Cerams, ka līdz šī viedokļa publicēšanai būs kļuvis zināms Krievijas prezidenta Vladimira Putina doktrināls paziņojums, kurā cita starpā taps skaidri definēta Krievijas attieksme pret Ukrainas nedalāmību, kā arī paskaidrots, kāpēc tautiešu apdraudējums prasa Krievijas militāru iejaukšanos.
Mani tiešie avoti, no kuriem vai kuru bērniem daļa ir bruņojusies jau dažus mēnešus, teic, ka, salīdzinot ar citām vietām pasaulē, tāda līmeņa draudus vai nu nejūt, vai nav izrādījuši. Nedomāju, ka maidanam ir Ukrainas tautas mandāts. Pagaidām šķiet, ka maidana revolucionaritāte beigusies ar Janukoviča izlikšanu no prezidenta krēsla un sācies revolūcijas «eksports» vai pārdēstīšana no Kijevas uz austrumiem ar spēku. Taču nav lāgā saprotams, kāpēc Janukovičs sēž Krievijas militārajā vezumā. Bāzties Ukrainā ar karaspēku, kuram mutē sauklis Par Janukoviču!, nozīmē dabūt pretī vairāk partizānu un mazāk bruņutransportieru bučotāju.
Nav šaubu, ka Ukrainas Augstākā Rada ir leģitīma. Bet, ja 1990. gada 15. maijā OMON būtu ļāvis padomju virsniekiem un kursantiem ieņemt leģitīmo Latvijas Augstāko padomi un tā kļūtu par šo cilvēku gribas instrumentu, ko par AP lēmumu leģitimitāti teiktu amatpersonas? Manā uztverē Ukrainas Radas lēmumi šobrīd ir tikpat leģitīmi, cik leģitīmi ir Krimas autonomijas likumdevēja lēmumi vai Janukoviča apgalvojumi, ka viņš saglabā savu mandātu. Katrs izmanto savas leģitimitātes druskas. Savukārt Budapeštas memoranda piesaukšana ir tikpat vērta, cik 21. februāra vienošanās piesaukšana. Man riebjas revolucionāri uzpurņos (tostarp tīkla «revolucionāri» un «antirevolucionāri»). Ļoti žēl, ka Ukrainas jaunā vara nav šos uzpurņus noņēmusi un dod iemeslu ij Krievijai, ij citiem spekulēt ar to, ka tā nespēj Ukrainā «uzturēt valstiskumu». Pagaidām neredzu neko tādu, par ko šo varu būtu vērts apsveikt. Taču nedomāju, ka Krievija neapzinās savas reālās iesaistes, iespējas un atkarības globālajā telpā. Arī šo karu uzvarēs ne ieroči, bet nauda un aprēķins. Tāpat nedomāju, ka Krievija neapzinās, ko nozīmē runāt par militāru invāziju (lai it kā savu tautiešu aizsardzībai) telpā, kur tautieši vai brāļi ir visi. Slāvu telpā. To gadu simtus apgalvojusi pati Krievija. Krievija nevar atļauties iekarot Ukrainu. Tā būtu brāļu valsts slepkavība.
Iespējams, invāzija Krievijai ir liels blīkšķis, caur kuru tā cer ieņemt savam prātam pienācīgu vietu pie globālā galda, uz kura uzlikts pīrāgs – Ukraina. Taču spriešanas konteksts var būt arī plašāks. Pēdējā laikā mediji to vien dara kā rāda dažādi sakrāsotu (sadalītu) Ukrainas karti. No otras puses – Krievijas karš Ukrainā ir karš ar Eiropu (ASV), kura politiskā līmenī pagaidām neko vairāk par standartfrāzēm nav atjēgusi pateikt. Tai Ukraina tas pats, kas Sīrija. Manuprāt, ne viena, ne otra puse šādu karu nevar atļauties. Ne militārā potenciāla dēļ, bet tāpēc, ka šāds karš var novest gan pie ģeopolitiskās telpas sabrukuma, kurā abas šīs sistēmas pastāv, gan pie katras sistēmas sabrukuma iekšēju cēloņu dēļ.
Nedomāju, ka ASV, ES vai Krievijas ar Ukrainu saistītās akcijas plāno muļķi. Tāpēc, pat neraugoties uz izteikti agresīvo savstarpējo retoriku, sliecos respektēt viedokli, ka neviena valsts nepieņem lēmumus bez konsultācijām, vienpersoniski. Proti – ir pieļaujams, ka saistībā ar Ukrainu notikusi kāda potsdamiņa. Krievija pašlaik ir «sliktā», kurai jārada pamats legālai daudzpusēju miera uzturēšanas spēku klātbūtnei Ukrainā. Turpmāk «situācijas noregulējuma» vārdā notiek darbības koordinācija, arī Krievija «labojas» un no agresora top par miera uzturētāju konkrētā Ukrainas daļā. Domāju, ka situācija varētu attīstīties NATO šobrīd iezīmētā virzienā, pieradinot pie tā Krieviju. Droši vien Ukraina nākotnē kļūtu par federāciju. Nez vai ASV, ES un arī Krievija gribēs, lai dažādi traktētas glābšanas īstenotāju vietā tās uzskata par šīs valsts iznīcinātājām. Nedomāju, ka Krievija (vai citi) var cerēt uz hegemoniju reālā Ukrainā. Tātad – jāmeklē spēku līdzsvars. Turklāt – visiem taču labāk, ja «marionešu pusvalsts» (K. Bildts) mūsdienu telpā tiek radīta kopīgi. Nevis pa vienam.