Jo tuvāk vēlēšanas, jo mazāk vēlētāji tiek mobilizēti kvalificētai izvēlei, jo vairāk turēti par pūli. Potenciālo deputātu ekskursijas mediji izvērš svarīgākas par viņu valstsspēju. Bet vēl vairāk pārsteidz tas, ka publiskās diskusijās un presē publicētos kandidātu tekstos pagaidām nav lāgā pat mēģināts atklāt šo cilvēku lietderību, atbilstību tai vietai, kurā viņi grasās būt nākamos četrus gadus – parlamentam.
Bet viņi taču grasās būt suverēna pārstāvji. Politikas pasūtītāji un īstenotāji suverēna vārdā. Tostarp pagaidām nav gadījies dzirdēt no viņu mutēm ne politiskās sistēmas kompleksu novērtējumu samērā ar suverēna interesēm, ne arī likumdevēja sastrādātā likumu kopuma atbilstību pilsoniskas sabiedrības centieniem sociāli atbildīgā valstī. Līdz ar to nosaucot un nosakot nepieciešamās transformācijas gan politiskajā sistēmā, gan likumu kopumā. Tiesa – kandidātiem tas netiek arī jautāts.
Viņiem tiek jautāts par ostām, bankām, nodokļiem, pensiju indeksāciju, kaut kādu sektu apmeklējumiem… Un viņi, nabadziņi, arī cenšas atbildēt Jānim Domburam vai vēl kādam… izpildvaras klerku vai attiecīgu jomu speciālistu kompetences aplokā. Tad jājautā – kāpēc šie diletanti, nevis attiecīgu jomu speci ir kandidātu sarakstā? Jo kompetences griesti speciālistiem attiecīgās jomās tomēr ir krietni augstāki nekā kandidātu nomācošajam vairākumam. Man daudz svarīgāka liekas potenciālo deputātu kompetence un prasme iekļaut neatkarīgu speciālistu, ekspertu slēdzienus tautsaimnieciskā kontekstā, nodrošināt tā pozitīvai virzībai un suverēna cerībām atbilstošu likumdevēja produkciju. Taču kandidāti, pirmkārt, runā par izpildvaras (!) lietām nevis caur augstāko speciālistu kompetenci, bet paši no savas saprašanas, kas ir acīmredzami nepietiekama. Ne tāpēc, ka viņi nezinātu detaļas vai pat jomas specifiku, bet tāpēc, ka neatļaujas spriest par lietām sistēmiskas pieejas līmenī. Taču parlaments manā izpratnē ir vieta, kur šāda pieeja norišu vērtējumam ir obligāta. Otrkārt (kas varbūt pats svarīgākais), tie savus nākotnes nodomus izzīž no pirksta vai empīriskiem ceļojumiem pa pilsētām, laukiem, eiropām, maskavām…, jo pagaidām nav atsaukušies uz kvalificētiem pētījumiem, kas būtu viņu atsevišķai jomai vai valstij veltīto pieņēmumu pamatā. Treškārt, gribot negribot jāpieņem, ka tie nespēj projicēt atsevišķu jomu situāciju parlamenta darbībā, definēt kā savu deputāta pienākumu, konkrēti darāmu darbu. Tātad, ceturtkārt, jāpieņem, ka dominējošā galva arī nākamajā Latvijas parlamenta sasaukumā būs nevis suverēna, bet izpildvaras galva. Tās veidotie likumprojekti joprojām noteiks Saeimas kvalitāti.
Zināmā mērā augšminētais man ir iemesls uzskatīt partiju programmu izvērtējumu saistībā ar vēlēšanām par bezjēdzīgu. Esmu tās izlasījis, pat veicis kaut ko līdzīgu to kontentanalīzei. Taču es nespēju šajos par programmatiskiem sauktajos tekstos atrast pat elementāras ar parlamentāro darbību pilnīgi konkrētā laikā saistītas politikas plānošanas pazīmes. Šajā ziņā tie ir pavirši. Ļoti pavirši. Piemēram, «nacionālais izlīgums» ( Vienoti Latvijai) tajos nav darāmā kategorija, bet tikai politisks paziņojums, liberālisms (Suverenitāte) sacepts kopā ar autoritārismu (gribas brīvības ierobežošana)… Utt. Protams, šie sacerējumi kaut kādā mērā ir partiju spogulis, tie un to pretrunas ir piemērota viela dažādiem pieņēmumiem un ieteikumiem. Bet man negribas ļauties tekstiem, kuri rakstīti, pamatā domājot par to, ko pūlis (oi, vēlētāji) sagremos, kas tiem patiks. Kuri vairāk ir spekulācija nekā suverēna pārstāvības noteikts varēšanas apliecinājums. Izņēmumus es šoreiz diemžēl neredzu.
Līdz vēlēšanām vēl ir dažas dienas. Varbūt vēl izdosies beidzot uzzināt, ko jūs, cienījamie kandidāti, vidējā termiņā (četros gados) reāli izdarīsiet (!) kā parlamentārieši. Nevis dzirdēt tikai attieksmi (!) pret aktuālo, uz kādu spējīgs katrs daudzmaz kvalificēts pilsonis.
