Bens Latkovskis / Autori

Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) vadītājs Renē Fāzels trešdien atbildēja uz Eiroparlamenta deputātu vēstuli, kurā prasīts pārcelt 2021. gada pasaules čempionātu hokejā no Baltkrievijas uz kādu citu vietu. Fāzela atbildē teikts: “Mēs rūpīgi sekojam notikumu attīstībai. Mūsu mērķis – sarīkot čempionātu Baltkrievijā. Mēs gribam to darīt līdzjutēju dēļ, kuri ir to pelnījuši, un nedrīkstam pakļauties politiskam spiedienam, kļūstot par politisko spēlīšu ķīlniekiem.”

Pasaule, par spīti Covid-19 pandēmijai, pamazām atgriežas ierastajā ritmā, kad kaislības futbola laukumā sit augstāku vilni nekā politikā un pat medicīnā. Skandāls Parīzē, kur UEFA Čempionu līgas spēle starp “Paris Saint-Germaine” un Stambulas “Basaksehir” tika pārtraukta it kā tiesnešu rasistiska izteikuma dēļ, ir pasaules ziņu centrālais notikums.

Jaunais, daudzsološais (kā teiktu maestro Raimonds Pauls) politiķis Arturs Toms Plešs var ieiet vēsturē kā pirmais Latvijas valsts ministrs, kurš dzimis jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – 1992. gada 4. janvārī. Pirmdien politiskā apvienība “Attīstībai/Par!” (A/P) viņu oficiāli izvirzīja par kandidātu vides un reģionālās attīstības ministra (VARAM) amatam.

Saslimušo skaits ar Covid-19 turpina saglabāties augsts. Jautājums vairs nav – vai saslimušo skaits dienā pārsniegs tūkstoti, vai tomēr izdosies noturēties zem šī robežskaitļa? Jautājums ir – kad tas notiks? Lietuvā šis skaitlis jau regulāri pārsniedz pāris tūkstošus. Diez vai pie mums būs citādāk. Šis būtu skatījums, ja tā var teikt, no statistiskā aspekta. No sociālā aspekta galvenais jautājums ir cits. Tas pats, kas cilvēku prātus nodarbināja jau tad, kad viņi dzīvoja alās un no aukstuma glābās ietinoties nomedīto zvēru ādās – kurš pie tā visa vainīgs? Kuru nomest no aizas bezdibenī, lai viss atkal būtu kā agrāk – ierasti un bezbēdīgi?

Ja Eiropa nebūtu tik ļoti aizņemta ar Covid-19 pandēmijas radītajām problēmām, tad, visticamāk, politisko ziņu virsrakstos dominētu ES un Polijas, Ungārijas sarežģīto attiecību jautājums. Šī tēma ir īpaši aktualizējusies pēc tam, kad 16. novembrī Polija un Ungārija uzlika veto ES budžetam.

Pēdējo nedēļu laikā pie Latvijas politiskā debesjuma ir iemirdzējusies jauna zvaigzne – Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja Sanita Osipova, kuru daži īpaši jūsmīgi kreisi liberālās domas apustuļi jau redz kā nākamo Latvijas prezidenti.

Aizvadītajā sestdienā pasaule pavisam klusi un pieticīgi atzīmēja Frīdriha Engelsa 200 gadu jubileju. Jaunākā paaudze šo personu nemaz nezina, un, ejot Rīgā pa Stabu ielu, pat neiedomājas, ka pusgadsimtu iela nesa šī vācu domātāja vārdu. Bet derētu zināt gan, jo ideoloģija, kuru pasaule savulaik iepazina, pateicoties tieši Engelsam, atkal kļūst populāra.

Kad 1940. gada 13. maijā ļoti sarežģītā starptautiskā situācijā par Lielbritānijas premjeru kļuva Vinstons Čerčils, viņš parlamentā teica runu, kura iegājusi politikas vēsturē kā visu laiku skaudrākā, bet vienlaikus arī apņēmīgākā politiķa runa. Ja līdz tam politiķi savās uzrunās centās solīt labāku dzīvi un uzskaitīja, ko darīs, lai tā drīzāk iestātos, tad šoreiz Čērčils darīja pilnīgi pretēji. Viņš teica: “Es nevaru piedāvāt neko citu, kā vien asinis, smagu darbu, asaras un sviedrus.” Citiem vārdiem, viss ir slikti un būs vēl sliktāk.

Roberts Zīle intervijā “Neatkarīgajai” (24.11.2020.) par esošo valdību teica: “Šis [13. Saeimas] vēlēšanu rezultāts bija tik slikts, ka tur bija grūti kaut ko citu salikt.” Proti, balsu sadalījums ir tāds, ka ar esošo koalīciju un Kariņa valdību mums būs jānovelk līdz nākamajām vēlēšanām 2022. gadā. Faktiski tas nozīmē, ka valdība var darīt, ko tā grib, un, par spīti tās sadrumstalotībai un šķietamajai nestabilitātei, tā ir stabilāka nekā jebkura cita, jo nekādu citu valdību politiski izveidot nevar. Kāpēc? Tāpēc, ka to neļauj ticība jeb Latvijā valdošā politiskā mitoloģija.

Lai arī tiesvedības par 3. novembrī notikušo ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem vēl turpinās, un, visticamāk, turpināsies vēl ilgi, šobrīd jau ir pilnībā skaidrs, ka viss lielos vilcienos ir beidzies – 20. janvārī ASV būs jauns, 46. prezidents Džo Baidens.

Vēl jau nekas pa burbuli nav nolaists un varbūt arī netiks nolaists, taču līdzšinējā notikumu attīstība ar partiju “Latvijas attīstībai” un tās jauno valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju Ivaru Ijabu liecina, ka uz to strauji iet.

Skandāls, kurš aizsākās ar Rīgas domes deputāta Māra Mičerevska atklāsmēm par bijušā Vides un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces un partijas “Latvijas attīstībai” “īpašnieka” Edgara Jaunupa darbībām, nebeidz rimties un draud aiz sevis politiskā nebūtībā aizraut arī citus šī politiskā spēka pārstāvjus.

21.gadsimta politiskās filozofijas pamatjautājums ir – vai politikā visu nosaka intereses, vai tomēr zināmu lomu tur spēlē arī vērtības? Jau pats par sevi šāds jautājuma uzstādījums mūsdienu civilizētajā pasaulē skaitās nepieklājīgs, jo ir taču acīmredzams, ka tieši demokrātijas, humānisma ideāli ir tas vienojošais faktors, kas cementē Eiropas Savienību, NATO un citas starptautiskās struktūras, kuru galvenais uzdevums ir tieši uzturēt, saglabāt un attīstīt šīs vērtības.

Pēcsvētku Saeimas sēde sākās ar simbolisku aktu – ar deputāta mandāta atjaunošanu Jurim Pūcem. Šis melos un blēdībās pieķertais politiķis aizvadītajā nedēļā bija spiests atkāpties no vides un reģionālās attīstības ministra amata un tagad atgriežas vietā, kur meļiem un krāpniekiem ir vēlētāju dota aizsardzība – deputāta mandāts. Tas, ka šis mandāts iegūts, atrodoties partijā, kura tiek turēta aizdomās par finansēšanas noteikumu pārkāpumiem – “Latvijas attīstībai”, šajā gadījumā nespēlē nekādu lomu, jo frāze – “par mani ir balsojuši tik un tik tūkstoši” joprojām skan pārliecinoši, lai gan arī šīs vēlētāju balsis izmānītas, melojot un krāpjoties, tieši tāpat kā Vecrīgas auto stāvvieta kādai pagaidām vēl nenoskaidrotai personai. Balotējoties par deputātu, Pūce taču sevi nepozicionēja kā meli un krāpnieku, kāds beigu beigās izrādījās.

Interneta žurnāls “Puaro” publicējis Latvijas ietekmīgāko cilvēku – Top 10. Uzreiz jāsaka, ka ikviens šāds – ietekmīgāko, gudrāko, labāko, skaistāko utt. saraksts ir jāvērtē kritiski, jo ir stipri subjektīvs, turklāt nekad nevar zināt, kādi ir šādu sarakstu tapšanas motīvi. Lai arī šis konkrētais “reitings” ir samērā šauras cilvēku grupas (varbūt pat viena cilvēka – Jurģa Liepnieka) skatījums uz Latvijā notiekošo, arī tas ir zināmas analīzes vērts, jo, atšķirībā no citām valstīm, kurās līdzīgi ietekmīgāko personu reitingi tiek publicēti regulāri, Latvijā līdz šim tādu sarakstu veidošana nav bijusi populāra.

Vēl pirms dažām nedēļām šķita, ka apvienība “Attīstībai/Par!” (AP) ir uz viļņa un daudz netrūkst, lai piepildītos partijas “Latvijas attīstībai” īpašnieka Edgara Jaunupa (Māra Mičerevska apzīmējums) nupat partijas kongresā skaļi izteiktais sapnis par premjera krēslu savam bērnības draugam – skolas un studiju biedram – Jurim Pūcem. No neaptveramajām iespējām, kas šādā situācijā pavērtos, Jaunupam aizrāvās elpa un kongresa tribīnē aizlūza balss. Taču tagad šie saldie sapņi draud sabirzt smalkās drumstalās, un visa tik ilgi un rūpīgi būvētā konstrukcija tiek pakļauta nežēlīgai stipruma pārbaudei (kā teiktu banku sistēmā – stresa testam).

Jau aizpagājušā nedēļā aizsācies Māra Mičerevska “uzbrauciens” partijai “Latvijas attīstībai” ceturtdien noslēdzās (?) ar Vides un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces demisiju. Līdz ar to Rīgas domes deputāts Mičerevskis savā CV varēs ierakstīt ne tikai filmēšanos postironijas garā uzņemtajā filmā “Kriminālās ekselences fonds”, bet arī ministra gāšanu, kas, atzīsim, ne katram ir pa spēkam.

Baltkrievijas simboliskā līdere – Svetlana Tihanovska Rīgā bija jau septembrī, bet toreiz tikās vienīgi ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Šoreiz viņas vizīte ir jau ar daudz plašāku vērienu. Viņa tikās gan ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, gan premjeru Krišjāni Kariņu.

Lāčplēša diena Rīgā sākās ar jaunās pilsētas vadības gluži vai revolucionāru soli – uz Čaka/Marijas ielas gandrīz visā tās garumā (no Elizabetes ielas līdz Ērgļu ielai) tika izveidotas velojoslas. Arī Neatkarīgā nogāja gar šo ielu abos virzienos no viena gala līdz otram.

Armēnijas smagā sakāve karā pret Azerbaidžānu ir vēl viena jaunā laika iezīme. Kad jūs pēdējo reizi esat dzirdējuši, ka par kādu valsti teiktu – tā ir smagi sakauta un kapitulējusi karā ar citu valsti? Gadu desmitiem par jebkuriem starpvalstu saasinājumiem tika skandēta formula, ka “šim konfliktam nav militāra risinājuma. Tas jārisina sarunu ceļā”. Izrādījās, ka tā nav patiesība. Izrādījās, ka tā ir vēlmju domāšana. Nelietosim eifēmismu – militārs risinājums, bet gan tā precīzo apzīmējumu – karš. Izrādījās, ka tas ir ātri un efektīgi.

Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Jānis Dombrava aicina Latvijas politiķus nesteigties ar atbalsta izrādīšanu jaunievēlētajam ASV prezidentam. “Amerikāņi pieņem lēmumu, kurš būs viņu prezidents. Sagaidīsim oficiālos rezultātus un sadarbosimies ar jaunievēlēto administrāciju, aizstāvot Latvijas intereses,” sociālajā vietnē twitter raksta deputāts.

Aizvadītajā nedēļā, kad pasaules informatīvajā telpā plosījās vētrainas kaislības par un ap ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem, arī mūsmājās bija vērojama neliela politiska vētriņa. Tiesa, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tā gan beigās izrādījās drīzāk vētra ūdens glāzē, bet dažkārt arī tādas spēj izraisīt negaidītas politiskās sekas.