisītās slimības Covid-19 bīstamību.

Ceturtdien ES publicēja to personu sarakstu, kuras pakļautas sankcijām par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija indēšanu ar ķīmisko kaujas ieroci “Novičok” šā gada 20. augustā. Šajā sarakstā iekļauti trīs augsta ranga Krievijas prezidenta administrācijas darbinieki – Kirijenko, Jarins un Meņailo, Federālā drošības dienesta direktors Bortņikovs un divi aizsardzības ministra vietnieki – Popovs un Krivoručko.

Cilvēki ātri pie visa pierod. Ceļojot pa Indiju, tu jau pēc nedēļas nepamani kliedzošo piemēslotību uz ielām. Tā sāk likties pašsaprotama. Dzīvojot Rīgā, var arī nepamanīt arvien pieaugošo visatļautību uz ielām un ietvēm. Katrs brauc un novieto savu transporta līdzekli kā grib, kur grib, un dara tā, kā sev izdevīgāk.

Jāatzīst, ka vēl jau Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere neko nav zaudējusi. Viņa vēl var, kā bija cerējusi, kļūt par Satversmes tiesas (ST) tiesnesi, bet jebkurā gadījumā rūgtumiņš paliks. Ceļš uz šo amatu, kurš vēl nesen šķita viegls un bez būtiskiem šķēršļiem, izrādījās visai grumbuļains. Turklāt šos šķēršļus ceļā saliek nevis kādi ļauni nelieši no pretinieku nometnes, bet gan nosacīti savējie. Kā risinājās notikumi?

Jāatzīst, ka virsrakstā uzdotais jautājums ir diezgan komplimentārs mūsu skandalozajam politiķim. Droši vien pareizāk būtu jautāt – kādas ir Gobzema izredzes pretendēt uz vietējā Žirinovska titulu, bet paliksim pie sākotnējā jautājuma – vai Gobzems var kļūt par tik lielas Latvijas iedzīvotāju daļas līderi, lai tiktu uztverts kā iespējamais valsts vadītājs – premjers (attāls analogs ASV prezidentam)? Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats Gobzems visos iespējamos veidos uzsver šīs savas ambīcijas un cenšas uzvedībā kopēt Trampu.

Pirms gadiem desmit vienā pasākumā sanāca parunāt ar kādu krievu valodā iznākoša preses izdevuma redaktori, kura labi pazina tolaik vēl tikai pirmos gadus Rīgā saimniekojošo Nilu Ušakovu. Lai arī viņas vadītais medijs bija draudzīgi noskaņots gan pret pašu Ušakovu, gan partiju “Saskaņa”, privātā sarunā viņa neslēpa skepsi. “Visa viņa darbība ir vērsta uz PR. Patiesībā pilsētā saimnieko un reālās lietas bīda citi, kurus interesē tikai naudas plūsmas. Diemžēl tas viss nebeigsies labi,” viņa prognozēja.

Jāsaka, kā ir. Oslo Nobela miera prēmijas komiteja prot pārsteigt. Šogad šī prestižā prēmija piešķirta Pasaules Pārtikas programmai (WFP). Diezgan negaidīti, jo ar kaunu jāatzīst, ka esmu palaidis garām šīs organizācijas šīgada īpašo veikumu. Tajā pašā laikā Nobela komitejas lēmumu varu tikai atbalstīt. Kaut vai tāpēc, ka tā savu izvēli izdarījusi, sekojot latviešu iecienītajam izvēles principam, – skatīties pēc “mazākā ļaunuma”.

Pirms pāris nedēļām Latviju satricināja ārkārtīgi brutāla, nežēlīga slepkavība. Zvēriski tika nogalināts sabiedrībā pazīstams cilvēks, advokāts Pāvels Rebenoks. Slepkavība notika naktī no sestdienas uz svētdienu, bet jau pirmdienas rītā tika sasaukta preses konference, kurā galvenais runātājs bija Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Armands Ruks, kurš tagad tiek virzīts uz vakanto Valsts policijas priekšnieka amatu.

Mūsdienās katram ir iespēja vērot revolūciju tiešraidē. Pat tad, ja uz vietas nav CNN vai citas labi ekipētas televīzijas operatori. Šim nolūkam kalpo bijušās PSRS telpā tik populārie “Telegram” kanāli. Šo iespēju arī es labprāt izmantoju, vērojot cik strauji, ar ugunsgrēka ātrumu attīstās revolucionārā situācija Kirgizstānā.

Lai novērstu liekus pārpratumus, šībrīža realitāte prasa katram autoram, kurš raksta par Covid tēmu, paskaidrojošu izziņu (diskleimeru) par paša attieksmi pret šo problēmu. Tātad, atzīstu “Covid-19” slimību, vīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un bīstamību. Taču tas nenozīmē, ka automātiski atbalstu jebkurus valdības rīkojumus cīņai pret pandēmiju. No šodienas, saskaņā ar Ministru Kabineta lēmumu, sabiedriskajā transportā atkal obligāti jāvalkā maskas.

Var rīkot dažādas aptaujas par pasaules ietekmīgākiem politiķiem, bet grūti noliegt, ka vismaz pēdējo pusgadsimtu objektīvi tas ir ASV prezidents, neatkarīgi no viņa uzvārda. Tāpēc ziņa, ka kovidu saķēris Donalds Tramps, visā šai pandēmijas epopejā ieguva intriģējošu raksturu.

Karadarbības atsākšanās Kalnu Karabahā (Arcahā) kārtējo reizi apliecina, ka miers, kas civilizētajā pasaulē šķietami kļuvis pašsaprotams, balstās uz plānu humānisma un miermīlības kārtiņu, kura pārklāj cilvēku dzīvnieciskās zemapziņas dzīles. Miljons gadu senā cīņa par kumosu, par teritoriju, par sugas turpināšanu tik viegli no cilvēku galvām nepazūd, lai kā to gribētos tiem, kuri par šīm tēmām “gudri” un finansiāli izdevīgi spriedelē dažādas konferencēs un semināros.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Rīgā (pirms tam Viļņā) neapšaubāmi bija ievērojams politisks notikums kaut vai tāpēc, ka šobrīd “Covid” pandēmijas dēļ politiķu braukāšana pa pasauli ir ievērojami samazinājusies. Līdz ar to tāda līmeņa politiķa ierašanās Latvijā automātiski jāvērtē kā notikums ar lielo burtu.

Latvijas Bankas (LB) padomes locekļa kandidāts Andris Vilks pazīstams kā finanšu ministrs laikā, kad premjera Valda Dombrovska vadībā notika strauja Latvijas ekonomikas apzināta samazināšana (nosaukta labskanīgā eifēmismā – konsolidācija).

Šīs vasaras notikumiem Baltkrievijā sāku sekot vēl maija nogalē, kad tur oficiāli sākās prezidenta vēlēšanu kampaņa, un pie atsevišķu kandidātu parakstu vākšanas galdiņiem izveidojās kilometrus garas rindas. Politiski sasalušajā Baltkrievijas vidē šāda neparasta vēlētāju aktivitāte uzreiz piesaistīja uzmanību.

Parasti tviterapskatā cenšos aptvert vairākas tēmas, kuras aizvadītajā nedēļā raisījušas diskusijas sociālajos tīklos. Taču šoreiz pilnībā koncentrēšos uz vienu ierakstu, kurš, manuprāt, savā zemiskumā sita pušu visu pārējo. Uzreiz jāatzīst, ka internetā viegli atrast daudz riebīgākus un cilvēku cieņu pazemojošākus ierakstus, bet tie tur veido marginālu fonu, kuru rada cilvēki, no kuriem nekas cits arī netiek gaidīts.

Kad biju Dienvidvjetnamas lielākajā pilsētā Hošiminā (vairums vietējo to joprojām sauc vecajā vārdā – par Saigonu), tad viens no turienes spēcīgākajiem iespaidiem bija desmit miljonu lielpilsētas satiksmes haoss. Vjetnamā, tāpat kā citās mazāk attīstītās un pārapdzīvotās Āzijas valstu pilsētās uz ielām valda viens nebeidzams cilvēku, mašīnu, motorolleru, velosipēdu jūklis. Caurmēra eiropieti tas var viegli novest līdz nervu šokam, jo nav lāga saprotams kā te vispār var pārvietoties, pāriet ielu, saglabājot kaut minimālu drošību. Diemžēl pēdējos gados šim nosacītās “Āzijas” līmenim strauji tuvojas satiksme arī uz Rīgas ielām, pareizāk sakot, ietvēm, kuras arvien nekaunīgāk okupē velobraucēji.

Šonedēļ sākas ANO Ģenerālās asamblejas jubilejas – 75. gadskārtas – sesija. Ņemot vērā Covid-19a pandēmiju, vairums runātāju uzstājās attālinātā režīmā. Arī Latvijas prezidents Egils Levits attālināti nolasīja savu uzrunu, kurā izklāstīja mūsu valsts redzējumu uz pasaulē notiekošo.

Ģimenes komēdijas “Bēthovens” ziedu laikos jokoja, ka uz jautājumu, – kas ir slavenais Bēthovens, daudzi atbildētu – liels, pinkains sanbernārs. Toreiz tas likās kā tāds mazliet skumīgs joks. Taču tagad, kad parādījusies ziņa, ka izcilais komponists – Ludvigs van Bēthovens – nonācis zem “Cancel culture” aktīvistu iznīcinošā ceļa ruļļa, jokot vairs negribas.

Tik skaļas slepkavības, kāda notika naktī uz svētdienu, kad īpaši nežēlīgā veidā tika nogalināts advokāts Pāvels Rebenoks, pie mums negadās bieži, bet reizumis tomēr notiek. Medijos šajās dienās tās visas tiek uzskaitītas. Gan tiesneša Jāņa Laukrozes, gan advokāta Mārtiņa Bunkus, gan citas. Šo slepkavību izmeklēšanas rezultāti nav iepriecinoši – faktiski neviena no tām, par spīti milzu iesaistītajiem resursiem, nav atklāta.

Uz ziņu, ka “Cancel culture” ideologi gatavojas “kancelēt” arī elitārās (tātad balto vīriešu dominanti uzturošas) kultūras pārstāvi komponistu Ludvigu van Bēthovenu, ar sev raksturīgo ironiju atsaucās Ēriks Stendzenieks: Nu tad beidzot pieķērušies galvenajam rasistam. Kurš gan vēl nekaunīgāk izcēlis baltās rases vīriešu pārākumu? Kura mūzika vēl klajāk vērsusies pret LGTB un BLM? Protams! Tas ir Bēthovens. Kretīns, nu...

Divpadsmit Baltkrievijas uzņēmumi esot pieņēmuši lēmumu par savas darbības pārcelšanu uz Latviju, aizvadītajā nedēļā vēstīja Ekonomikas ministrija. Vēl vairāk uzņēmumu par šādu soli vēl domā. Šī ir tā reize, kad interesi par ienākšanu Latvijā izrāda tādi ārvalstu uzņēmumi, kas domā šeit attīstīt kaut nelielu “Silīcija ielejas” saliņu, nevis būvēt cūku fermu, kuru ekoloģisku apsvērumu dēļ nevar atļauties pie sevis mājās.