Ja nepieciešams pamatot, kāpēc covid laikā pilnā trolejbusā drīkst iekāpt, bet veikals, kurš atrodas telpā, kuras platība lielāka nekā 7000 kvadrātmetri, jātur slēgts, tad nav pārliecinošāka argumenta kā piesaukt vārdu salikumu – zinātnē balstīts.
Kādreiz atsaucās uz Bībeli, Aristoteli, svēto Augustīnu. Tad nāca laiks, kad katrs izteikums bija jāpamato ar citātu no Marksa, Ļeņina vai PSKP kārtējā kongresa materiāliem. Tagad šī obligātā piebilde skan - “zinātnē balstīts”, vēlams ar atsauci uz konkrēto “pētījumu”.
Kāpēc vārdu “pētījums” lieku pēdiņās? Tāpēc, ka zinātne šodien bieži vien ir tāda kā sabiedrisko attiecību kantora filiāle, kurā tiek glīti noformēts klienta pasūtījums. Līdz ar to vārdkopa “zinātnē balstīts” būtu jāuztver kā “pēc jaunākajiem stila standartiem iepakots”. Līdzīgi kā veikalā dāvanu saiņotāja jautā, ar kādas krāsas lentīti pirkumu ietīt, tā šeit starp daudziem citiem tiek piemeklēti pētījumi, ar kuriem pamatot vēlamo uzstādījumu. Pētījumu un projektu gatavošana jau sen kļuvusi par vienu no ienesīgākajiem biznesiem.
Jāatzīst, ka zinātnes vārds ne pirmo reizi cilvēces vēsturē bez mazākās kautrības tiek izmantots politiskās šķiras interesēs. Padomju laikos nevarēja iegūt augstāko izglītību, nenokārtojot valsts eksāmenu tādā specifiskā mācību priekšmetā kā “zinātniskais komunisms”. Katrs pats var izvērtēt, cik šajā disciplīnā bija “zinātniskuma” un cik klajas demagoģijas. Var pat teikt, ka tolaik ikviens augstskolas beidzējs bija spiests nokārtot eksāmenu demagoģijā.
Tā kā pasaule strauji atgriežas uz tā paša ceļa, no kura gluži negaidīti nogriezās astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijā, tad dienas kārtībā atkal parādās daudz kas no tā, kas uz laiku bija aizmirsts. Starp šīm jaunajām vecajām lietām ir arī “zinātniskais komunisms”, tikai pagaidām vēl bez diskreditētā piedēkļa - komunisma. Būtu loģiski, ja šo jauno mācību priekšmetu nosauktu par “zinātnisko demagoģiju”, bet diez vai tas notiks, jo arī demagoģija kā jēdziens ir stipri diskreditēts.
Šeit noteikti jāpaskaidro, ka “zinātne”, uz kuru cilvēkus aicina balstīties, nav gluži tā pati, kura asociējas ar vārdiem Ņūtons, Einšteins, Planks. Tā, kura operē ar nesaprotamām formulām, sarežģītiem aprēķiniem un precīzi izmērojamiem eksperimentu rezultātiem. Šī zinātne joprojām pastāv, ir ārkārtīgi tālu attīstījusies un nodrošina tādu tehnoloģisko līmeni, kāds iespēju ziņā nav salīdzināms ar laikiem kaut vai pirms pusgadsimta. Taču šī zinātne ļoti reti tiek domāta, kad piesauc kaut ko “zinātnē balstītu”. Īstā zinātne nav domāta masu patēriņam. Šim nolūkam ir domāta cita - masu zinātne, kura visbiežāk tiek apvienota zem sociālo zinātņu vārda, lai gan pēdējā laikā vērojama tendence par popkultūru pārvērst arī eksakto zinātni.
Šajā jomā vairāk par citiem spējis izdarīt populārais fiziķis Stīvens Hokings, kura slava auga apgriezti proporcionāli reālajiem zinātniskiem sasniegumiem. Jo mazāk bija jaunu zinātnisku atklājumu (sākot no astoņdesmitajiem gadiem, to nebija tikpat kā vispār), jo lielāka kļuva viņa slava, pateicoties dažādiem efektīgiem, bet zinātniski maznozīmīgiem izteikumiem.
Kad nesen kādā komentārā nosaucu dažus mūsu politiskos spēkus par tādiem, kas vienmēr cenšas ieņemt “pareizo” pozīciju un svārstās līdz ar “ģenerālo līniju”, tad ar to domāju centienus apseglot modīgus trendus. Viens no šiem trendiem, bez šaubām, ir zinātnes piesaukšana. Jo tas vēl gluži nesen skanēja stilīgi. Turklāt zinātne tiek pasniegta kā kaut kas gluži jauns un pabeigts. Beidzot pareizs.
Agrāk arī bija zinātne, taču tā bija veca un aplama. Tagad viss ir mainījies, un beidzot, pateicoties zinātnei, mēs visu saprotam pareizi. Kas cilvēkiem veselīgs, bet kas kaitīgs. Kas vajadzīgs dabai, sabiedrībai, pasaulei kopumā. Agrāk bija tāda neskaidra taustīšanās pa tumsu, visādas māņu mācības. Pietiek atcerēties ASV bērnu ārsta Bendžamina Spoka grāmatas par bērnu audzināšanu, kuras pirms pusgadsimta tika izdotas milzu metienos. Tai skaitā Latvijā. Mūsdienās šī “zinātnieka” metodes tiktu uzskatītas par pilnīgi aplamām, nezinātniskām un neiedomājami arhaiskām. Toties tagad beidzot ir atrasta vienīgā pareizā, zinātniskos pētījumos balstītā bērnu audzināšanas metode, kura dod nemainīgas pedagoģiskās vadlīnijas jaunajiem vecākiem uz mūžu mūžiem.
Vecās, kādreiz tādā pašā zinātnē balstītās atziņas tiek gāztas no troņa, un to vietā nāk jaunas. Visur. Dietoloģijā, cilvēku savstarpējās attiecībās, medicīnā, klimatoloģijā utt. Jauniem cilvēkiem ticēt, ka agrāk viss bija aplami, bet tagad beidzot zinātne visu noliek savās vietās, ir pašsaprotami un loģiski. Būtu dīvaini, ja jauni cilvēki sāktu runāt un domāt kā cilvēki ar lielāku pieredzi. Tā vienkārši nemēdz būt. Taču, ja līdzīgi sāk runāt cilvēki, kuri jau pieredzējuši vairākus ciklus, kad pārtikā “sliktie” bija tauki, tad ogļhidrāti, atkal tauki, atkal ogļhidrāti un tā pa riņķi, tad jāuzdod jautājums, vai viņi no šīs pieredzes nekādu mācību nav guvuši?
Atbilde ir skaidra - ir guvuši. Bet ne jau to, ka zinātnes piesaukšanai ir kāda saistība ar patiesību. Viņi guvuši mācību, ka plūstoša iekļaušanās modes tendencē ir cieši saistīta ar cilvēka vietu sabiedrībā. Ja modē ir zinātnes piesaukšana, tad labākos sociālos panākumus var gūt, piesaucot zinātni. Kad modē bija Aristotelis, Markss vai Stīvs Džobs, tad vēlams bija piesaukt viņus.
Kas modē būs rīt, šobrīd nevar prognozēt neviens, bet arvien vairāk iezīmējas, ka šī zinātnes piesaukšana pamazām kļūst tik pārsātināta, ka jau draud kļūt nestilīga. Tāpēc pašiem avangardiskākajiem drosminiekiem jādomā par kaut ko jaunu. Varbūt var ietrāpīt desmitniekā un iegūt tā dēvēto vienradža titulu.
