Ar raibi saviesīgu, draudzīgu un visnotaļ rokenrolīgu pasākumu šonedēļ mūzikas bārā “St. Black” savu jauno koncertalbumu prezentēja dauzonīgā grupa “Very Cool People” – šoreiz kopā ar dziedātāju Aiju Andrejevu. “Vudstokas renesanses” aizsākumi datēti ar 2020. gadu, kad “VCP” kopā ar Aiju festivālā “Rīgas Ritmi” prezentēja Dženisai Džoplinai veltītu programmu (tas gan bija vareni!), bet vēlāk tā tika papildināta ar Džimija Hendriksa un Džima Morisona grupas “The Doors” skaņdarbiem, kas tad arī rezultējies šajā albumā. “VCP” mūziķi Elvijs Grafcovs, Māris Jēkabsons un Andris Buiķis šai koncertprogrammai radījuši mūsdienīgus Dženisas Džoplinas, Džimija Hendriksa un Džima Morisona dziesmu aranžējumus astoņu cilvēku sastāvam un vokālam.
Jaunā programma tika prezentēta 2022. gada aprīlī Liepājas teātrī, kur tapa arī albuma ieraksts no kopumā 20 skaņdarbiem (izņemot kā bonusu pievienoto Dženisas Džoplinas “Mercedes Benz”, kas ierakstīta koncertā kultūras centrā “Siguldas devons”). “Vudstokas renesanse” ir veltījums leģendām, kuras atstājušas neizdzēšamu iespaidu uz 20. un 21. gadsimta mūziku - gan roku un džezu, gan mūsdienu klasisko mūziku. Gados jaunāki klausītāji ar tās palīdzību var iepazīt leģendārus skaņdarbus, bet vecāki klausītāji - atcerēties jaunību. ““Very Cool People” ir īstie mūzikas huligāni, ar kuriem kopā realizēt šādu programmu,” prāto Aija Andrejeva. “Nespēju iztēloties nevienu piemērotāku kolektīvu šim projektam. Es tajā jūtos kā zivs ūdenī, jo teiciens “tāds tādu atrod” par simts procentiem atbilst mūsu sadarbībai. Tas ir tāds labais huligānisms kombinācijā ar profesionalitāti, milzīgām darba spējām un vēl arī milzu mīlestību pret to, ko šī grupa dara uz skatuves.”
Grupas “Very Cool People” pamatsastāvā arī šī albuma ierakstā muzicējuši Elvijs Grafcovs (ģitāra), Oskars Ozoliņš (trompete), Māris Jēkabsons (tenora saksofons), Laura Rozenberga (trombons), Kristaps Lubovs (baritona saksofons), Māris Vitkus (taustiņinstrumenti), Jānis Olekšs (bass) un Andris Buiķis (bungas), bet papildvokālus iedziedājušas Zane Biķe un Antra Krūmiņa. Vudstokas programmā Laura Rozenberga amatu apvienošanas kārtībā ir arī vokāliste (kad līdere pie mikrofona nav Aija). “Dziedot Hendriksa un Morisona dziesmas manī ieplūst bohēmas, rokenrola un stāstnieka enerģija,” skaidro Laura.
Patīkams pārsteigums par to, ka Aijai piestāv Dženisas Džoplinas (arī Džima Morisona un Džimija Hendriksa) repertuārs, un viņa spēs to godam izpildīt, nebija ne mazāko šaubu, tāpat kā par to, ka dauzoņas no “VCP” šai programmai der kā podiņam vāciņš (rociņai cimdiņš utt., ko nu vēl tur visu savulaik sadziedāja “Cosmos”…), tomēr, klausoties šo albumu, vienalga nevar nesajūsmināties par Aišas spēcīgo balsi. Arī par to, ka Elvijs ir ne tikai spožs muldoņa (labā nozīmē), bet arī spožs ģitārists, klausītāji droši vien būs informēti. “VCP” pūšamo instrumentu sekcijai arī cepuri nost, taču arī viņu meistarība ir vispārzināma. Kas tad šoreiz pārsteidza visvairāk? Vismaz apskatnieku - taustiņnieks Māris Vitkus, tas ir neticami, cik labi viņš izklausās šādā Vudstokas programmā!
Otrs lielākais pārsteigums - dievīgā instrumentālā kompozīcija “Purple Haze” ar Kristapa Lubova solo un Buiķa plosīšanos pie bungām, jākronē šis gabals par albuma Nr.1! Ja runājam par labākajiem gabaliem, tad tie te ir tādos kā blokos: albuma sākuma daļā - “Piece Of My Heart” un “Move Over”, ap vidu - “Break On Through (To The Other Side)” un “Light My Fire”, bet mazliet tālāk - minētā “Purple Haze”, kā arī Lauras zvaigžņu stunda ar “Wild Thing” un “jumtu noraujošo” “Fire” (te kārtīgi izspēlējas arī Elvijs).
Protams, varētu atkal skandēt slavas dziesmas Laurai Rozenbergai un tēlot pārsteigumu, ka tromboniste tik labi dzied, taču kopš redzētā un dzirdētā “Positivus” festivālā pirms vairākiem gadiem apskatniekam tas vairs nav nekāds pārsteigums - viņa var ne tikai tā, bet arī vēl labāk un vēl roķīgāk!
Maza vilšanās - no albumā iekļautā skaņu materiāla mazliet uz nerviem krīt vairāku dziesmu bloks vidusdaļā, kas sastāv no tādiem gabaliem kā “Maybe”, “Alabama Song” un “People Are Strange”, un šai sadaļai iedveš tādu kā mūzikla pieskaņu. Arī albuma noslēdzošajā daļā daži gabali atstāj relatīvi vienaldzīgu. Taču lielākais mīnuss, ja vien to vispār var saukt par mīnusu - šī programma ir jāklausās “dzīvajā”, diskā (“Woodstock’s Renaissance” piejams arī CD formātā) nevar pilnībā izjust mūziķu eksplozīvo enerģiju.
