Latvijā nav bezdarba. Latvijā ir mīts par bezdarbu. Latvijā nav darba. Latvijā ir mīts par darbu. Protams, realitātē pastāv gan viens, gan otrs, taču te nav runa par realitāti. Te ir runa par līmeni, kādā ar šīm kategorijām (tostarp darbu un bezdarbu) operē politiķi un pārvaldes speciālisti.
Kopš krīzes sākuma neesmu lasījis nevienu puslīdz saprātīgu kāda politiķa vai amatpersonas tekstu, kurš vērtētu reālo darbu un bezdarbu kā kompleksu valsts politikas problēmu. Labākajā gadījumā šiem ļaudīm tā ir tikai statistiska problēma, kas ļauj noteikt vietu skaitu rindā pie zupas virtuves (pabalsti) vai paust apsvērumus, ka minimālo algu nav ko paaugstināt, jo aiz durvīm taču dirn darba gribētāju pūļi. Un vēl sajūsmu par to, ka pārvaldei nav diži jānopūlas ar reālas darba politikas plānošanu, jo ir taču tāds apsveicams iekšējā darba tirgus problēmu regulators kā emigrācija.
Nupat TNS kopā ar LNT noskaidrojušas, ka 33% ļaužu uzskata – pēc krīzes darbu atrast kļuvis vieglāk, 57%, ka grūtāk (29% – grūtāk, 28% – visdrīzāk tā). Tā kā profesionāls šīs informācijas novērtējums izpaliek, viegli pieņemt, ka krīzes pārvarēšanas politikas (ja turēt politiku par kaut cik apzinātu, mērķtiecīgu darbību) mērķis Latvijā bijis orientēt gandrīz divas trešdaļas cilvēku uz lidostu, bet vienai trešdaļai teikt, ka kaut kādas iespējas saglabājas arī savā valstī. Manuprāt, kas līdzīgs izriet arī no to cilvēku sacītā, kuri pirms dažām nedēļām bija sanākuši Rosbalt preses klubā, lai parunātu par darba resursiem.
Ekonomikas doktors Viktors Marohins: «Runā, ka nav naudas policistiem, tiesnešiem, medicīnai. Bet vai kādam vispār rūp, lai nauda būtu? Varbūt kāds man pateiks, kurš mūsu valstī nodarbojas ar ekonomikas attīstību? Ar attīstību! Atbalsts, proti – funkcionēšana, ir viena lieta, attīstība – cita (..). Kā liecina amatpersonu runas un pieņemtie dokumenti, šie ļaudis nav muļķi, viņiem ir bāzes izglītība, taču nav nekādas pārvaldes izglītības. Bez tās pārvaldīt lielas sistēmas nav iespējams.»
Rekrutēšanas aģentūras Enjoy Recruitment vadošais speciālists Māris Tepers: «Ja man jautātu, vai taisnība tiem ļaudīm, kuri teic: Latvijā darba nav, es teiktu – gan jā, gan nē. Mēs sadarbojamies ar kompānijām, kuras pašas nevar atrast darbiniekus. Visspilgtākais piemērs – ļoti lielas problēmas Latvijā ir ar informatīvo tehnoloģiju jomas darbiniekiem. Programmētāji, sistēmu arhitekti, sistēmu analītiķi… Šodien situācija ir tāda, ka darba vietu ir vairāk nekā darbinieku. Vai mēs varam runāt, ka Latvijā ir bezdarbs? Faktiski tas ir. Praktiski, ja cilvēki tiktu atbilstoši apmācīti, būtu arī darba vietas.»
Reklāmas aģentūras Klubs LSV direktore Sūzana Karapetjana: «Emigrācijas iemesli? Protams, pamatiemesls – diskomfortabla eksistence. Finanšu stabilitātes trūkums un nerimti pārlēcieni sociāli ekonomiskajā jomā. Nodokļi – te šurp, te turp. Sociāla un finanšu neaizsargātība. Perspektīvas trūkums intelektuālā darba darītājiem. Neskatoties uz to, ka tehnisko speciālistu trūkst un rekrutēšanas aģentūrām pastāvīgi nākas meklēt inženieri tādu, speciālistu tādu…»
Baltijas Starptautiskās akadēmijas Studentu parlamenta prezidents Ivans Romanovs: «Pats esmu emigrāciju jau pamēģinājis. Biju Īrijā, strādāju. (..) Šeit jaunatnei nav ar rītdienu saistītas stabilitātes izjūtas. Arī tāpēc, ka jaunatne neredz pozitīvus piemērus tam, ka šeit var dzīvot. Ja Īrijā tev pretī pa galveno ielu smaidīdams nāk svešs cilvēks un saka: «Sveiks!», tad tu sāc pavisam savādāk uztvert valsti, kurā esi, jūti, ka esi šai sabiedrībai vajadzīgs. Pie mums katrs ir par sevi, un tas arī rada diskomfortu.»
Saeimas deputāts Igors Zaicevs: «Negribu piekrist tam, ka pie mums nav komfortablas eksistences apstākļu. Paskaidroju – tai ļaužu grupai, kura patlaban darba biržā. Tie ir ļaudis, kurus varētu izmantot kā darbiniekus. Taču viņi sava pašreizējā statusa ietvaros jūtas komfortabli. Viņiem maksā pabalstus, var piestrādāt. Man ir šūšanas ražotne. Jau trīs četrus gadus nevaru nokomplektēt to ar šuvējām. It kā nevajag augstāko izglītību, biržā lērums ļaužu… Bet kam viņiem tas? Līdzko viņi sāks saņemt 200–300 latus, tā zaudēs pabalstu naudu. Un – pie manis viņi saņems par darbu, bet te – par bezdarbu. Turklāt – no tiem apmēram divdesmit apmācības kursiem, no kuriem bezdarbnieks var izvēlēties, ap 60% izvēlas svešvalodas. Tātad – viņi apgūst svešvalodu uz valsts rēķina, lai šo valsti pamestu.»
Es domāju, ka gan TNS aptauja, gan še citētie cilvēki katrs pa savam fiksē to, ka valstī nav pozitīvas ar cilvēkresursiem, to izmantošanu saistītas politikas. Tā politika, kas ir, drīzāk uzskatāma par apzināti destruktīvu.