Trīs dienas (23., 24., 25. jūlijs) izturējis lielāko daļu no 11. Bīriņu konstitucionālās tiesībpolitikas semināra programmas, es joprojām uzskatu, ka šī diskusiju telpa ir perfektākā no tām, kur vien esmu redzējis pulcējamies kādas jomas praktizējošo un akadēmisko eliti.
Manuprāt, semināra organizētāji un atbalstītāji ir radījuši vairāk nekā vērā ņemamu tradīciju, kura gadu no gada apliecina, ka juristiem ar galvu viss kārtībā. Protams, es tur biju lajs un pie Bīriņu tautas nepiederīgs. Tomēr man otro gadu bija lieliska iespēja mācīties un pašdisciplinēties. Pašdisciplinēties caur cieņu, ko rada kvalificētu cilvēku spēja atklāti, kritiski un radoši runāt par savu profesiju. Bet, ja runāt par līdzekļiem, tad visvairāk Bīriņus atbalstīt vajadzētu tieši tiem, kuri uzskata, ka ar tiesību iekārtu Latvijā viss nav kārtībā. Jo šī prāta vētra, apjēdzot nepilnības, sistematizējot un vērtējot tās, rada trūkumu novēršanas intelektuālo pamatu.
Liela daļa šā gada semināra bija veltīta tiesībām un vērtībām, kas savukārt bija pamats turpmākai diskusijai par Satversmes preambulu. «Tiesību pamatā ir vērtības. Nevar būt tiesības, kuru pamatā nav nekādas vērtības. (..) Tiesības tiek īstenotas ar principu palīdzību (kas nosaka – rakstītus vai nerakstītus – pienākumus), savukārt principi cenšas īstenot vērtības. Vērtības tātad ir tiesību dziļākais pamats, kuras ar principu starpniecību tiek īstenotas tiesību sistēmā. Nav vērtību ziņā neitrālas tiesības. Tiesību normas, kuru pamatā nevar atrast vērtības, kuras tās īstenotu, nav saprotamas un nav jēdzīgas.» (E. Levits) «Prasība būt godīgam vienlaikus ir tiesību kategoriskais princips, kas paredz rīkoties taisnīgi, t.i., nebūt netaisnīgam (sk. O. Hefe). Saistībā ar vērtību nojēgumiem to var pateikt arī citādi. Taisnīgums ir beznosacījuma vērtība, taisnīgums ir pašvērtība. Pārvēršot taisnīgumu par nosacītu vērtību, tas tiek pakārtots ikreizējai politikai un iziet ārpus morāles jomas.» (I. Šuvajevs)
Šos divus citātus no semināra tekstiem paņēmu tīšām. Lai labāk ilustrētu savu antitēzi. Tai nav sakara ar Bīriņu semināru. Tai ir sakars ar Rīgas Centra rajona tiesas lēmumu apķīlāt žurnāla Ir izdevēja aktīvus. Manuprāt, tiesa rīkojās neatbilstoši tam, ko par vērtību un tiesību sakaru dzirdēju Bīriņos. Tiesa tā vietā, lai lemtu par to, vai žurnāla maksātnespējas administrēšanai veltītajās publikācijās ir aizskarta Māra Sprūda gods un cieņa, tieši, lemj sodīt žurnālu par to, ka tas aizticis tādu svarīgu personu, aplinkus. Ja nevar tikt pie rīkles, tad vismaz iespļaus zupā. Tā kā nekādi netiek pamatots, ka izdevējs ar visiem aktīviem var aizlaisties no taisnās tiesas tālēs zilajās (kas būtu iemesls aktīvu apķīlāšanai), tad tiesa šajā gadījumā, manuprāt, nevis tiesā, bet kļūst rēķinu kārtošanas instruments. Izliek intereses (jāpiebilst – esmu lasījis, ka «gods un cieņa ir intereses», sk. D. Hamkova, Jurista Vārds, 3.12.2002.) kā tiesību un vērtību sinonīmu. Pieņemtā tiesas lēmuma objektīvā nepieciešamība, taisnīgums un samērīgums ir pagalam neskaidri.
Protams, tas ir kārtējais signāls, ka niķis aizbāzt medijiem muti ar varu nav nekur pazudis. Kaut gan tēma – mediju atbildība un cilvēku aizsardzība no tiem – pēdējos desmit divpadsmit gados, manuprāt, ir tikusi diskutēta pietiekami kvalificēti, plaši un vispusīgi, lai ne tiesas, ne mediji nekāptu uz savu aplamību grābekļiem. Atgādināšu dažas atziņas. «Mediju (viedokļu) brīvība ir līdzeklis, lai tie varētu pildīt savu «sabiedrības sargsuņu» lomu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Sunday Times pret Lielbritāniju). Tādēļ mediji var izteikt arī viedokli, kas var būt «uzbrūkošs, šokējošs un traucējošs» (ECT spriedums lietā Lingens pret Austriju).» (E. Levits) «Turklāt žurnālistikas brīvība ietver arī iespējamu vēršanos pie zināmas pakāpes pārspīlējumiem vai pat provokācijām.» (ECT. Lieta Hajess un Gijsels pret Beļģiju.) «Vērtējošu uzskatu paušana ir vērtējama attiecīgajā kontekstā, ja šie uzskati ir pausti nolūkā skart citu personu tiesības.» (ECT. Lieta Kasado Koka pret Spāniju.) Man itin bieži gadās nedomāt, kā domā Ir. Bet es pārlasīju maksātnespējas administrēšanai veltītās Ir publikācijas. Ja tās ir aplamas, tad šajā gadījumā profesionālim nevajadzētu būt grūti publiski un uzskatāmi apstrīdēt žurnālista veikumu un atklāt, kāda tad ir patiesība. Tā apliecinot savu godu un cieņu.