Visā tajā, ko līdz šim no ASV diplomātiskās sarakstes paspējis noliet Wikileaks, Latviju šodien (!) vistiešāk un smagāk, manuprāt, skar tas, kas svētdien tika noliets par Afganistānu. Nevis tas, kas saistās ar Gruzijas karu.
Izlasījis tikai to, ko un kā Latvijas (!) mediji saka par nolējumiem, kas saistīti ar šo karu, nodomāju, ka ASV, iespējams, radušās bažās par to, ka kaut kādi Latvijas politikas aspekti varētu slīdēt laukā no to ietekmes, un nu štati tādā garā atgādina Latvijai, kas ir tās īstais stratēģiskais partneris. Radās iespaids, ka Wikileaks saņēmis no zagļa to, kas apzagtajam izdevīgs.
Taču, izlasījis (http://matiane.wordpress.com/2010/11/29/wikileaks-war-in-georgia/ u.c.) arī ko citu, sliecos piekrist P. Armstrongam: "Pēc būtības tās ir zemas kvalitātes informatīvās telegrammas bez īpašiem slepenības kodiem. Tās atspoguļo fragmentētu notikumu ainu. Taču tās tomēr sniedz priekšstatu par to, ko saņēmusi Vašingtona no savām diplomātiskajām misijām ārvalstīs." (Russia: Other Points of View.) Autors, kurš pats bijis diplomāts, teic, ka, lasot šīs telegrammas, viņam bijusi deja vu sajūta. Lai to vēl vairāk nepastiprinātu, arī Latvijas amatpersonas saistībā ar šo karu būtu jāvērtē reālas situācijas, nevis pēc tam izveidojušos pareizo vai nepareizo rīcības stereotipu kontekstā. Par šo karu joprojām ir vismaz divi viedokļi. Ij Krievijā, ij ASV ir kas domā, ka šajā konfliktā attiecīgi vai nu Krievijai, vai NATO (ASV) vajadzēja iet līdz galam. Bet visumā Latvijas amatpersonas svārstījās Eiropas bažu ietvaros. "Viņiem negribas, lai tos skar enerģētiskā blokāde, kas būs, ja kara darbība notiks starp Krieviju un ASV." (M. Aleksandrovs, Bitva za Kavkaz, 2010., NVS valstu institūts.) Būtisks te šķiet nevis tas, ko tur Šlesers, ko Šķēle, ko Godmanis, ko Zatlers, bet gan vienā no telegrammām teiktais: "Latvija, bet tai nopakaļ arī Igaunija ar Lietuvu un Polija izvirzīja priekšplānā savu prezidentu kopīgu paziņojumu par krīzi un turklāt aicināja sabiedrotos atbalstīt šo deklarāciju. Katra no šīm valstīm – sabiedrotajām paziņoja, ka Krievijas uzbrukums "nevar kalpot agresora mērķiem" un ka Ziemeļatlantijas aliansei jāreaģē, pilnībā apturot Padomes Krievija– NATO darbību. Izņemot tajā daļā, kas pievērsta konflikta izbeigšanai." Cik saprotu, te ir runa par valstu viedokli, kuram iepretī atsevišķu personu svārstības ir sekundāras. Es neteicu, ka tās jāaizmirst, bet tikai to, ka tās nebūtu jābāž priekšā valsts nostājai. Ar to gribu sacīt arī, ka diplomātiskais ķēķis nez vai kā likums nosaka rezultātu, kas top politiskajā ķēķī. Latvijas izejas pozīciju noteica politiskā konjunktūra un drošības telpa, kurā tā pastāv.
Pagaidām neatradu gandrīz neko, ko varētu saukt par Wikileaks publicētās noplūdes bezkaislīgu, analītisku vērtējumu. Ir lērums versiju un attieksmju, starp kurām izceļas histēriskās. "Graujošs trieciens starptautiskajai diplomātijai" (Maariv). "ASV ārpolitikas politiskais krahs" (Der Spiegel). "Mūsdienu vēsture 250 000 telegrammās" (The Financial Times). U.tml.
Protams, katrs, kam nav slinkums, jau sācis vilkt deķīti uz savu interešu pusi. Piemēram, Christian Science Monitor teic, ka Krievijā uz šo pasākumu skatās kā uz mēģinājumu nomelnot Obamas administrāciju un "neviens netic, ka Džulians Asanžs un Wikileaks rīkojas patstāvīgi un neatkarīgi, vadoties tikai no vēlmes noraut oficiālās slepenības aizsegu un paplašināt sabiedrības informētības apvāršņus". Savukārt The National Interest uzskata, ka šī ir pašas amerikāņu valdības intriga.
Virkne versiju droši vien neattiecas tikai uz Amerikas diplomātiem. Piemēram – "ņemot vērā visai viduvējo tā, ko sauc par "starptautisko diplomātiju", līmeni, Wikileaks sarīkoto slepeno dokumentu noplūdi var formulēt kā novēlotu mēģinājumu atjaunot uzticību pašam diplomātijas jēdzienam. Kas tieši jaunākās vēstures laikā ir tas labais, kas nācis no daudzajiem diplomātiem, šiem operešu personāžiem, kuri grozās publikā dārgos uzvalkos un bezkaunīgi melo mikrofonu un telekameru priekšā? (..) Tas, kas notiek ap Wikileaks publikācijām, ļauj cerēt, ka fikcija, ko dēvē par "starptautisko diplomātiju", beigs pastāvēt un dos vietu reālai politikai." (Time.) Vai – "Šo kvalitatīvo baumu publicēšana būs trieciens jo daudzu patmīlībai. Taču, ja runā atklāti, diplomātiskajā sarakstē tā ir parasta lieta. (..) Kopumā veidojas tāda pasaules aina, kur pasaulē vienīgajai superlielvalstij obligāti jājaucas visos ķīviņos un tajā pašā laikā tā tikai retumis var cerēt uz citu atbalstu." (The Financial Times.)
Viena no veselīgākajām man pagaidām šķiet Polijas ārlietu ministra Radoslava Sikorska reakcija. Jautāts, kuram tad būs labums no Wikileaks publikācijām, viņš atbildēja: "Visticamāk tām lielvalstīm, kuras iet uz augšu. Wikileaks publiskoja tikai ASV materiālus, bet ierindnieks Menings (Bradley Manning), kurš tos izzaga, sēž amerikāņu cietumā, un no viņa galvas nav nokritis ne mats. Wikileaks vadītāji zina – ja tie veiktu ko līdzīgu Ķīnā vai Krievijā, tad viņus un viņu informatorus piemeklētu cits liktenis. Šī noplūde ir skandāls, taču, no otras puses, tā paradoksālā kārtā cildina demokrātiju un vārda brīvību." (Gazeta Wyborcza.)
Te jāatgādina – mediji par to, ka ASV Valsts departaments gatavojas šim nolējumam, rakstīja jau vasaras sākumā. Tad arī tika arestēts pagaidām, šķiet, par vienīgo vainīgo šajā lietā uzdotais Bredlijs Menings. Es uzskatu šo būšanu ne par Wikileaks, bet par katras (!) valsts politikas un pārvaldes iekšējā loka problēmu. Gan saistībā ar konkrētu personu drošību, gan saistībā ar konfidenciālas informācijas noraidīšanas un glabāšanas drošību. Jo "notikumi uzrāda milzu bezatbildību" (France Diplomatie).