Bezzobainam atliek vien riet
Dzejnieks un padomju laika disidents Igors Gubermans uzskata, ka «pie mums nevis reliģija, bet lamas (мат) ir opijs tautai». Tik tiešām, lamas tāpat kā narkotikas rada mūsos burvīgu tikumisku kaifu. Un ilūziju. Jo, ja divas reizes četros gados (2011., 2015.) saceļas liela brēka par vārdu b…, tad valstī ar tikumību viss kārtībā.
To apliecina arī kvēlā polemika par to, vai cūka ir dzīvnieks vai lamuvārds. Tāpat satraukums par «blondīnēm». Kā arī oficiālo aprindu centieni «humanizēt» b…, p… u.c. līdzīgu vārdu statusu. Proti – oficiāli tie te vairs nav lamuvārdi, bet leksiski vulgārismi. Utt.
Es arī kaifoju. Turklāt kādu laiku esmu uzturējies vidē, kur b… nepārstāv vis pretīgu subkultūru, bet iekļaujas noteiktā kultūrā. Proti, b… tur nav vis, kā tas gadās arī latviešu vidē un poēzijā, parole, kas apliecina – es arī jūsējais, es arī tāds pats mēsls, bet, līdzīgi kā par to Ir nupat ieminējās Jānis Rokpelnis – kaut kādas rituālas leksikas elements. Tiesa, tagad es šai pieredzei palieku vecs. Izmantoju to kā niķi – mācu citus dzīvot. Jau vairākas reizes sabiedriskajā transportā esmu aizrādījis ļaudīm, lai nelamājas. Piebilstot, ka, pirms lamāties, vajadzētu kā pienākas iemācīties krievu valodu. Saku: es, latvietis, zinu krievu valodu labāk nekā jūs, krievi. Jo jūs ar savu valodu izrādāt tikai savu nepietiekamību. Ja kāds to apšauba, pasaku šiem dažus sakarīgus teikumus, kuri sastāv tikai no lamuvārdiem.
Tos es apguvu laikā, kad augu un tiku audzināts Maskavas forštatē. Tikušam no forštates radošajās aprindās, man bija liels brīnums, cik viegls te vārds, cik brīvi te palaiž muti. Tādā garā kā radošie, Maskavas forštatē lamuvārdus lietoja tikai puskrimināli švaļi, tādā garā tos lieto tagadējie krievu un latviešu švaļi, kur pagadās. Tāpat kā sabiedriskās morāles kvēlie aizstāvji tagad gvelž par tikumību «tāpat vien», arī lamas tiek laistas «tāpat vien». Nopietnu cilvēku vidē, kurā es neiekļāvos, bet ar kuru palaikam cieši saskāros, lamas bija domātas adresāta apvainošanai. Bez jēgas lamāties neviens neatļāvās. Pat b… lietojums bija «reglamentēts». Es nevarēju atļauties lietot lamuvārdus kā raksturotājvārdus bez sekām, solīt kādam pa muti, kur nu vēl – nosist. Man nemitīgi bija jātur prātā: za bazar nado otvečaķ. Man bija pabieza burtnīca, kurā pierakstīju ne tikai dzirdēto feņu, bet arī elementāro lamuvārdu lietošanas «noteikumus». To man nozaga.
Savā ziņā es varu teikt «Paldies!» par atradināšanu no abscentās, nenormētās leksikas tieši tām aprindām, ko parasti visvairāk saista ar lamāšanos. Jo manā pieredzē bezatbildīgai lamu adresācijai bija iespējamas tikai divējas sekas – vai nu es kļūstu noziedznieks, vai nozieguma objekts. Tagad pat krievu lamu pētnieki atzīst, ka situācijā, kad tabu nepastāv, kad mātes vārdiem lamājas lēdijas un pamatskolnieces, kultūras atašeji un estētikas skolotāji, kad nenormētā leksika kļūst par normu «normālā vidē» un arī dzejā tiek lietota vien kā «parole» (esmu «bez aizspriedumiem» u.tml.), noteikts (lamu) kultūrslānis devalvējas un pasliktina sociālā organisma veselību. Šo iespaidu man pastiprina arī vietējās krievu valodas (manā uztverē) pelēcība. Es to saku, atcerēdamies valodu, ko savā institūtā dzirdēju no Krievijas ziemeļu, vidienes vai Sibīrijas puikām. Tā bija Šukšina, tā bija Astafjeva… valoda. Ja ar tur bija lamas, tad tās valodas kopumā nelīda pie galda, bet turējās pie durvīm.
Tiesa, arī man šad tad gribas lietot bļin komata vietā. Psihoanalītiķi dažam labam iesakot lamas, jo ar tām caur noliegumu it kā varot apliecināt savu kultūrizredzētību. Melburnā esot telefons, pa kuru saķīvējušies pārīši var zvanīt, lai pretī dabūtu porciju lamu… Taču visumā es domāju, ka lamāšanās uzplūdi (līdz ar tiem sekojošo vārīšanos par tikumību) liecina, ka valodai (šajā gadījumā – latviešu valodai) tās publiskā apritē slims kuņģis vai prostata. Tāpēc gribas izkārnīties caur muti. Iespējams, šis vājums palīdz attīstīties dzejai. Iespējams. Bet tad būtu jārunā par mākslu. Mehānisks b… pārcēlums no tramvaja dzejai līdzīgā vārdu virknē spēcina b… Nevis teksta statusu. Pašiem krieviem šajā sakarā ir aforisms: «Bezzobainam atliek vien riet.» Un: «Lamas ir labākais līdzeklis savas dvēseles netīrumu izrādīšanai.».